Arī Sems pacēla rokas. Zaļa uguns uzspridzināja lidojošos ķieģeļus un baļķus. Tie sadega turpat gaisā un, nepaguvuši sasniegt mērķi, pārvērtās izdedžos.
Deka pacēla gruvešus, atbrīvojot no tiem Astrīdu un Mazo Pītu.
Tas gan nenācās viegli. Viņas spēja pārtraukt gravitāciju novērsa to arī zem Astrīdas, un viņa līdz ar Mazo Pītu pacēlās gaisā starp virpuļojošajiem koka un apmetuma gabaliem.
Deka, notēmējusi ar roku, izrāva Astrīdu no bezsvara zonas. Astrīda un Mazais Pīts atsitās pret grīdu.
Tad Deka atlaida vaļā gruvešus un tie ar šausminošu troksni sabira zemē.
- Paldies! sacīja Astrīda.
- Te iesprostots milzums cilvēku, teica Deka un, lieki netērēdama laiku, metās palīgā pārējiem.
Astrīda pieliecās un mēģināja uzcelt Mazo Pītu. Viņš bija ļengans kā miltu maiss. Meitene apkļāva rokas puisēnam ap krūtīm un apkampa kā pārlieku lielu zīdaini. Piespiedusi brālīti cieši sev klāt, Astrīda, viņu pa daļai vilkdama, pa daļai stiepdama, pašai neveikli klūpot pār drazām, steberēja ārā no baznīcas.
Lana varētu Mazo Pītu izdziedināt, bet viņa bija pazudusi. Vienīgais, ko Astrīda spēja iedomāties, bija nostiept brālīti lejā, pagrabā, pie Dāras. Bet vai Dāra varēja kaut kā palīdzēt? Un vai vispār bija iespējams tikt līdz tā sauktajai slimnīcai varbūt ieeja tajā bija nosprostota ar gruvešiem?
Tikai tagad Astrīda attapa, ka baznīcas fasādes sienas gluži vienkārši vairs nav. Bija redzamas naksnīgas, zvaigznēm nosētas debesis. Un vēl šausminošs, iezaļgans zibens.
Pierima zvanīšana ausīs, un Astrīdai atgriezās dzirde. Viņa izšķīra dzīvnieku rūcienus, asus pātagas plīkšķus un šausmīgi daudz kliedzošu balsu.
Pēkšņi gruveši ap viņu pacēlās gaisā.
Astrīda metās zemē, atkal piesedzot Mazo Pītu vēl arvien sargājot savu brālīti. Sienas gabali un koka šķēpeles, un atsevišķi tērauda un koka savienojumi šāvās gaisā kā lidmašīnas, kas paceļas virs lidostas, un, mežonīgi uzņemot augstumu, traucās cauri nopostītajai baznīcas priekštelpai.
Uzliesmoja zaļais zibens, tam sekoja sprādzienu dārdi un vēl spožāka gaisma.
Gruvešu plūsma apstājās.
Astrīda atkal piecēlās kājās un pievilka sev klāt Mazo Pītu.
Kāds no ārpuses skrēja viņai pretī. Piepeši skrējējs apstājās elsodams un blenzdams kā stūrī iedzīts pārbiedēts dzīvnieks.
- Keins, izdvesa Astrīda.
Viņš klusēja. Meitene redzēja, ka viņš ir ievainots un cieš sāpes. Seja noplūdusi sviedriem un notriepta dubļiem. Viņš skatījās uz Astrīdu tā, it kā redzētu spoku.
Tad Keina apmiglotajās acīs uzausa bīstama gaisma.
- Vareni, viņš čukstus izdvesa.
Astrīda juta, ka tiek pacelta virs zemes. Viņa izmisīgi spieda sev klāt Mazo Pītu, bet puisēns slīdēja viņai ārā no rokām, kā bēgdams no viņas krampjainā tvēriena, un nokrita uz grīdas.
- Nāc ārā, brālīt! Spēle turpinās, uzsauca Keins. Pie manis ir tava draudzene.
Astrīda lidoja. Bezspēcīga. Bezpalīdzīga. Un Keins soļoja viņai aiz muguras, izmantojot viņu kā aizsegu. Cauri baznīcas priekštelpai, ārā uz kāpnēm, kur skatienam pavērās murgam līdzīga aina: mežonīgi suņi, kas plosa neaizsargātus bērnus.
Sems stāvēja uz apakšējā pakāpiena. Viņš bija asinīm un skrambām klāts, viena roka ļengani nokarājās.
- Uz priekšu Sem, laid nu man virsū liesmas 1 klaigāja Keins. Uz priekšu, brālīt, parādi man, ko spēj!
- Slēpies aiz meitenes muguras, Kein? noprasīja Sems.
- Tu domā, ka spēj mani kaut kā aizskart? teica Keins.
- Vienīgais, kas ir no svara, ir uzvara. Tā ka paklusē.
- Es tevi nogalināšu, Kein!
