Ko man iesākt?
Ko man iesākt, kad sāksies slepkavošana?
Pēkšņi parādījās meitene. Teilore. Nez no kurienes pašā istabas vidū.
- Sveika. Es atnesu pārtiku, viņa pavēstīja. Teilorei rokās bija no makdonalda paņemta plastmasas paplāte. Uz tās bija sakrauta augsta neceptu hamburgeru kaudze.
Visi koijoti izslēja galvu. Dreiks, pārsteigts nesagatavots, noreaģēja pārāk lēni.
Teilore meta paplāti pret sienu, kas atdalīja bērnudārzu no saimniecības preču veikala. Gaļas gabali, atsitušies pret spilgti krāsotajiem betona blokiem, slīdēja lejā.
Dreika pātagas roka noplīkšķēja.
Bet Teilore jau bija prom.
Koijoti vilcinājās tikai mirkli. Tad tie klupa virsū gaļai. Nākamajā mirklī tie jau grūstījās un stumdījās, rūkdami cits uz citu un kāpdami cits citam pāri. Barošanās trakuma pārņemti, koijoti kampa, ko spēja.
Dreiks, pielēcis kājās, iesaucās: Barvedi, savaldi viņus! Bet Barvedis, pievienojies vispārējai apsēstībai, mežonīgi mīdīja citus, lai nodibinātu varu un izkamptu no negaidītā cienasta varenāko kumosu.
Divas darbības notika gandrīz vienlaikus. Nodrebēja un ieplaisāja siena, un koijoti, kas atradās vistuvāk, pēkšņi pacēlās gaisā tā, ka to ķepas bezpalīdzīgi kulstīja gaisu.
- Deka, Dreiks norūca.
Žilbinošs zaļibaltas gaismas uzliesmojums, un betona blokā itin kā butāna lāpa aizdedzinātā zīdpapīrā parādījās apmēram divas pēdas plats caurums. Tas bija augstu sienā, krietni virs bērnu galvām ap to vietu, kur bezsvarā planēja koijoti. Viens no koijotiem bija saņēmis tiešu triecienu. Gaismas stars pāršķēla to uz pusēm. Daļas palika bezsvarā planējam, šļācot gaisā sarkanas asiņu lodītes.
Bērni kliedza. Kliedza arī Džons, un Dreiks, lai izvairītos no bezsvara zonas, atkāpās no sienas.
Caurumā parādījās Edīlio galva. Marij! Meties uz grīdas!
- Visiem gulties! nokliedzās Marija, un Džons uzgāzās virsū kādam bēgošam knauķim.
- Sem, aiziet! iesaucās Edīlio.
Zemāk izdega vēl viens caurums, krūšu līmenī, un šoreiz gaismas stari pielēja telpu, satricinot izbalējušiem mākslas darbiem klātās sienas, aizdedzinot koijotus un raidot tos gaisā kā liesmojošus Macy’s parādes balonus.
- Pietiek, Deka! sauca Edīlio.
Koijoti krita zemē, smagi atsitoties pret grīdu: daži beigti, daži dzīvi, bet cīnīties vairs nealka neviens. Kādas neredzamas rokas atrautas, atsprāga vaļā durvis, un dzīvnieki, lēkdami cits citam pāri, metās bēgt.
- Barvedi! ieaurojās Dreiks. Tu, gļēvuli!
Viņam pretī šāvās iznīcinošs gaismas stars. Dreiks lamādamies atsitās pret grīdu un aizvēlās līdz durvīm.
Siena starp bērnudārzu un saimniecības preču veikalu dārdēja un plaisāja, un Kvinns to gan dzirdēja, gan sajuta ar kājām.
Pēc dažām sekundēm viņš ieraudzīja koijotus, kas paniskā jūklī izplūda sānieliņā un tad pajuka uz visām pusēm.
Pēc tam parādījās Dreiks.
Kvinns, sarāvies čokurā, paslēpās aiz apmales. Braiena drosmīgi metās klāt, lai palūkotos pāri.
- Tas ir Dreiks. Nu tev ir vēl viena iespēja.
- Slēpies, sīkā idiote! šņāca Kvinns.
Braiena saniknota pagriezās pret puisi. Nu tad dod to šaujamo man, tu, puņķutapa.
- Tu nemāki ar to apieties, īdēja Kvinns. Turklāt viņš jau noteikti ir prom. Viņš bēg.
Braiena atkal palūkojās pār apmali. Viņš slēpjas. Viņš ir aiz miskastes.
Kvinns saņēmās un palūrēja pāri tikai tik daudz, lai ieraudzītu Dreiku. Braienai bija taisnība. Dreiks stāvēja aiz atkritumu konteinera un gaidīja.
Saimniecības preču veikala aizmugures durvis atvērās, un tajās parādījās Sems. Viņš bija viens. Sems palūkojās pa labi un pa kreisi, taču Dreiks no turienes nebija ieraugāms.
- Sem, aiz miskastes! iesaucās Braiena.
Sems pašāvās sāņus, taču Dreiks bija pārāk ātrs. Viņš izšāva savu pātagu, pāršķeļot Sema aizsargājoties izstiepto roku, un metās viņam tieši virsū.
