Pirmajā lappusē ar lieliem burtiem bija iespiests:
PROFESORA KERNA SENSACIONĀLAIS ATKLĀJUMS
Apakšvirsraksts bija sīkākiem burtiem:
Tiks demonstrēta atdzīvināta cilvēka galva
Rakstā bija ziņots, ka profesors Kerns rītvakar zinātniskajā biedrībā lasīs referātu, ko darīs uzskatāmu atdzīvinātas cilvēka galvas demonstrācija.
Tālāk bija izklāstīta Kerna pētījumu gaita, uzskaitīti viņa zinātniskie darbi un spīdoši veiktās operācijas.
Zem pirmā raksta bija ievietots paša Kerna parakstīts apcerējums. Tajā galvenajos vilcienos bija pastāstīts par viņa eksperimentiem, atdzīvinot vispirms suņu, bet pēc tam cilvēku galvas.
Lorāna saspringtā uzmanībā vēroja gan Artūra Dovela sejas izteiksmi, gan viņa skatienu, kas rindu paka] rindai sekoja tekstam. Ārēji Dovels palika mierīgs. Tikai pēc tam, kad viņš beidza lasīt, sejā pavīdēja un izgaisa skumjš smaids.
— Vai tā nav nejēdzība? — Marija Lorāna iesaucās, kad Artūrs klusējot atdeva viņai avīzi. — Šis nelietis nebilst ne vārda par jūsu tēva nozīmi šajā «sensacionālajā atklājumā». Nē, es to tā nevaru atstāt! — Lorānas vaigi kvēloja. — Par visu, ko Kerns izdarījis ar mani, ar jūsu tēvu, ar jums, ar tām nelaimīgajām galvām, kuras viņš atdzīvinājis bezjēdzīgai dzīvei bez ķermeņa, viņam jāsaņem sods. Viņam jāatbild ne tikai tiesas priekšā, bet arī sabiedrības priekšā. Tā būtu vislielākā netaisnība, ja Jautu viņam triumfēt kaut vai vienu stundu.
— Ko jūs gribat darīt? — klusi jautāja Dovels.
— Sagandēt viņa triumfu! — Lorāna dedzīgi atbildēja. — Ierasties zinātniskās biedrības sēdē un, visiem dzirdot, skaļi pateikt, ka Kerns ir slepkava, noziedznieks un zaglis…
Lorānas kundze bija ne pa jokam satraukta. Tikai tagad viņa saprata, cik stipri iedragāti ir meitas nervi. Pirmo reizi māte savu lēnīgo, atturīgo meitu ieraudzīja tik saviļņotu. Lorānas kundze pūlējās viņu nomierināt, taču likās, ka meitene neapjēdz, kas apkārt notiek. Viņa kvēloja sašutumā un atriebes alkās. Larē un Šaubs raudzījās Marijā ar izbrīnu. Ar savu dedzīgumu un neremdināmo naidu viņa pārspēja citus. Lorānas māte lūdzoši paskatījās uz Artūru Dovelu. Viņš šo skatu saprata un teica:
— Lorānas jaunkundz, lai arī cik cildenas jūtas vadītu jūsu ricību, tā ir neprā …
Lorāna viņu pārtrauca:
— Reizēm neprāts ir gudrāks par saprātu. Nedomājiet, ka es gribu tēlot varoni atmaskotāju. Es vienkārši nespēju citādi rīkoties. To prasa manas morālās jūtas.
— Bet ko jūs panāksit? Jūs taču nevarat visu izstāstīt tiesas izmeklētājiem?
— Nē, es gribu, lai Kerns tiktu publiski apkaunots. Kerna slava balstīta uz noziegumiem un slepkavībām, uz citu cilvēku nelaimi! Rīt viņš grib plūkt slavas laurus. Bet viņam jāsaņem nopelnītā «slava».
— Es esmu pret šādu rīcību, Lorānas jaunkundz, — teica Artūrs^ Dovels, baidīdamies, ka Lorānas uzstāšanās būs pārāk liels satricinājums viņas nervu sistēmai.
— Ļoti žēl, — viņa atbildēja. — Taču es tā rīkošos, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule. Jūs mani vēl nepazīstat!
Artūrs Dovels pasmaidīja. Viņam patika šī jaunības aizrautība, bet pati Marija ar sasarkušiem vaigiem — vēl vairāk.
— Tas taču būs nepārdomāts solis, — viņš atsāka. — Jūs pārāk riskējat ar sevi …
— Mēs viņu aizstāvēsim! — iesaucās Larē, izsliedams roku tā, it kā turētu cirtienam gatavu zobenu.
— Jā, mēs jūs aizstāvēsim, — Saubs, kratīdams gaisā dūri, dārdošā balsī piebalsoja.
Marija Lorāna, redzot šādu atbalstu, pārmetoši palūkojās Artūrā.
— Tādā gadījumā arī es iešu kopā ar jums, — viņš teica.
Lorānas acīs pamirdzēja prieka dzirksts, bet tūdaļ viņa sarauca pieri.