- Nē. Tev tas neizdosies. Vismaz, ja netaisies pie viena nobeigt savu draudzeni.
- Pēc minūtes mēs abi no šejienes pazudīsim, Kein. Cīņa ir galā mums abiem, teica Sems.
- Varbūt tev, Sem. Man ne. Es zinu izeju. Es zinu, kā palikt šeit. Keins iesmējās mežonīgus, triumfa pilnus smieklus.
- Sem! sauca Astrīda. Tev tas jāizdara! Iznīcini viņu.
Pa kāpnēm tuvojās Diāna.
- Jā gan, Sem, iznīcini mani, mēdījās Keins. Tev taču piemīt spēks. Izdedzini viņai vidū caurumu, un tu tiksi pie manis.
- Kein, laid viņu zemē, teica Diāna. Esi taču vienreiz vīrs.
- Laid Astrīdu zemē, Kein, piebalsoja Sems. Pienākušas beigas. Piecpadsmit, un punkts. Es nezinu, kas tas ir, bet varbūt tā ir nāve, un tu taču negribēsi pirms miršanas vēl vairāk aptraipīt savas rokas ar asinīm.
Keins rūgti iesmējās. Tu par mani neko nezini. Tu neuzaugi, neapjēgdams, kas esi. Tev nebija jārada sevi tikai ar paša gribu un paša iztēli.
- Es uzaugu bez tēva, teica Sems. Bez jebkādiem paskaidrojumiem. Un nezinot patiesību. Tāpat kā tu.
Keins palūkojās rokas pulkstenī. Man liekas, ka tavs laiks ir klāt, Sem. Tu dzimi pirmais, atceries? Un re, ko es gribu, lai
tu uzzinātu, pirms izgaisti: es izdzīvošu, Sem. Es palikšu šeit. Kopā ar tavu apburošo Astrīdu un visu IBJZ. Tas viss būs mans.
- Sem, teica Diāna, tu vari pārvarēt to bliezienu tā…
Keins pagriezās pret meiteni, pacēla roku un raidīja triecienu, pārtraucot viņu pusvārdā. Diāna uzšāvās gaisā, apmeta tur kūleni un novēlās ielas pretējās puses zālienā.
Šī darbība bija novērsusi Keina uzmanību no Astrīdas. Viņš to bija palaidis vaļā.
Sems izstiepa roku ar izvērstu plaukstu.
ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA
1 MINŪTE
Precīzs trāpījums.
Viņš būtu varējis Keinu nogalināt.
Bet pasaule ap Semu izbālēja. Astrīdas kņūpus gulošais augums šķita izbalojam bezkrāsains, gandrīz caurspīdīgs. Keins bija kā rēgs.
Tas pats notika ar skaņām. Bērnu kliedzieni kļuva slāpēti. Cīņa starp Dreiku un Orku, koijotu uzbrukumi viss norisinājās palēnināti, kadrs nomainīja kadru: te cilvēks, te zvērs, te briesmonis.
Sema ķermenis šķita nejutīgs, it kā viņš būtu miris un dzīvas palikušas būtu tikai smadzenes, kas turpināja dūkt galvā.
Ir laiks, sacīja balss.
Sems pazina šo balsi, un tās skaņa viņam bija kā duncis sirdī.
Viņa priekšā stāvēja māte. Viņa bija skaista kā allaž kāda jau viņa Semam vienmēr bija likusies. Mati viļņojās vējā, ko viņš pats nesajuta. Viņas acu zilgme bija vienīgā pasaulē palikusī krāsa.
- Daudz laimes dzimšanas dienā! teica māte.
- Nē, Sems čukstus sacīja, kaut gan viņa lūpas nekustējās.
- Nu tu esi īsts vīrietis, māte sacīja, mutei savelkoties šķelmīgā smaidā.
- Mans mazais vīrietis, viņa piebilda.
-Nē.
Māte pastiepa viņam pretī roku. Nāc.
- Nevaru, viņš teica.
- Sem, es esmu tava māte. Es tevi mīlu. Nāc man līdzi!
- Mamm…
- Sniedz man roku! Pie manis ir droši. Es tevi varu aizvest prom prom no šis vietas.
Sems lēni purināja galvu tik lēni, it kā būtu iegremdēts sīrupā. Kaut kas bija noticis ar laiku. Astrīda neelpoja. Nekas nekustējās. Visa pasaule bija sastingusi.
- Būs tāpat kā agrāk, solīja māte.
- Tas nebija… viņš iesāka. Tu man meloji. Tu man nekad netiki teikusi…
- Es tev nemeloju. Viņa nepatikā sarauca pieri.
- Tu nekad netiki teikusi, ka man ir brālis. Tu nepateici…
- Vienkārši nāc man līdzi! nu jau māte vedināja itin nepacietīgi, snaikstīdamās pēc viņa gandrīz tāpat kā tad, kad viņš bija mazs un negribēja dot roku, šķērsojot ielu. Nāc nu, Sem! Tu būsi drošībā un prom no šīs vietas.