Sems nokrita uz muguras un aši apvēlās. Tomēr ne pietiekami aši. Necilvēciskā ātrumā šķeļot gaisu, pātagas roka iecirta Semam mugurā cauri kreklam spilgtu svītru.
Sems iekliedzās.
Braiena sāka vilkt uz malu alumīnija kāpnes, bet pašas ātrums viņu šoreiz pievīla. Kāpnes sasvērās, izslīdēja viņai no rokām un ar troksni nogāzās uz ielas.
Dreiks pa to laiku bija apvijis savu pātagu Semam ap kaklu. Viņš to žņaudza un vilka. Centās nogalināt.
Kvinns redzēja, kā Sema seja kļūst sarkana. Sems atlieca rokas pār pleciem un mēģināja dedzināt atmuguriski.
Stari gan apsvilināja Dreika seju, tomēr neapturēja viņu. Viņš smagi trieca Semu pret sienu. Kvinns dzirdēja šausmīgu krakšķošu skaņu, drauga galvai atsitoties pret ķieģeļiem. Sems sabruka pusnemaņā.
- Aizmirsti par Keinu! ķērca Dreiks. Es pats tevi piebeigšu.
Viņš pacēla savu pātagas roku, gatavs to triekt lejup ar tik negantu spēku, ka tas pāršķeltu Sema ķermeni no guma līdz pat skaustam.
Kvinns izšāva.
Ieroča atsitiens paša rokās viņu izbrīnīja. Tas bija noticis neapzināti. Viņš nebija notēmējis, nebija uzmanīgi nospiedis mēlīti, kā tika mācīts; viņš to bija izdarījis instinktīvi.
Lodes atstāja ķieģeļu sienā skrambas.
Dreiks pagriezās, un Kvinns, grīļīgi piecēlies kājās, pilnīgi atklājās skatienam.
- Tu! uzkliedza Dreiks.
- Es negribu nevienu nogalināt, Kvinns, balsij drebot, tikko dzirdami izdvesa.
- Par to tu mirsi, Kvinn.
Kvinns smagi norīstījās un šoreiz tik tiešām rūpīgi notēmēja.
Dreikam tas bija par daudz. Nikni ierēcies, viņš skriešus metās ārā no sānieliņas.
Sems lēnām rausās augšā. Kvinnam viņš likās kā vecs vīrs, kas cenšas piecelties pēc tam, kad paslīdējis uz ledus. Bet Sems palūkojās uz draugu un pacēla roku neveiklā sveicienā.
- Esmu tavs parādnieks, Kvinn.
- Žēl gan, ka nenokniebu viņu, attrauca Kvinns.
Sems papurināja galvu. Vecīt, nevajag nožēlot, ka negribēji kādu nogalināt. Tad viņš, pamanījis Braienu, pārvarēja vārgumu un sacīja: Brīze? Nāc man līdzi. Kvinn, lai ari kas ielauztos bērnudārzā, tev viņš nav jāšauj nost, labi? Bet, lai mēs zinātu, izšauj gaisā.
- To es varēšu, apsolīja Kvinns.
Pārliecināts, ka Braiena viņu ātri vien panāks, Sems skriešus metās uz laukumu. Un patiešām jau pēc pāris sekundēm viņa bija zēnam līdzās.
- Ko tālāk? meitene jautāja.
- Visi piedalās izrādē, pakļaujoties Keina noteikumiem. Ja mums paveiksies, Vabole būs aiznesis ziņu par mūsu piekrišanu, pirms Dreiks pagūs nokļūt pie Keina un pateikt, ka esam pārņēmuši bērnudārzu.
- Tu gribi, lai sadzenu pēdas Dreikam?
- Liec lietā savas žiglās kājas. Ja vari, tad sameklē viņu. Tikai nemēģini ar viņu cīnīties, vienkārši pasaki man.
Brīze bija prom, pirms viņš paguva piebilst: Esi piesardzīga.
Sems pārgāja riksī, kas salīdzinājumā ar Braienas pārvietošanās ātrumu likās mokoši lēns. Laukuma vienā galā grozījās kāds simts bērnu, tā saukto normālo, visi, kurus tajā brīdī varēja sapulcināt. Sems pieņēma, ka Keins nevar precīzi zināt, cik bērnu ir Perdidobīčā: ne cik to ir kopumā, ne arī cik no tiem paslēpušies savās mājās. Vajadzēja panākt, lai tas izskatītos gana pārliecinoši, un vienlaikus daži, par spīti Keina pavēlei, varēja palikt slēptuvē pie Edīlio.
Astrīda un Mazais Pīts, kā arī Deka, Teilore un pārējie Koutsas ķertie, skaļi protestēdami un tēlodami nepatiku, iegāja baznīcā.
Sems, piegājis pie strūklakas, uzlēca uz apmales. Vabole, es zinu, ka tu novēro. Ej un pasaki Keinam, ka viņa prasību esam izpildījuši. Pasaki viņam, ka es gaidu. Pasaki: ja vien viņš nav gļēvulis, lai nāk šurp un stājas man pretī kā vīrs.