— Pateicos, — Dovels atbildēja un, sajuzdams krūtīs sāpes, piebilda. — Galva sāp… un krūtīs …
— Daudz nerunājiet, — Larē viņu brīdināja, — jums ir kaitīgi. Tas karātavu putns Ravino jūs gandrīz noindēja ar gāzi kā žurku kuģa rūmē. Bet, Dovel, cik lieliski mēs viņu apvedām ap stūri!
Larē sāka tā smieties, ka Lorāna uzmeta viņam pārmetošu skatienu, jo baidījās, ka viņa pārāk skaļie prieki .traucēs slimnieku.
— Labi, labi, — uztvēris skatienu, Larē atbildēja. — Es tūliņ izstāstīšu jums visu pēc kārtas. Nolaupījuši Lorānas jaunkundzi un mazliet nogaidījuši, mēs sapratām, ka jums nav izdevies izbēgt…
— Vai jūs … dzirdējāt manu saucienu? — jautāja Artūrs.
— Dzirdējām. Jūs klusējiet! Un pasteidzāmies aizlaisties, pirms vēl Ravino pagūst izsūtīt vajātājus. Noņemšanās ar jums aizkavēja viņa rokaspuišu varzu, tā ka jūs mums palīdzējāt nemanītiem nozust. Mēs ļoti labi zinājām, ka viegli jums tur neklāsies. Spēle ar atklātām kārtīm. Mēs, tas ir, es un Šaubs, gribējām pēc iespējas ātrāk steigties jums palīgā. Taču vispirms vajadzēja iekārtot Lorānas jaunkundzi un tikai pēc tam apdomāt un realizēt glābšanas plānu. Ka jūs sagūstīs, tas taču plānā nebija paredzēts … Lai maksā ko maksādams, tagad arī mums vajadzēja nokļūt viņpus mūra sienai, bet jūs jau pats zināt, ka tas nav viegls uzdevums. Tad nolēmām rīkoties tā: mēs ar Šaubu sagādājām sev policista formas tērpus, piebraucām automašīnā un paziņojām, ka esam ieradušies, lai izdarītu sanitāro apskati. Šaubs bija pagatavojis pat mandātu ar visiem zieģeļiem. Mums par laimi pie vārtiem stāvēja nevis pastāvīgais sargs, bet gan kāds sanitārs, kas acīm. redzot nezināja, ka, pēc instrukcijas, nevienu cilvēku nedrīkst ielaist slimnīcas teritorijā, iepriekš nesazinoties pa telefonu ar Ravino. Mēs bijām uzdevumu augstumos un …
— Tātad es nemurgoju … — Artūrs viņu pārtrauca. — Es atceros, ka redzēju jūs policista formā un dzirdēju automašīnas rūkoņu.
— Jā, jā, automašīnā jums uzpūta vēss vējiņš, jūs pavērāt acis, bet pēc tam zaudējat samaņu. Klausieties tālāk! Sanitārs atvēra vārtus, un mēs iegājām iekšā. Pārējo izdarīt nebija grūti, kaut arī ne tik viegli, kā mēs domājām. Es pieprasīju, lai mūs aizved uz Ravino kabinetu. Taču varēja just, ka šis sanitārs ir rūdīts cilvēks. Viņš aizdomīgi uz mums noskatījās, pasacīja, ka mūs pieteiks, un iegāja mājā. Pēc dažām minūtēm iznāca baltā uzsvārcī tērpies cilvēks ar līku degunu un brillēm bruņurupuča bruņas ietvarā …
— Ravino asistents doktors Bušs.
Larē pamāja ar galvu un turpināja:
— Viņš paziņoja, ka doktors Ravino ir aizņemts un ka mēs varam parunāt ar viņu — Bušu. Es uzstājos, ka mums visādā ziņā jāsastop Ravino pats. Bušs atkārtoja, ka pašreiz tas nav iespēdams, jo Ravino atrodas pie smagi slima pacienta. Tad Saubs, ilgi neprātodams, paņēma Bušu aiz rokas, lūk, tā. — Larē saņēma ar labo roku savas kreisās rokas plaukstu un pagrieza šitā. — Bušs no sāpēm iekliedzās, bet mēs devāmies viņam garām un iegājām mājā. Velna būšana, mēs nezinājām, kur īsti atrodas Ravino, un bijām īstā ķezā. Par laimi, tajā brīdī viņš pats nāca pa gaiteni. Es viņu pazinu, jo biju ar viņu ticies, kad atvedu jūs kā savu psihiski slimo draugu. «Ko jūs vēlaties?» Ravino asi noprasīja. Mēs sapratām, ka nav vērts ilgāk tēlot komēdiju, tāpēc piegājām tuvāk, aši izrāvām revolverus un pavērsām tos pret viņu. Tajā brīdī līkdegunis Bušs — kas varēja gaidīt no šitā sakārņa tādu asumu! — iezvēla Šaubam pa roku, turklāt tik pēkšņi un spēcīgi, ka izsita revolveri, bet Ravino saķēra mani aiz rokas. Tad nu sākās tāds jampadracis, par ko ir grūti kaut cik sakarīgi pastāstīt. Ravino un Bušam no visām pusēm drāzās palīgā sanitāri. Viņu bija daudz, un tie, protams, ar mums būtu ātri