Nēģeris Džons pavēra smagās ozolkoka durvis, bet ķēdi nenoņēma.
— Profesors Kerns nepieņem.
Iznāca priekšā policists un lika Džonam ielaist negaidītos viesus dzīvoklī.
Ar apvainota eņģeļa izskatu Kerns viņus sagaidīja sava kabinetā.
— Ludzu, — viņš ledainā tonī teica, plaši atvērdams laboratorijas durvis un aši uzmezdams iznīcinošu skatienu Lorānai.
Izmeklētājs, Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un divi policisti iegāja laboratorijā.
Pazīstamā telpa, ar kuru saistījās tik daudz smagu pārdzīvojumu, Lorānu uztrauca. Viņas sirds sāka pukstēt straujāk.
Laboratorijā atradās vienīgi Brikes galva. Viņas vaigi bez grima bija tumši dzeltenā krāsā kā mūmijai. Ieraudzījusi Lorānu un Larē, viņa pasmaidīja un sāka mirkšķināt acis. Larē šausmās nodrebēja un, novērsās.
Visi devās istabā, kas atradās līdzās laboratorijai.
Tur atradās padzīvojuša cilvēka kaili skūta galva ar milzīgu gaļīgu degunu. Galvas acis pilnīgi aizsedza melnas brilles. Lūpas tikko manāmi trīsēja.
— Viņam ir slimas acis… — Kerns paskaidroja. — Tas arī ir viss, ar ko varu jums pakalpot, — viņš, ironiski smaidot, piebilda.
Tiešām, pārmeklējot visu māju no pagraba līdz bēniņiem, nevienu citu galvu viņi neatrada.
Atpakaļceļā no jauna vajadzēja iet cauri istabai, kurā atradās galva ar milzīgo degunu. Apbēdināts Dovels jau gribēja doties tālāk; izmeklētājs un Kerns viņam sekoja.
— Pagaidiet! — Lorāna viņus apstādināja.
Piegājusi galvai, viņa atgrieza gaisa krānu un vaicāja:
— Kas jūs esat?
Galva kustināja lūpas, bet balss neskanēja. Lorāna pavēra ceļu spēcīgākai gaisa strūklai.
Bija dzirdami šņācoši čuksti.
— Kas te ir? Vai jūs, Kern? Attaisiet taču man ausis! Es jūs nedzirdu …
Lorāna ieskatījās ausīs un izvilka no tām divas blīvas vates pikas.
— Kas jūs esat? — viņā vēlreiz vaicāja.
— Es biju profesors Dovels.
— Bet jūsu seja? — Lorānai no uztraukuma trūka gaisa.
— Seja?… — galvai bija grūti runāt. — Jā … man atņēma pat manu seju … Maza operācija … zem ādas ievadīts parafīns … Diemžēl… Šajā sakropļotajā galvaskausa kārbā no manis ir palicis vairs tikai mans prāts… bet arī tas atsakās kalpot… Es mirstu … Mūsu pētījumi bija nepilnīgi… kaut arī mana galva nodzīvojusi ilgāk, nekā es to teorētiski biju aprēķinājis.
— Kāpēc jums ir brilles? — pienācis jautāja izmeklētājs.
— Pēdējā laikā kolēģis man neuzticas. — Galva pūlējās pasmaidīt. — Viņš man liedz iespēju dzirdēt un redzēt… Brilles ir gaismas necaurlaidīgas … lai es neatklātu sevi viņam nevēlamiem apmeklētājiem… Noņemiet taču man brilles …
Drebošām rokām Lorāna noņēma melnās acenes.
— Lorānas jaunkundz… tā esat jūs? Sveicināta, draudziņ! Bet Kerns teica, ka jūs esot aizbraukusi… Man ir slikti… Strādāt e*s vairs nespēju..,. Kolēģis Kerns man tikai vakar žēlsirdīgi pasludināja amnestiju… Ja šodien es nenomiršu pats, viņš apsolīja rīt mani atbrīvo! ...
Ieraudzīdama pēkšņi Artūru, kas stāvēja kā pārakmeņojies, bez asins lāses sejā, galva priecīgi izdvesa:
— Artūr! Dēls! …
Uz mirkli galvas miglainais skatiens noskaidrojās.
— Tēvs, mans dārgais tēvs! — Artūrs piegāja pie galvas. — Ko ar tevi ir izdarījuši…
Viņš sagrīļojās. Larē atbalstīja draugu.
— Cik ... labi … Mēs vēlreiz ar tevi tikāmies … pēc manas nāves… — profesora Dovela galva nosēca.
Balss saites tikpat kā nedarbojās, mēle tikko klausīja. Kad Dovels nerunāja, gaiss šņākdams nāca no kakla laukā.
— Artūr, noskūpsti mani uz pieres … ja tev … nav … nepatīkami…
Artūrs noliecās un noskūpstīja.
— Tā … tagad ir labi ...
— Profesor Dovel, — ierunājās izmeklētājs. — Vai jūs nevarat sniegt mums tuvākas ziņas par jūsu nāvi?
Galva paraudzījās izmeklētājā ar izdziestošu skatienu, acīmredzot lāgā neapjauzdama, kas par "lietu. Pec tam sapratusi lēni pavērsa acis pret Lorānu un nočukstēja:
— Es viņai… stāstīju … Viņa zina visu.
Galvas lūpas pārstāja kustēties un acis kļuva miglainas.
— Beigas! — sacīja Lorāna.
Kādu brīdi drūmā notikuma iespaidā visi stāvēja klusēdami.
— Nu ko, mokošo klusumu pārtrauca izmeklētājs un, pagriezies pret Kernu, noteica: — Lūdzu, sekojiet man uz kabinetu! Man jūs jānopratina.
Kad durvis aiz viņiem aizvērās, Artūrs smagi atlaidās krēslā blakus tēva galvai un aizklāja ar rokām seju.
— Nabaga, nabaga tēvs!
Lorāna maigi uzlika viņam roku uz pleca. Artūrs strauji piecēlās un cieši paspieda viņas roku.
Kerna kabinetā atskanēja šāviens.
Aleksandrs Belajevs PROFESORA DOVELA GALVA
Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. Krutoļs. Tehn. redaktore H Pope. Ķorektore R. Mežecka. Nodota salikšanai 1969. g. 30. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 17. augustā. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X90/32. 12,88 fiz. iespiedi.: 15,07 uzsk. iespiedi.; 14,41 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, TurgeNeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 2862. K 2
Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu