Neviens no bērnudārza augstu iebūvētajiem logiem nebija uz laukuma pusi. Lai ielūkotos kādā no tiem, Semam nācās lavīties apkārt ēkai līdz pat sānieliņai. Viņš redzēja koijotus. Dreika paskats lika viņam riebumā novērsties.
Koijoti tūdaļ pat sajuta viņa klātbūtni. Nebija iespējams tiem pielavīties nemanīti. Toties Dreiks, atritinājis savu pātagu, garlaikoti nolaida žalūzijas, teju vai skatīdamies viņam acis.
Bērni, spiezdamies kopā vai pat cits citam virsū, nopietni un nobijušies skatījās DVD “Mazā nāriņa”. Tomēr bija redzams, ka viņu uzmanību saista kas cits.
Sems atgriezās laukumā. Tur viņu nevarēja redzēt ne Dreiks, ne koijoti. Tomēr puisis vēl arvien juta sev pievērstas kāda acis. Tad viņš ļoti lēnām sāka ievērot sev līdzās kādu zēnu.
- Kas tu esi? Un kā šeit nokļuvi?
- Mani saukā par Vaboli. Man labi padodas izspiegot cilvēkus.
- Laikam jau tā ir.
- Man tev ir ziņa.
- Jā? Ko tad mans brālis grib?
- Keins saka: vai nu tu, vai viņš.
- To es esmu sapratis.
- Viņš saka: ja tu nedarīsi, ko viņš tev liks, tad uzlaidīs sīkajiem Dreiku un koijotus.
Sems apspieda vēlmi iekraut šim nejaucēnam ar dūri par pašapmierināto toni, kādā tas pavēstīja šos šausmīgos draudus. Nu, lai notiek.
- Labi. Tātad visiem jāiznāk ārā no savām slēptuvēm. Visiem taviem cilvēkiem. Atklātībā, laukumā, kur mēs varam tos redzēt. Ja kāds paliks paslēpies, tu zini, kas notiks.
- Kas vēl?
- Visiem taviem cilvēkiem jānoliek ieroči vai kas nu viņiem tur ir uz rātsnama kāpnēm. Visiem taviem ķertajiem jāieiet baznīcā.
-Viņš pieprasa, lai es padodos, pirms vēl esam sākuši cīnīties, secināja Sems.
Vabole paraustīja plecus. Viņš teica: ja tu strīdēšoties pretī, Dreiks sākšot dot koijotiem pa vienam sīcim. Tev tas viss jāizdara, un tad Keins un tu cīnīšoties viens pret vienu. Ja tu uzvarēsi, nav problēmu Dreiks laidīs sīkos vaļā. Visi tavējie tiks atbrīvoti, un Keins atgriezīsies Koutsā.
- Kāpēc tu to dari, Vabole? Tev pašam tas liekas normāli? Apdraudēt mazus bērnus.
Vabole atkal paraustīja plecus. Vecīt, man nav nekādas patikas saiet ragos ar Keinu vai Dreiku.
Sems pamāja ar galvu. Viņa domas jau bija citur; tās izmisīgi centās atrast kādu ceļu, atrast izeju. Pasaki Keinam, ka atbildēšu viņam pēc stundas.
Vabole pasmaidīja. Keins jau paredzēja, ka tu tā teiksi. Saprati? Viņš ir gudrs. Viņš teica, ka atbilde tev jāatsūta ar mani. Jā vai nē, bez kādiem papildinājumiem un tādā garā.
Sems uzlūkoja torni. Kaut šeit būtu Astrīda! Viņa zinātu atbildi.
Noteikumi bija neiespējami. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, pat vairāk nekā pārliecināts, ka pat tad, ja viņš uzvarētu, pat ja Keins atzītu savu sakāvi, Dreiks vienkārši tāpat neaizietu.
Tā vai citādi, viņam jāsakauj gan Dreiks, gan Keins.
Galvā rosījās tūkstoš domu tūkstoš bažīgu apsvērumu; tās drūzmējās, pieprasot uzmanību. Tikmēr Vabole viņā raudzījās, nevarēdams vien sagaidīt, kad varēs doties atpakaļ. Apdomāt nebija laika. Nebija laika kalt plānus. Kā jau Keins bija iecerējis.
Sema pleci saguma. Pasaki Keinam, ka es piekrītu.
- Labi, teica Vabole. Viņš nelikās norūpējies vairāk, kā saņemot paziņojumu, ka pusdienās būs cālis.
Hameleons saplūda ar apkārtni, tomēr pilnīgi nepazuda. Sems vēroja, kā šis gaismas un attēla izkropļojums attālinās. Drīz viņš vairs nebija samanāms.
Sems iedarbināja rāciju. Astrīd! Nāc! Edīlio, kas bija vērojis notiekošo no sava posteņa saimniecības preču veikalā, straujā gaitā iznāca ārā.
Sems nomierināja satraukto elpu un centās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi. Viņā nolūkojās pārāk daudz acu. Pārāk daudz bija to, kuri uz viņu paļāvās.