tikuši galā. Taču mums par laimi daudzus mulsināja policistu formas. Viņi zināja, cik smags sods draud par pretošanos policijai, bet vēl jo vairāk — par vardarbīgu rīcību pret varas iestāžu pārstāvjiem. Lai arī cik skaļi Ravino kliedza, ka mūsu policistu formas ir tikai maskarādes tērpi, vairākums sanitāru uzskatīja par labāku palikt novērotāju lomā, un tikai daži uzdrīkstējās piedurt pirkstu svētajam un neskaramajam policista mundierim. Otrs mūsu trumpis bija šaujamie ieroči, kā sanitāriem nebija. Taču katrā ziņā ne mazāks trumpis bija mūsu spēks, veiklība un pārdrošība. Tāpēc spēki līdzsvarojās. Kāds sanitārs uzkrita Šaubam, kad tas pieliecās, lai paceltu revolveri. Taču Saubs bija liels dažādu cīņas paņēmienu meistars. Viņš nokratīja ienaidnieku un, izveicīgi bārstīdams sitienus uz visām pusēm, ar kāju paspēra sānis revolveri, pēc kura jau sniedzās kāda roka. Gods kam gods, viņš cīnījās ārkārtīgi aukstasinīgi un savaldīgi. Ari man plecos uzkārās divi sanitāri. Nevar zināt, kā cīņa beigtos, ja nebijis Šauba. Viņš ir malacis. Šaubam tomēr izdevās pacelt revolveri, un, daudz nedomādams, viņš lika to lietā. Daži šāvieni sanitārus tūliņ atvēsināja.
Pēc tam kad viens, sagrābis savu asiņaino plecu, sāka aurot, pārējie acumirklī laidās lapās. Taču Ravino nepadevās. Kaut ari mēs pielikām revolverus viņam pie deniņiem, Ravino sauca: «Arī es ķeršos pie ieročiem. Ja jūs tūdaļ no šejienes neaiziesit, es pavēlēšu saviem cilvēkiem šaut uz jums!» Taču Saubs, velti nedzisinādams muti, sāka izgriezt Ravino roku. Šis paņēmiens rada tik velnišķas sāpes, ka pat rūdītākie bandīti rēc kā begemoti un kļūst rāmi kā jēriņi. Ravino kauli brakšķēja, acis pieriesās asarām, taču viņš nepadevās. «Ko jūs vēl blenžat?» viņš sauca attālāk stāvošajiem sanitāriem. «Pie ieročiem!» Daži sanitāri aizskrēja, droši vien pēc ieročiem, citi no jauna sāka mākties mums virsū. Es uz bridi atņēmu revolveri no Ravino galvas un pāris reizes izšāvu. Kalpotāji atkal sastinga, izņemot vienu, kurš, smagi stenēdams, sabruka …
Larē ievilka elpu un turpināja:
— Jā, gāja karsti. Neciešamās sāpes padarīja Ravino aizvien nespēcīgāku, bet Šaubs tik grieza viņa roku. Beidzot, sāpēs viebdamies, Ravino nošņāca: «Ko jums vajag?» — «Nekavējoties izdodiet Artūru Dovelu,» es teicu. — «Protams,» zobus griezdams, atbildēja Ravino, «ka es pazinu jūsu seju. Bet laidiet taču vaļā roku, velns parāvis! Es jūs aizvedīšu pie viņa …» Šaubs atlaida viņa roku tik daudz, lai Ravino atvilktu elpu, jo bija tuvu ģībonim. Ravino pieveda mūs pie kameras, kurā jūs bijāt ieslodzīts, un ar acīm norādīja uz atslēgu. Es atslēdzu durvis un Šauba un Ravino pavadībā iegāju kamerā. Mūsu skatam atklājās neiepriecinoša aina: ievīstīts autiņos kā zīdainis, jūs līdzīgi pussa- mītam tārpam locījāties pēdējos krampjos. Kamerā bija hlora indīgā smaka. Lai nebūtu vairāk jānoņemas ar Ravino, Šaubs viņam viegli iezvēla pa apakšžokli, un doktors novēlās uz grīdas kā lūku maiss. Ar gāzi piepildītajā kamerā slāpdami, mēs iznesām jūs un aizcirtām durvis.
— Bet Ravino? Viņš …
— Ja noslāps, nebūs liela bēda, tā mēs nospriedām. Tomēr viņu droši vien pēc mūsu aiziešanas izlaida no turienes un palīdzēja atgūt samaņu … No šitā lapseņu midzeņa mēs izkļuvām ārā samērā veiksmīgi, ja neskaita, ka ar pāri palikušajām patronām mums vajadzēja apšaut suņus … Un tagad jūs esat šeit.
— Vai es ilgi nogulēju bez samaņas?
— Desmit stundas. Ārsts aizgāja tikai nesen, kad jums normalizējās elpošana un sirdsdarbība un viņš varēja būt pārliecināts, ka briesmas vairs nedraud. Jā, mans dārgais, — rokas berzēdams, turpināja Larē, —:. gaidāmas sensacionālas prāvas. Ravino nonāks uz apsūdzēto sola kopā ar profesoru Kernu. Es šo lietu tā neatstāšu.