Visu dienu pēc operācijas Brike jutās ciešami, kaut gan drudzis nebeidzās, un šis fakts loti uztrauca Kernu. Viņš ik pēc stundas ienāca pie Brikes un apskatīja kāju.
— Ko es tagad iesākšu? — Brike viņam jautāja.
— Neuztraucieties, es jums uztaisīšu jaunu kāju, labāku par iepriekšējo. — Kerns viņu mierināja. — Varēsit vēj dejot. Taču viņa seja bija drūma: augšpus amputācijas vietas kāja bija sasarkusi un satūkusi.
Uz vakara pusi temperatūra kāpa. Brike sāka gultā svaidīties, vaidēt un murgot.
Vienpadsmitos vakarā temperatūra sasniedza četrdesmit komats sešus grādus.
Kerns nikni nolamājās: viņam bija skaidrs, ka sākusies vispārēja asins saindēšanās. Tad, nedomādams vairs par Brikes ķermeņa glābšanu, Kerns nolēma atkarot nāvei vismaz dalu eksponāta. «Ja izskalotu asinsvadus ar antiseptisku un pēc tam ar fizioloģisko šķīdumu un tad ielaistu svaigas, veselas asinis, galva dzīvos.»
Viņš lika Briki vēlreiz novietot uz operāciju galda.
Brike gulēja bez samaņas un nejuta, kā ass skalpelis ātri izdarīja griezumus viņas kaklā augšpus sārtajām šuvju retām, kas bija saglabājušās no iepriekšējās operācijas. Sis griezums atdalīja ne tikai Brikes galvu no viņas skaistā, jaunā ķermeņa. Tas nošķīra no Brikes visu pasauli, visus viņas dzīves priekus un cerības.
Toma mirst otrreiz
Tomā galva sanīka ar katru dienu vairāk un vairāk. Tomā nebija piemērots vienīgi garīgai dzīvei. Lai justos labi, viņam vajadzēja strādāt, kustēties, celt smagumus, nogurdināt savu vareno ķermeni, pēc tam sātīgi paēst un gulēt ciešā miegā.
Tomā bieži aizvēra acis un iztēlojās, kā, sasprindzinājis muguru, viņš nes smagus maisus. Viņam šķita, ka sajūt katru saspringto muskuli. Sajūta bija tik reāla, ka Tomā atvēra acis cerībā ieraudzīt savu spēcīgo augumu. Taču zem viņa joprojām rēgojās vienīgi galda kājas.
Tomā grieza zobus un atkal aizvēra acis.
Lai sevi izklaidētu, viņš sāka domāt par laukiem. Bet tūdaļ aizrējās arī savujīgavu, ko bija zaudējis uz visiem laikiem. Vairākkārt viņš bija lūdzis Kernu, lai ātrāk dod viņam jaunu ķermeni, bet tas smīnēdams atrunājās:
— Vēl joprojām nevaru atrast tev piemērotu, pacieties mazdrusciņ.
— Kaut vai vistizlāko augumeli, — lūdza Tomā: tik karsta bija viņa vēlēšanās atgriezties dzīvē.
— Ar tizlu augumu tu aiziesi bojā. Tev vajadzīgs veselīgs augums, — Kerns atbildēja.
Toma gaidīja. Gāja diena pec dienas, bet viņa galva joprojām dirnēja uz augstā galdiņa.
Sevišķi mokošas bija bezmiega naktis. Viņam sāka rādīties halucinācijas. Istaba griezās riņķī, acu priekšā pletās migla un no miglas parādījās zirga galva. Lēca saule. Sētā skraidīja suns, kladzināja vistas… Pēkšņi nez no kurienes iznira kaucoša smagā mašīna un drāzās Tomā virsū. Šī aina atkārtojās un atkārtojās bez sava gala, un Tomā mira neskaitāmas reizes.
Lai tiktu vaļā no murgiem, Tomā sāka čukstēt dziesmas — viņam gan likās, ka viņš dzied — vai arī skaitīja.
Viņu mazliet izklaidēja kāda rotaļa. Tomā centās aizturēt mutē gaisa strūklu. Kad viņš pēc tam pēkšņi pavēra muti, gaiss lauzās ārā ar savādu troksni.
Tomā tas iepatikās, un viņš savu rotāju atkārtoja. Viņš aizturēja gaisu tik ilgi, kamēr tas pats izlauzās cauri sakniebtajām lūpām. Tomā turklāt kustināja mēli, un nu iznāca pavisam smieklīgas skaņas. Bet cik ilgi viņš spēj aizturēt gaisa strūklu? Tomā sāka skaitīt. Pieci, seši, septiņi, astoņi...
«S-š-š,» gaiss izlauzās. Vēlreiz… Vajag sasniegt duci. Viens, divi, trīs… seši, septiņi… vienpadsmit, divpads …
Saspiestais gaiss pēkšņi atsitās pret aukslējām ar tādu sparu, ka Tomā juta savu galvu palecamies uz augšu.
