Hovards apspieda sevī vēlmi pagriezties un, pilnā kaklā kliedzot, mesties prom. Viņš centās skatīties uz Orka vienīgo cilvēcisko aci, bet atklāja, ka skatās uz otru dzeltenu austeri zem akmens pieres.
- Vai tu spēj kustēties? Vai vari piecelties?
Orks kaut ko norūca un piecēlās daudz vieglāk, nekā Hovards bija gaidījis.
- Jā. Man vēl arvien jāspēj piecelties, lai pačurātu, teica Orks.
- Kas notiks, kad tas izpletīsies un tiks tev līdz mutei?
- Man liekas, ka tas ir beidzis plesties. Pirms dažām stundām tas apstājās.
- Vai tas ir sāpīgi?
- Nē. Bet plešoties niezēja. Kā apstiprinot to, viņa desas lieluma pirksts paskrāpēja robežu starp grants degunu un cilvēka vaigu.
- Tu esi tik smags, vecais. Lai pieceltos, tev jābūt trakoti stipram.
- Jā. Orks iebāza roku dzesētavā sev pie kājām un izvilka alus skārdeni. Atgāzis galvu un atvēris muti, viņš saspieda skārdeni, un tā izšļāca šķidruma un putu strūklu. Orks lieliem malkiem rija to, kas iekļuva viņam mutē. Pārējais pilēja pār seju uz akmeņainajām krūtīm. Tagad varu tās atvērt tikai šādi. Lai atrautu cilpu, man pirksti par lieliem.
- Ar ko tu nodarbojies, vecais? Vienkārši sēdi un visu laiku temp alu?
- Ko tad man vēl darīt? Orks paraustīja savus smagos akmeņu plecus. Cilvēciskā acs vai nu raudāja, vai vienkārši asaroja. Nelaime tāda, ka man gandrīz beidzies alus.
- Vecais, tev jānāk atpakaļ. No jauna jāiesaistās spēlē. Tuvojas karš. Tev jāpiedalās, vai saproti?
- Es gribu alu.
- Nu labi. Klau, ko mēs darīsim, Ork. Sāksim ar to, ka patiešām sadabūsim alu.
Debesjums bija zvaigžņu pilns.
Virs torņa smailes spīdēja mēness.
Koijoti kauca. Tās bija asinis stindzinošas, mežonīgas, žēlabaini izmisušas gaudas.
Ar prāta acīm Sems redzēja baznīcā visus sev līdzīgos. Redzēja Edllio kopā ar saujiņu uzticamu bērnu paslēpušos dzīvokļu ēkas apkvēpušajās drupās. Viņš redzēja uz jumta Kvinnu ar mašīnpistoli, ko tas varbūt liks lietā, bet varbūt ne. Viņš redzēja bērnus, kuri nobijušies un itin kā apmaldījušies grozījās laukuma dienvidu malā. Un Mariju bērnudārzā pie mazajiem bērniem. Un Dāru baznīcas pagrabā gaidām cietušos.
Dreiks bija atkāpies. Pagaidām.
Ko darīs Orks?
Kur bija Keins?
Un kas notiks pēc stundas tad pulksteņa tikšķis atzīmēs tieši piecpadsmit gadus kopš Sema dzimšanas, kad viņš nāca pasaulē, saistīts ar līdz šim nepazīto brāli, vārdā Keins?
Vai viņš spēs uzvarēt Keinu?
Viņam ir jāuzvar Keins.
Un kaut kā jāpadara nekaitīgs arī Dreiks. Ja vai drīzāk gan “kad” Sems aizies, izdarīs lielo lēcienu, izkūpēs… viņš negribēja, lai tad, kad tas būs noticis, Astrīda tiktu atstāta Dreika žēlastībai.
Sems zināja, ka viņam vajadzētu just bailes no šīm nu jau tik tuvajām beigām. Bailes no noslēpumainā procesa, kas, kā likās, vienkārši atskaitīs Semu Tempļu no IBJZ. Bet daudz vairāk nekā par sevi viņš bija uztraucies par Astrīdu.
Vēl pirms nepilnām divām nedēļām Semam tā bija abstrakcija, ideāls meitene, ko varēja tikai slepeni vērot, neļaujot viņai par šo interesi pat nojaust. Tagad Astrīda aizņēma gandrīz visas viņa domas, bet Sema personiskais pulkstenis tikmēr skaitīja sekundes līdz viņa pēkšņajai un droši vien neatgriezeniskajai pazušanai.
Otra doma, ko Sema prāts pārmala atkal un atkal, bija: kā rīkosies Keins? Vai viņš ienāks pilsētā kā no vecas kovboju filmas izkāpis bruņots bandīts?
Vai viņi nostāsies trīsdesmit soļu attālumā viens no otra un tad tuvosies?
Kurš būs spēcīgāks? Dvīnis, kurš apveltīts ar gaismas spēku, vai otrs ar matērijas pārvietošanas spēku?
Bija tumšs.
