- Hovard, tu, pārbēdzēj! uzsauca Dreiks.
Hovards apstājās. Milzenis viņam līdzās turpināja slāt uz priekšu.
- Atšujies, Dreik! brīdināja Hovards.
Dreiks uzšāva ar pātagu, pārplēšot Hovardam uz krūtīm kreklu un atstājot uz ādas asiņainu švīku, kas asajā gaismā šķita melna.
- Silti iesaku tev nākt mums palīgā tikt galā ar Semu, brīdināja Dreiks.
Milzīgais lempis apstājās. Lēnām pagriezās. Un nāca šurp.
- Kas tas tāds? Dreiks skarbi noprasīja.
- Tu! uzrūca briesmonis.
- Ork? Dreiks, pa pusei sajūsmināts, pa pusei šausmināts, iesaucās.
- Tas ar mani notika tevis dēļ, Orks truli sacīja.
- Pavācies nost no ceļa! pavēlēja Dreiks. Notiek kauja.
Vai nu nāc man līdzi, vai sprāgsti nost tepat uz vietas.
- Viņš grib tik vien kā alu, Dreik, Hovards samierinādams pavēstīja. Saķēris ievainojumu krūtīs, aiz sāpēm salīcis, tomēr vēl arvien cenzdamies būt gudrs un manipulēt.
- Pār mani ir nācis Dieva sods, nošļupstēja Orks.
- Tu, stulbais lempi! To teicis, Dreiks no visa spēka trieca savu pātagas roku Orkam plecā.
- ĀĀĀĀ! Orks sāpēs iebļāvās.
- Kusties uz priekšu, stulbeni! pavēlēja Dreiks. |
Orks patiešām sakustējās. Bet ne jau uz laukuma pusi.
- Gribi, lai tevi uzcienā Pātagroka, ķertais? uzkliedza Dreiks. Es tevi sakapāšu gabalos!
Astrīda juta šausmīgu svaru uz krustiem un kājām. Viņa gulēja uz vēdera, ar savu augumu aizsegusi Mazo Pītu. Viņa bija apdullināta, tomēr pietiekami pie apziņas, lai apjēgtu savu stāvokli.
Astrīda dziļi ievilka elpu.
- Pītij! viņa čukstēja. Pašas balss gāja caur kauliem. Ausīs zvanīja, visas apkārtējās skaņas izklausījās slāpētas.
Mazais Pīts nekustējās.
Astrīda centās pacelt kājas, taču tās neklausīja.
- PItij, PItij! viņa sauca.
Astrīda izslaucīja no acīm visu, kas tur bija sakrājies, putekļus, dubļus un sviedrus. Samirkšķinājusi acis, meitene palūkojās uz brālīti. Viņai bija izdevies pasargāt no brūkošās sienas lielāko daļu puisēna ķermeņa, taču uz galvas viņam bija uzkritis apmetuma gabals mugursomas lielumā.
Astrīda apspieda šņukstus. Piespiedusi pirkstus pie brālīša kakla, viņa sajuta pulsu. Viņa samanīja ari puisēna seklo elpu un krūšu cilāšanos.
- Palīgā! Astrīda izkrekšķēja, lāgā nezinādama, vai viņa kliedz vai čukst, jo ausīs zvanīja tā, ka viņa nespēja neko sadzirdēt.
- Palīdziet kāds! Palīdziet mums!
- Glābiet manu brālīti!
- Glāb viņu! meitene atkal un atkal atkārtoja, un viņas palīgā sauciens pārtapa lūgšanā. Izglāb Semu! Izglāb mūs visus!
Astrīda sāka pēc atmiņas skaitīt kādu reiz sen noklausītu lūgšanu. Viņas balss skanēja kaut kur tālu, it kā piederētu kādam citam.
- Svētais ercenģeli Mihaēl, stāvi mums klāt kaujā. Pasargi mūs no ļaunuma un velna izliktām lamatām. Viņa drīzāk juta nekā dzirdēja savus šņukstus, savas izmisīgās trīsas, kas lika vārdiem sprūst rīklē.
Kā ņirdzīga atbilde uz viņas lūgumiem pēc žēlastības pār meiteni gāzās stikla lausku un apmetuma gabalu lietus.
- Lai nāk pār viņu Dieva sods, mēs tevi pazemīgi lūdzam. Un Tu, ak valdniek un debesu ķēniņ, Dieva spēkā…
Mazais Pīts sakustējās un ievaidējās. Viņš pagrieza galvu, un Astrīda ieraudzīja tajā dziļu brūci, gandrīz kā cirvja pēdas.
-… triekt ellē sātanu un visus ļaunos garus, kas klīst pa pasauli, tīkojot pazudināt mūsu dvēseles.
Gruvešos netālu no viņas kāds stāvēja. Astrīda pagrieza galvu un pēkšņā zaļa zibens uzliesmojumā ieraudzīja pret augstajiem griestiem slejamies tumšsejainu stāvu.
- Āmen.