«Šitā vēl nolidos no sava mieta,» nodomāja Tomā.
Viņš pašķielēja uz sāniem un ieraudzīja, ka uz paliktņa stikla plāksnes izlijušās asinis un pil uz grīdas. Gaisa strūkla, paceldama viņa galvu uz augšu, acīmredzot bija atslābinājusi kakla asinsvados iebāztās caurulītes. Tomā pārņēma šausmas: vai tiešām beigas? Un patiesi, apziņa sāka tumst. Tomā likās, ka viņam trūktu gaisa: asinis, kas baroja galvu, nesdamas sev līdzi dzīvinošo skābekli, vairs nenonāca viņa smadzenēs pietiekamā daudzumā. Viņš redzēja savas asinis un juta, ka pamazām izdziest. Viņš negribēja mirt! Viņa saprāts alka dzīvības. Dzīvot, lai tur vai kas — dzīvot! Jāsagaida Kerna apsolītais jaunais ķermenis.
Tomā pūlējās savu galvu dabūt atpakaļ, savelkot kakla muskuļus, centās izkustēties, taču stāvokli vienīgi pasliktināja: caurulīšu stikla uzgaļi vēl tālāk izlīda ārā no vēnām.
Pēdējo reizi atplaiksnoties apziņai, Tomā sāka kliegt, kliegt tā, kā nekad dzīvē nebija kliedzis.
Taču tas vairs nebija kliedziens. Tie bija pirmsnāves gārdzieni …
Kad šīs svešādās skaņas pamodināja Džonu no trauslā miega un viņš ieskrēja istabā, Tomā galva tikko kustināja lūpas. Džons, kā nu prazdams, nolika galvu atpakaļ vietā, iebāza caurulītes dziļāk vēnās un rūpīgi noslaucīja asinis, lai profesors Kerns nepamanītu nakts notikuma pēdas.
Kad pienāca rīts, no ķermeņa atdalītā Brikes galva jau atradās savā vecajā vietā uz metāla galdiņa ar stikla virsu un Kerns to «atdzīvināja».
Kad viņš «izskaloja» no galvas bojāto asiņu paliekas un ielaida tajā līdz trīsdesmit septiņiem grādiem sasildītas svaigas, veselīgas asinis, Brikes seja atguva sārtumu. Pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis un, vēl neko neapjēgdama, lūkojās Kernā. Pēc tam ar jaušamu piepūli viņa paskatījās lejup un viņas acis iepletās.
— Atkal bez auguma … — Brike nočukstēja, un acīs sariesās asaras. Tagad viņa spēja vairs tikai čukstēt: balss saites bija pārgrieztas augstāk par iepriekšējo griezuma vietu.
«Lieliski,» nodomāja Kerns, «asinsvados ātri ieplūst valgme, ja tikai šis šķidrums nav jau bijis asaru kanālos. Taču dārgo šķidrumu nedrīkst tērēt asarām.»
— Neraudiet un nebēdājieties, Brikes jaunkundz. Jūs pati sev esat piespriedusi bargu sodu par savu nepaklausību. Tomēr es jums pielikšu jaunu augumu, labāku par iepriekšējo, pacietieties vēl dažas dienas.
Un novērsies no Brikes, viņš piegāja pie Tomā galvas.
— Nu, kā tad klājas mūsu fermerim?
Kerns pēkšņi savilka pieri un vērīgi ielūkojās Tomā sejā. Galva izskatījās ļoti slikti. Āda bija nomelnējusi, mute puspavērta. Kerns apskatīja pievadcaurulītes un sāka lamāt Džonu.
— Es domāju, ka Tomā guj, — taisnodamies teica Džons.
— Pats tu esi aizgulējies, ēzelis tāds!
Kerns sāka darboties ap galvu.
— Ak, kādas šausmas!… — čukstēja Brikes galva. — Viņš nomiris. Es tik ļoti bīstos no miroņiem ... Man ir bailes, ka arī es nenomirstu … Kāpēc viņš nomira?
— Noslēdz viņai gaisa pieplūdi! — Kerns nikni pavēlēja.
Brike apklusa pusvārdā, bet, bezpalīdzīgi kustinot lūpas, bailīgi un lūdzoši skatījās kopējas acīs.
— Ja pēc divdesmit minūtēm es galvu neatdzīvināšu, atliks to tikai izsviest ārā, — teica Kerns.
Pēc piecpadsmit minūtēm galva uzrādīja vājas dzivības zīmes. Plakstiņi un lūpas notrīsēja, bet acis raudzījās truli un nedzīvi. Vēl pēc divām minūtēm galva izdvesa pāris nesakarīgus vārdus. Kerns jau triumfēja. Taču galva pēkšņi atkal apklusa. Sejā neie- trīsējās^neviens nervs.