Viņš nolēca no apmales, kāda simta vai vairāk skatienu pavadīts. Visu laukumā sadzīto pārbiedēto un neaizsargāto bērnu acis bija pievērstas viņam.
Vai Vabole redzēja, kas norisinājās bērnudārzā?
Šāvienus viņš noteikti bija dzirdējis. Jācer, ka tos viņš būs piedēvējis Dreikam vai ari noturējis par treniņa šāvieniem.
Un ne mazāk bīstami vai Dreiks pagūs brīdināt Keinu? Drīz tas viņam taps zināms. Lai vai kā, Sems apšaubīja, ka Keins varētu nepiekrist divcīņai. To pieprasīja viņa ego.
Iesprakšķējās Sema rācija. Nogriezis skaļumu, viņš pielika ierīci pie pašas auss.
- Sem!
- Vai tur, baznīcā, viss labi, Astrīd?
- Ar mums abiem viss ir labi. Ar visiem. Kā bērnudārzā?
- Visi ir drošībā.
- Paldies Dievam!
- Paklau, panāc, lai visi guļas zemē. Lai palien zem soliem tie sniegs viņiem kaut cik aizsardzības.
- Es te nejūtos noderīga.
- Galvenais, parūpējies, lai Mazais Pīts būtu mierīgs. Viņš ir neaprēķināms. Viņš ir kā dinamīta gabals. Mēs nezinām, ko tavs brālītis var sadarīt.
- Manuprāt, atbilstošāka analoģija būtu nitroglicerīna pudele. Dinamīts salīdzinājumā ar to ir gluži stabils.
Sems pasmaidīja. Vai tu zini, ka allaž, kad tu saki “atbilstošāka analoģija”, man sametas karsti?
- Kā tu domā, kāpēc tad es to saku?
Apziņa, ka Astrīda ir tepat, nieka piecdesmit pēdu attālumā, ka viņa skumji smaida un, lai arī ir nobijusies, cenšas būt drosmīga, iesvēla tādas ilgas un satraukumu, ka gandrīz izvilināja Semam no acīm asaras.
Žēl, ka Kvinns nebija spējis likvidēt Dreiku. Taču Semam bija aizdomas, ka draugs, to izdarot, būtu aizlauzis savu dvēseli. Dažiem tādas lietas ir pa spēkam. Citiem ne. Un šie otrie varbūt ir laimīgāki.
- Nāc, Kein, Sems klusībā čukstēja. Nodarīsim to reizi par visām reizēm.
Viņam blakus materializējās Braiena. Dreiks aizgāja uz savu māju. Nu, uz to vietu, kur viņš ir apmeties.
- Vai Keins ir tur?
- Nedomāju vis.
- Malacis, Brīze! Tagad ej iekšā baznīcā. Ej lēnām. Lai Vabole, ja viņš ir te, var tevi ieraudzīt.
- Es gribu palīdzēt.
- Man vajag, lai tu šobrīd darītu tieši to, Braiena. Tēlodama vētrainu sašutumu, meitene aizslāja. Sems palika
viens. Normālie, kā bija licis Keins, drūzmējās laukuma tālajā galā. Ķertie Semam šis vārds riebās, bet bija grūti bez tā iztikt atradās baznīcā.
Viss turpmākais bija atkarīgs no viņa un Keina.
Vai Keins ieradīsies?
Vai viņš nāks viens?
Sems palūkojās pulkstenī. Vēl tikai mazliet vairāk par stundu, un tam vairs nebūs nozīmes.
Kaut kur netālu iekaucās koijots.
ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA
1 STUNDA, 6 MINŪTES
- Viņi ir ar mieru! Vabole, tikko ieskrējis pa durvīm, nokliedzās.
- Labi, sacīja Keins. Izrāde iet vaļā. Kāpiet visi mašīnās.
Pie durvīm notika stīvēšanās. Čeizs, Struņķis, Krikets un
jūtami apjukušais Frederiko, kurš beidzot bija atbrīvojies no valgiem, visi metās uz garāžu, kur tos gaidīja sedans. Izdvašodama niknumu vai no katras ādas poras, viņiem sekoja Diāna. Panda, sakampis aiz rokas Lanu, pagrūda viņu uz durvju pusi.
Tikai tagad Keins saprata, ka kāda trūkst. Kur Hovards?
- Es… Es nezinu, atzinās Panda. Nemaz nepamanīju viņu aizejam.
- Sīkais knislis! Bez Orka viņš tik un tā ir kā piektais ritenis, teica Keins. Aizmirstiet par viņu!
Garāžā bija vēl otra mašīna luksusa auto Audi ar jumta logu. Panda ielēca šofera vietā, un Diāna apsēdās viņam blakus. Keins ieņēma aizmugures sēdekli.