- Neesmu nekāds eņģelis, kur nu vēl erceņģelis, teica Deka. Astrīda gan to nedzirdēja, bet tikai nolasīja viņai no lūpām. Bet vismaz no tām drazām es tevi varu atbrīvot.
Keins nolēca no ēkas drupām.
Viņš bija to paveicis.
Viņš to bija paveicis.
Sems bija palicis zem gruvešiem. Aprakts. Sakauts.
Tomēr īsti izbaudīt šo mirkli viņš nespēja. Sāpes savainotajā kreisajā sānā bija šausmīgas. Postošā zaļibaltā gaisma bija piekausējusi kreklu pie miesas, un tas, ko viņš juta, pārsniedza jebkuras mokas, kādas viņš līdz šim būtu spējis iztēloties.
Keins grīļodamies devās uz sagrauto baznīcu, cenzdamies apkārt valdošajā haosā kaut ko saprast. Šāvieni vairs nebija dzirdami, taču skanēja kliedzieni un vaimanas, un rūcieni. Un vēl kaut kas sīku skaņas triecienviļņu virknes, pātagas švīksti. Tiem atbalsoja tāda kā nevienmērīga dobju bungu dunoņa.
Keins apstājās, palūkojās un uz brīdi aizmirsa sāpes.
Uz rātsnama pakāpieniem norisinājās mežonīga cīņa starp Dreiku un kaut kādu nepazīstamu, rupji tēstu milzeni.
Dreiks cirta ar pātagu un šāva ar pistoli.
Milzenis raidīja neveiklus sitienus, kas, Dreikam lēkājot apkārt, atkal un atkal netrāpīja mērķī, taču, lai arī kā Dreiks pātagoja, lempīgais briesmonis neatkāpās ne par soli.
Briesmonis atvēzējās, un nu Dreiks izvairījās tikai par kādu collu. Akmens dūre triecās pret rātsnama plienakmens kolonnu. Kolonna ieplaisāja un gandrīz sabruka. Pašķīda sīkas akmens lauskas.
Keinu no aizraujošā skata novērsa neskaidra, rūcoši spiedzīga balss.
- Sieviete lika Barvedim mest mieru, dusmīgi pavēstīja koijotu Barvedis.
- Ko? Keins nesaprata teiktā jēgu, līdz ieraudzīja lieliem soļiem tuvojamies Diānu. Viņas tumšie mati plīvoja, acis kvēloja dusmās.
- Es teicu, lai tas netīrais kustonis met mieru, tikko spēdama valdīt pār savu balsi, pavēstīja Diāna.
- Kam lai met mieru? noprasīja Keins.
- Viņi vēl arvien plosa bērnus, atbildēja Diāna. Mēs esam uzvarējuši. Sems ir pagalam. Dzen viņus prom, Kein!
Keins atkal pievērsās cīņai starp Dreiku un milzeni. Ko tu gribi tie taču ir koijoti, viņš salti noteica.
- Tu esi zaudējis prātu, Keinl Diāna klupa viņam virsū.
- Tas jāaptur. Tu esi uzvarējis. Tas jāaptur.
- Un ja nu ne, Diāna? Kas tad notiks? noprasīja Keins.
- Sameklē Lanu. Esmu ievainots. Bet tu, Barvedi, dari, ko gribi.
- Varbūt tieši tāpēc māte tevi pameta, Diāna viņam mežonīgi uzkliedza. Varbūt viņa jau tad redzēja, ka tu neesi vienkārši slikts tu esi ļaunuma apsēsts kroplīgs izdzimums.
Keina atbilde bija pēkšņa un vardarbīga. Itin kā aizmirsis par savu spēku, viņš smagi iesita meitenei pa seju.
Diāna, zaudējusi līdzsvaru, sagrīļojās un noslīga uz akmens pakāpieniem.
Tajā brīdī Keins ar šausminošu skaidrību ieraudzīja viņas seju pēkšņas žilbinošas zaļibaltas gaismas apmirdzētu.
Šai gaismai varēja būt tikai viens avots.
Gaisma bija kā debesīs tēmēts šķēps, kas slaidā lokā izliecās no dzīvojamās mājas drupām.
- Nē! izdvesa Keins.
Bet gaisma dega, pārvēršot oglēs drupas un gruvešus, visu šausmīgo sagruvušās celtnes svaru.
- Nē! Keins atkārtoja, un gaisma izdzisa, itin kā būtu izslēgta.
Viņam aiz muguras Dreiks un Orks turpināja savu ātri lēno, veikli smagnējo, asi trulo kauju, bet vienīgais, ko Keins redzēja, bija melni apkvēpis, sodrējiem klāts spožacains stāvs, kas, piecēlies no gruvešiem, tuvojās viņam.
Keins notēmēja ar rokām uz koka šķēpeļu un apmetumu gabalu kaudzi baznīcas priekšā. Tad viņš pacēla rokas pret Semu un gruvešu krava, pacēlusies gaisā, brāzās tam virsū.