Paklupis pret Džeka rokām, kas bija iekrampējušās viņā, Sems smagi nokrita, taču tūlīt pat izbrīvējās un, pielēcis kājās, ieraudzīja, ka baznīcas fasādes siena ieliecas un lēni, lēni sabrūk uz iekšu.
Jumts nodrebēja un iegāzās. Tornis salīgojās, tomēr nesagāzās. Taču plienakmens, apmetuma un masīvo baļķu gabali krita ar troksni, kas likās kā pats pasaules gals.
- Astrīd! Sems atkal bezspēcīgi iesaucās.
Neievērodams slaktiņu sev aiz muguras, kurls pret kliedzieniem, plēsonīgajiem rūcieniem un mašīnpistoļu kārtām, viņš skriešus metās virsū Keinam.
Sems nomērķēja un raidīja staru.
Gaismas stars trāpīja Keina mašīnai. Metāla plāksnes uzburba, un Keins neveikli izrāpās pajumta logu, kamēr pārējie, gar kuriem Semam nebija nekādas daļas, metās ārā pa durvīm.
Sems šāva, un Keins izvairījās.
Semam trāpīja trieciens, apdullinot viņu tā, it kā viņš būtu ieskrējis sienā. Viņš izmisīgi meklēja Keinu. Kur? Kur?
Apdullinošajiem apkārtnes trokšņiem pievienojās slāpēti kliedzieni no baznīcas, smalku balstiņu saucieni pēc mātes, agonijas kliedzieni, izmisīgi un lūdzoši. Skaņas, kādas varēja rasties vienīgi ellē. Bērnu ellē.
Asa kustība, un Sems šāva.
Keins trieca pretī, un strūklakas skulptūra, nogāzta no postamenta, ar šļakstu iegāzās smirdīgajā ūdeni.
Sems pielēca kājās un skrēja. Viņam bija jāatrod Keins, jāatrod un jānogalina. Jānogalina.
Jauna šāvienu kārta un Edīlio balss, kas kliedza: Nē, nē, nē! Mitējieties šaut, jūs trāpāt bērniem!
Sems paskrēja garām degošajam Audi. Keins, skriedams viņam pa priekšu, pārlēca pāri ugunsdzēsēju hidrantam.
Sems raidīja staru, un zeme Keinam zem kājām uzliesmoja. Gaisā uzšāvās eļļaini, melni dūmi. Dega ietve. Keins bija nostiepies uz ielas, taču ātri apvēlās, piecēlās uz ceļgala, un Sems saņēma spēcīgu bliezienu, kas viņu apdullināja un nogāza uz muguras. No mutes un ausim plūda asinis, locekļi bija sašķiebušies, viņš nespēja… nespēja…
Keina mežonīgi kliedzošā, asinīm nošķiestā seja…
Sems juta, kā naids, izšāvies cauri, izsprāgst pa rokām.
Keins palēca sāņus, un versmainā gaisma apsvilināja viņam sānu. Aizdegās krekls. Keins kliedza un zvetēja pa liesmām.
Sems centās piecelties, bet galva neciešami reiba.
Keins kā bulta iemetās izdegušajā dzīvojamā mājā, iekļūdams tur pa tām pašām durvīm, pa kurām Sems bija devies glābt mazo dedzinātāju.
Sems grīļodamies metās viņam pakaļ.
Augšup pa kāpnēm uz apdegušo gaiteni, kur vēl arvien oda pēc dūmiem. Augšstāvs bija īsta apogļojušos brusu, nošķiebušos, bērnu slidkalniņiem līdzīgu sienu fragmentu un juceklīgi izvirzītu cauruļu postaža.
Trieciens, un Sems redzēja, ka viņam līdzās sadrūp puse sienas.
- Kein! Pieliksim reiz tam punktu! elsoja Sems.
- Vispirms dabū mani rokā, brālīt! sāpju aizžņaugtā balsī sauca Keins. Es sagraušu šo būdu un aprakšu tajā mūs abus.
Noteicis vietu, no kuras bija skanējusi balss, Sems skriešus metās pa gaiteni. Virs viņa vīdēja zvaigznes, un viņa rokas raidīja nāvējošu gaismu.
Keina tur nebija.
Nočīkstēja un lēni pavērās durvis, kas vēl arvien karājās eņģēs, kaut ari sienas ap tām vairs nebija.
Sems iespēra pa tām un šāva iekšā telpā.
Pretī lidoja apdedzis baļķis. Sems pieliecās un izvairījās no tā. Toties nākamais trāpīja viņam pa kreiso roku, satriecot elkoni. Vēl vairāk gruvešu, nu jau vesela straume. Semam nācās atkāpties.
Pēkšņi nez no kurienes iznira Keins. Viņus šķīra mazāk par desmit pēdām.
Keins bija pacēlis rokas virs galvas, pirksti izplesti, plaukstas uz āru. Sems ar labo roku saķēra sadragāto kreiso elkoni.