Sems necieta tumsu. Viņš vienmēr bija zinājis, ka tad, kad viņam pienāks gals, tas notiks tumsā.
Tumsā un vientulībā.
Kur bija Keins?
Vai Vabole ari tagad viņu novēro?
Vai Edīlio spēs izdarīt to, ko nespēja Kvinns?
Kādu pārsteigumu Keins viņam gatavo?
Dažu pēdu attālumā parādījās Teilore. Viņa izskatījās kā tikko atgriezusies no intervijas ar dēmonu. Meitenes seja bija bāla, plati ieplestās acis laternu gaismā šķita neparasti spožas.
- Viņi nāk, Teilore pavēstīja.
Sems pamāja ar galvu un, sakrustojis rokas uz krūtīm, centās piebremzēt pēkšņi paātrinājušos sirdspukstus. Labi, viņš teica.
- Nē, ne jau Keins, paskaidroja Teilore. Koijoti.
- Ko? Kur?
Teilore norādīja viņam pār plecu.
Sems apsviedās apkārt. Koijoti tuvojās no divām pusēm, šausminošā ātrumā virzoties tieši uz neaizsargāto bērnu baru.
Tas bija kā kaut kādā dabaszinību filmā. Kā vērot lauvu baru, kad tas uzbrūk antilopju ganāmpulkam. Tikai šis ganāmpulks sastāvēja no cilvēkiem. Tam nepiemita spēja zibenīgi aizbēgt.
Cilvēki bija neaizsargāti.
Izcēlās panika. Koijoti traucās šurp, un bērni redzēja to žiglo ķepu nenovēršamo tuvošanos.
Pacēlis veselo roku un raudzīdamies pēc mērķa, Sems kliegdams metās uz priekšu. Tad atskanēja skaļa automašīnas motora rūkoņa.
Viņš apstājās un apsviedās apkārt. Prožektori virzījās pa ielu garām baznīcai. Putekļains džips. Tas ietriecās laukuma apmalē, palēcās pret ietvi un, raidīdams ap sevi mitru dubļu pikas, apstājās.
Aiz tā brauca vēl citas mašīnas.
Koijotiem tuvojoties ļaužu pūlim, atskanēja kliedzieni. Sems izstiepa roku, un pār koijotu bara kreiso malu šāvās zaļa gaisma.
Otru kolonnu viņš nevarēja aizdedzināt, jo to aizsedza panikas pārņemtie bērni, kuri skriešus metās pie Sema pēc palīdzības un padarīja stara laišanu neiespējamu.
- Zemē, zemē, zemē! viņš kliedza. Gulieties zemē! Bet tas bija veltīgi.
- Glāb mani! izveldamies no džipa, iesaucās Datordžeks.
Baznīcas priekšā nobremzēja un apstājās Audi. Kāds stāvēja, izslējies caur jumta logu.
Absolūtu šausmu un sāpju kliedziens. Kāds bērns, nogāzts zemē, cīnījās ar koijotu, kas bija divreiz lielāks par viņu pašu.
- Edllio! Uzbrukumā! iesaucās Sems.
- Nelāga nakts, brālīt? līksmi uzsauca Keins. Nekas, būs vēl sliktāk!
Keins pacēla rokas, gan netēmēdams uz Semu, nepavisam ne. Viņš raidīja prātam neaptveramu telekinēzes enerģiju uz baznīcu. Šķita, it kā pret senatnīgo plienakmeni būtu atspiedies neredzams milzis, radījums dinozaura lielumā. Akmens plaisāja. Plīsa un bira vitrāžu stikli. Baznīcas durvis, būves visvājākā vieta, izrautas no eņģēm, lidoja uz iekšu.
- Astrid! iesaucās Sems.
Kliedzieni, paniski kliedzieni no laukuma, jaucās ar rūcieniem un negantu vaukšķēšanu, koijotiem metoties virsū bērniem.
Un pēkšņi neiespējami skaļi mašīnpistoles rībieni. No bērnudārza jumta nāca šāvieni.
No sadegušās mājas izskrēja Edīlio, viņam pa pēdām vēl trīs puiši, bliezdami pa koijotiem.
Keins raidīja jaunu triecienu, un šoreiz enerģijas nezvērs, šis neredzamais briesmonis, smagi gāzās virsū baznīcas fasādei.
Mirdzošā strūklakā eksplodēja visi sānu logi: gan tie, kas bija no senā vitrāžu stikla, gan jaunākie. Tornis sašūpojās.
- Kā tu viņus izglābsi, Sem? klaigāja Keins. Vēl viens grūdiens, un tā sabruks.
Džeks bija nokritis Semam pie kājām. Viņš izmisīgi ķērās pie tām un, pats to negribot, klupināja Semu. Džeka tvēriens šķita dīvaini stiprs.
Sems, zaudējis līdzsvaru, uz labu laimi raidīja liesmas pret Keinu.
- Es varu tevi izglābt! Paglāb mani! lūdzās Džeks. Lielais lēciens! Es varu tevi no tā izglābt!