— Jūs nedrīkstat… Jūs vēl neesat atveseļojies.
— Es tomēr iešu.
— Bet…
— Un neatsacīšos no šīs domas, kaut arī pret mani nostātos visa pasaule! Jūs mani vēl nepazīstat, — viņš smaidīdams atkārtoja Lorānas vārdus.
Sagandētais triumfs
Demonstrācijas dienā Kerns īpaši rūpīgi apskatīja Brikes galvu.
Pabeidzis apskati, viņš sacīja:
— Šodien astoņos vakarā jūs aizvedīs uz sanāksmi, kurā piedalīsies daudz cilvēku. Tur jums vajadzēs runāt. Uz jautājumiem, kurus jums uzdos, atbildiet īsi. Daudz nepļāpājiet. Jūs sapratāt?
Kerns atgrieza gaisa krānu, un Brike nočukstēja:
— Es saprotu, taču lūgtu… atļaujiet…
Viņu nenoklausījies, Kerns izgāja.
Viņš uztraucās aizvien vairāk. Vajadzēja atrisināt sarežģītu uzdevumu — galva jānogādā uz zinātniskās biedrības sēžu zāli. Niecīgākais grūdiens galvai varēja kļūt liktenīgs.
Automašīna tika speciāli pielāgota galvas pārvadāšanai. Galdiņu, uz kura atradās galva un visi aparāti, uzlika uz īpašas platformas ar ritenīšiem, kas bija domāti tās pārvietošanai pa gludu grīdu, un rokturiem, lai platformu varētu nest pa kāpnēm. Beidzot viss bija sagatavots. Septiņos vakarā viņi devās ceļā.
… Milzīgā baltā zāle bija spilgtas gaismas pielieta. Parterā redzēja gandrīz tikai melnās frakās un smokingos tērptu zinātnieku sirmās galvas un spīdīgos plikos pakaušus. Zibsnīja briļļu stikli. Ložās un amfiteātrī pulcējās izmeklēta publika, kam bija tāds vai citāds sakars ar zinātnes pasauli.
Dāmu greznie tērpi un mirgojošie briljanti radīja to atmosfēru, kāda valda koncertzālēs, kad tur uzstājas pasaules slavenības. Zālē valdīja apslāpēta balsu sanoņa, jo skatītāji nepacietīgi gaidīja sākamies lekciju.
Pie paaugstinājuma kā satraukts skudru pūznis gar saviem galdiņiem rosījās avīžu korespondenti, asinādami zīmuļus stenogrā- fiskam pierakstam.
Labajā pusē bija uzstādīta kinokameru rinda, lai Kerna un atdzīvinātās galvas runu varētu iemūžināt kinolentē. Uz paaugstinājuma ieņēma vietas godājamais prezidijs, kurā ietilpa zinātnes pasaules visizcilākie pārstāvji.
Paaugstinājuma vidū slējās katedra. Uz tās bija novietots mikrofons, lai runas varētu pārraidīt pa radio visai pasaulei. Otrs mikrofons atradās pie Brikes galvas. Tā bija novietota paaugstinājuma labajā pusē. Prasmīgi un atturīgi uzklātais grims Brikes sejai piešķīra svaigu un pievilcīgu izskatu un mazināja nomācošo iespaidu, kādu galva atstāja uz nesagatavotu skatītāju. Kopēja un Džons stāvēja līdzās Brikes galdiņam.
Marija Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un Šaubs sēdēja pirmajā rindā pāris soļus no paaugstinājuma. Vienīgi Šaubs bija «neatšifrēta» persona, tādēļ izskatījās kā parasti. Lorāna ieradās melnā vakartērpā, cepuri galvā. Viņa sēdēja nodurtu galvu, slēpdama seju aiz cepures malām, lai Kerns, uzmetis nejaušu skatienu, viņu nepazītu. Artūrs Dovels un Larē bija grimējušies. Viņu melnās bārdas un ūsas izskatījās kā īstas. Lai novērstu jebkādas aizdomas, viņi cits citu «nepazina». Visi četri sēdēja klusēdami un nevērīgi aplūkoja kaimiņus. Larē jutās nomākts; ieraudzījis Brikes galvu, viņš gandrīz paģība.
Tieši astoņos katedrā uzkāpa profesors Kerns. Viņš bija bālāks nekā parasti, taču pašapziņas spārnots.
Sanāksmes dalībnieki sveica viņu ar ilgstošiem aplausiem.
Iedūcās kinokameras. Avīžnieku skudru pūznis aprima. Profesors Kerns sāka lekciju par saviem viltus atklājumiem.
Tā bija prasmīgi izplānota, formas ziņā spīdoša runa. Kerns neaizmirsa pieminēt priekšlaicīgi mirušā profesora Dovela ļoti nozimīgos iepriekšējos pētījumus. Taču, parādīdams pienācīgu godu mirušajam, viņš neaizmirsa arī savus «niecīgos nopelnus». Klausītāji ne brīdi nedrīkstēja šaubīties par to, ka visi atklājuma nopelni pieder viņam — profesoram Kernam.