- Spēlīte ir galā, Sem, pavēstīja Keins.
Keinam aiz muguras parādījās neskaidrs stāvs, un viņš sagrīļojies saķēra galvu.
Tur, draudīgi vicinādama āmuru, stāvēja Braiena.
- Bēdz, Brīze! uzsauca Sems, bet bija jau par vēlu. Lai ari streipuļodams, Keins uz labu laimi raidīja sev aiz muguras enerģijas vilni, un Braiena atmuguriski ietriecās sienā un izšāvās tai cauri.
Pa radušos atveri Sems ielēca viņai pakaļ.
Sems šāva sienā un izdedzināja tajā caurumu. Pa to varēja redzēt, kā Keins nogāž nākamo sienu.
Sems juta, ka grīda viņam zem kājām ieliecas.
Ēka bruka.
Viņš pagriezās un skrēja, bet tajā mirkli ielūza grīda, un viņš skrēja pa gaisu, tad krita, un ēka krita līdz ar viņu, ap viņu, pār viņu.
Viņš krita, un pasaule pār viņu sagruva.
ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
14 MINŪTES
Kvinns, šausmās sastindzis, vēroja, kā koijoti uzbrūk bērniem.
Viņš redzēja, kā Sems raida liesmas, bet netrāpa.
Redzēja Sema izmisīgo cīņu, Keinam sagraujot baznīcu.
Sems metās uz baznīcu. Nē! iesaucās Kvinns.
Viņš notēmēja.
- Netrāpi bērniem, tikai ne bērniem! viņš šņukstēja un, tēmēdams koijotu barā, nospieda mēlīti. Koijotu bija daudz vairāk nekā iepriekš.
Taču tie viņu diez vai pat pamanīja.
Viens raustīdamies nogāzās, it kā būtu paklupis, un vairs necēlās.
Tad viņš vairs nevarēja šaut, jo dzīvnieki bija iejukuši starp bērniem. Kvinns metās uz kāpnēm, paslīdēja un smagi nokrita uz ietves.
Bēdz, kliedza viņa smadzenes, bēdz no šejienes! Kvinns paspēra trīs panikas pilnus soļus uz pludmales pusi. Skrien skrien prom, uz pludmali! Bet tad viņš, kā kāda neredzama spēka turēts, apstājās.
- Tu nedrīksti bēgt, Kvinn, viņš sev teica. Nedrīksti.
Un, vēl turpinādams izrunāt šos vārdus, viņš skrēja atpakaļ, cauri bērnudārzam, pa ceļam pastumjot malā Mariju, kas sargājot bija apkampusi kādu bērnu, garām pārējiem bērniem, prom uz laukumu. Pistoli viņš tagad turēja drīzāk kā rungu un skriedams kliedza pilnā rīklē kā vājprātīgs. Ieroča stobram triecoties pret koijota galvu, atskanēja pretīgs krakšķis.
Te bija Edīlio. Bērni kliedza, un kliedza ari Edllio. Nē, nē, nē! Un Kvinnam acis aizmigloja asinis, asinis bija viņam smadzenēs, asinis bija visur, un viņš zaudēja prātu, patiesi zaudēja prātu vēzēdamies un kliegdams, un zvetēdams, zvetēdams, zvetēdams.
Marija bija piekļāvusi sev Izabellu un pati piespiedusies pie Džona. Bērni, dzirdēdami ārā notiekošo vājprātu, kliedzienus un rūcienus, un šāvienus, nevaldāmi raudāja.
-Jēzu, glāb mūs, Jēzu, glāb mūs! kāds atkal un atkal šņukstēdams izmisīgi atkārtoja, un Marija kādā tālā savas apziņas stūrīti apjauta, ka tā ir viņa pati.
Dreiks dzirdēja koijotu kaukšanu nakti, un viņa melnā sirds zināja, ko tas nozīmē.
Pietiek laizīt savas brūces.
Jāmetas kaujā.
- Ir laiks, viņš sev teica. Laiks parādīt viņiem visiem.
Ar spērienu atvēris durvis, Dreiks devās uz laukumu. Viņš
kliedza, viņš rēca un auroja, vēlēdamies, kaut varētu riet uz mēnesi kā koijots.
Izdzirdējis šāvienus, Dreiks izvilka no jostas pistoli. Viņš izlocīja savu pātagu un cirta ar to, kur pagadās, priecādamies par plīkšķēšanu.
Priekšā rēgojās divi stāvi. Tie attālinājās, tāpat kā viņš virzīdamies uz kaujas trokšņa pusi. Divi stāvi. Viens no tiem likās neiespējami sīks. Bet nē, tas tikai tāpēc, ka otrs bija neiespējami milzīgs. Kā sumo cīkstonis. Šļūcošs, klumzājošs radījums ar resniem locekļiem.
Nesaderīgais pāris iegāja laternas gaismas lāmā. Sīkāko Dreiks pazina.