Toreiz cik gan tas bija sen! skolas autobusā neviens pat lāgā nepamanīja radušos problēmu, kad Sems jau bija to atrisinājis. Daudz grūtāk būt drosmīgam, kad vesela pasaule šķiet vērojam katru tavu kustību.
Sems aši iepazīstināja Astrīdu un Edīlio ar Keina noteikumiem. Mums ir ļoti maz laika. Tiklīdz tas hameleons būs atgriezies ar atbildi, Keins atkal sūtīs viņu spiegot. Keins rīkosies ātri, viņš nedos mums laiku sagatavoties.
- Vai tev ir plāns? jautāja Astrīda.
- It kā. Vismaz plāna daļa. Mums mazliet jāpiebremzē. Vabole tiekas ar Keinu, Vabole atgriežas. Ceļš līdz vietai, kur uzturas Keins, prasīs vismaz piecas minūtes, varbūt pat mazliet vairāk. Tad Vabolei jāvēro, vai mēs darām, kā teikts. Viņam jāredz, ka cilvēki iznākuši ārā, viņam jāredz, kā viņa Koutsas draugi dodas uz baznīcu. Tad viņš atgriezīsies ziņot. Keins teiks: “Pārliecinies, vai tur ir visi.”
- Laika ir pietiekami. Astrīda piekrītoši pamāja ar galvu.
- Mums nav jāsteidzas. Varbūt daži bērni mums būs jāpiespiež, varbūt viņi strīdēsies pretī. Tev taisnība, Keins šeit neparādīsies, iekams nebūs pārliecināts, ka viss notiek pēc viņa prāta.
- Ja labi veiksies, mūsu rīcībā būs pusstunda, sacīja Edīlio. Viņš ielūkojās savā rokas pulkstenī, bet strauji uznākušajā tumsā nebija viegli saskatīt, ko tas rāda.
- Nūja. Pagaidām es ar savu darbošanos esmu visu salaidis grīstē. Tātad, ja tas, ko teikšu, liksies traki, pasakiet to man.
- Tu esi mūsējais, Sem, teica Edīlio.
Astrīda saspieda viņa roku.
- Nu tad mēs rīkosimies šādi.
Marija lasīja.
Viņa dziedāja.
Viņa darīja visu iespējamo daudz netrūka, ka sāktu pat dejot stepu. Tomēr novērst bērnu uzmanību no draudošajām briesmām nebija iespējams. Ar nopietniem, baiļpilniem skatieniem viņi sekoja katrai Dreika kustībai. Visu acis bija pievērstas pātagas rokai.
Daži koijoti bija nolikušies pagulēt. Toties pārējie vēroja bērnus ar skatieniem, ko nevarēja nosaukt nekā citādi kā par badīgiem.
Marijai būtu gribējies, kaut būtu atlicis vēl kāds diazepams. Vai varbūt trīs. Vai desmit. Viņai trīcēja rokas. Iekšas bija kā sakultas. Viņai gribējās uz tualeti, bet vajadzēja arī palikt bērnu tuvumā.
Marijas brālītis Džons, kā allaž izpalīdzīgs, mainīja autiņus, vienīgi viņa mute tagad bija kā otrādi apgriezts drebošs U.
Marija lasīja priekšā: “Zaļās olas neēdīšu, man tās gauži nepatīk.”
Galvā atkal un atkal kā traks karuselis, ko viņa nekādi nespēja apturēt, griezās viens vienīgs jautājums. Ko es iesākšu? Ko es iesākšu, ja… Ko es iesākšu, kad… Ko es iesākšu?
Puisēns, vārdā Džeksons, pacēla roku: Mamma Marija? Tās vauvas ož.
Marija turpināja lasīt: “Es tās neēdīšu lietū, neēdīšu tumšā vietā.”
Tā bija taisnība koijoti smirdēja. Viņu smaka bija šķebinoša smags muskusa un kritušu dzīvnieku smārda sajaukums. Viņi brīvi urinēja uz šūpuļu sliecēm un kaktu ar karnevāla tērpiem bija izvēlējušies par vietu, kur izkārnīties.
Taču koijoti nejutās mierīgi ne tuvu. Nepieraduši pie slēgtām telpām, nepieraduši pie cilvēku tuvuma, tie bija satraukti un nervozi. Barvedis ar rūcieniem un ņurdieniem uzturēja kārtību, bet satraukums tik un tā saglabājās.
Mierīgs likās vienīgi Dreiks. Viņš bija atlaidies šūpuļkrēslā, kurā Marija mēdza šūpot mazos, lai tos vakarā iemidzinātu vai pabarotu ar pudelīti. Dreiku bezgalīgi fascinēja viņa pātagas roka. Te viņš to turēja paceltu, lai aplūkotu, te tīksminādamies sarullēja un atkal atrullēja.
Izglābt bērnus? Izglābt Džonu? Vai viņa spētu kādu izglābt? Vai viņa spētu izglābties pati?