Panda nospieda automātisko garāžas durvju pulti. Durvis pacēlās.
Abas mašīnas rāvās uz priekšu. Subaru sedans pēkšņi ieskrambāja Audi sānu.
Pie sedana stūres bija Čeizs. Atvaino, viņš, nolaidis logu, teica.
- Daudzsološs sākums, atzīmēja Diāna.
- Uz priekšu! Keins īsi uzsauca.
Panda strauji uzbrauca uz ielas, tomēr nepārsniedzot saprātīgu ātrumu divdesmit piecas jūdzes stundā. Sedans atpalika par veselu kvartālu.
- Tara-tam, tara-tam, tara-tam-tam-tam, Diāna sāka dungot “Vilhelma Telia” uvertīras motīvu.
- Izbeidz! Keins viņai uzrūca.
Viņi bija nobraukuši divus kvartālus, kad Panda uzmina uz bremžu pedāļa.
Pāri ielai šāvās desmitiem koijotu.
Keins izslējās ārā pa jumta logu un uzkliedza: Ko jūs darāt? Kurp jūs skrienat?
Barvedis apstājies uzlūkoja viņu ar savām dzeltenajām acīm. Pātagroka ir prom, viņš noņurdēja.
- Ko? Kas notika bērnudārzā?
- Pātagroka aizgāja. Barvedis arī iet prom, atbildēja koijots.
- Nevar būt, novaidējās Keins. Tad viņš vērsās pie Diānas:
- Viņi ieņēmuši bērnudārzu. Ko man darīt?
- To es gribētu jautāt tev, Bezbailīgais Vadoni.
Keins trieca dūri pret automašīnas jumtu. Barvedi, ja vien tu neesi gļēvulis, seko man.
- Barvedis seko Tumsai. Citi seko Barvedim. Bars ir izbadējies. Bars grib ēst.
- Man jums ir sagādāts ēdiens, teica Keins. Laukums ir pilns ar bērniem.
Barvedis vilcinājās.
- Tas ir vienkārši, teica Keins. Jūs varat doties man līdzi un kampt viņus, cik vien gribat. Ņem līdzi visus savus koijotus. Atved tos visus. Tur būs īsta pašapkalpošanās bufete.
Barvedis novaukšķēja savam baram komandu. Koijoti sastājās ap viņu lokā.
- Sekojiet mums! savas pēkšņās idejas pārņemts, uzsauca Keins. Viņa acis spīdēja mežonīgā sajūsmā. Mēs dosimies taisnā ceļā uz laukumu. Tas darbosies brīnišķīgi.
- Vai tur ir Ugunsdūre?
Keins sarauca uzacis. Kas? Ak Sems! Ak tad Ugunsdūre, ko? Jā, viņš tur būs, bet es ar viņu tikšu galā.
Barvedis likās šaubāmies.
- Ja Barvedis ir nobijies, varbūt barveža vietu var ieņemt kāds cits.
- Barvedis nebaidās.
- Nu tad bliežam! uzsauca Keins.
- Ak šausmas! noelsās Hovards. Ak Dievs, ak Dievs, kas tev, Ork, noticis?
Viņš bija aizšmaucis no Keina slēptuves un devies uz māju, kurā bija mitinājies kopā ar Orku. Savu aizstāvi viņš atrada sēžam uz dīvāna, kas no Orka svara bija vidū ielūzis. Visapkārt mētājās tukšas alus pudeles.
Orks pacēla videospēles vadāmierici. Pirksti par lielu, netieku vairs ar to galā.
- Ork, vecīt, kā tas… Kas tev noticis?
Viena sejas puse Orkam vēl bija savējā. Kreisā acs, kreisā auss un mati virs tās, kā ari visa mute tās vēl arvien bija atpazīstamas kā Orka sejas daļas. Bet viss pārējais izskatījās pēc brūkošas statujas, kas izgatavota no sīkiem zvirgzdiem. Viņš bija vismaz par galvas tiesu garāks nekā līdz šim. Kājas tik resnas kā koku stumbri, rokas kā ugunsdzēsēju hidranti. Drēbes bija pārplīsušas un nokarājās stērbelēs, nekaunīgi atklājot citkārt slēpjamas ķermeņa daļas.
Troksnis, kas atskanēja, Orkam sakustoties, atgādināja slapju akmeņu strīķēšanos.
- Kā tas notika, draugs?
- Pār mani ir nācis sods, Orks neizteiksmīgi sacīja.
- Kā to saprast, vecīt?
- Par to, ka nositu Betu. Tas ir Dievs, Hovard. Tas ir sods, ko Viņš man piespriedis.