Sems reaģēja instinktīvi kā mazs puisītis, kas atsaucas uz mammītes balsi, uz viņas “klausi man” toni. Viņš jau sniedzās pēc mātes, stiepa viņai pretī roku.
Un atrāva to.
- Nevaru, viņš čukstus sacīja. Ir kāda meitene, kuras dēļ man jāpaliek šeit.
Mātes acīs uzzibsnīja dusmas, tajās iedzalkstījās sirreāla zaļa gaisma, taču tas bija tikai īss, zūdošs mirklis.
Un tad no izbalojušās, nereālās pasaules pārdabiskajā gaismā iekāpa Keins.
Sema māte uzsmaidīja Keinam, un viņš pārsteigts raudzījās sievietē. Medmāsa Tempļa, izdvesa Keins.
- Mamma, viņa izlaboja. Abiem maniem zēniem ir laiks nākt pie manis, un mēs visi trīs dosimies prom. Prom no šīs vietas.
Keins stāvēja kā apburts. Viņš nespēja atraut skatienu no laipnās, smaidošās sejas un caururbjošajām zilajām acīm.
- Kāpēc? smalkā, bērnišķīgā balstiņā jautāja Keins.
Māte neatbildēja. Un atkal vienu netverami īsu mirkli viņas
zilās acis iemirdzējās indīgi zaļas. Tad tās atguva savu vēso, ledaino zilumu.
- Kāpēc viņš, nevis es? jautāja Keins.
- Ir laiks nākt man līdzi, uzstāja māte. Mēs būsim ģimene. Tālu no šejienes.
- Tu pirmais, Sem, teica Keins. Ej pie savas mātes.
- Nē, teica Sems.
Keina seja satumsa dusmās. Ej, Sem! Ej, ej, ej viņai līdzi! nu jau viņš kliedza. Likās, ka viņš grib sakampt Semu un grūst viņu pie mātes, kas abiem bija, tomēr arī nebija kopīga, taču viņa kustības bija dīvaini izmežģītas. Itin kā sapnī ieraudzītai drebelīgai marionetei.
Keins atmeta neveiksmīgos mēģinājumus. Džeks tev pateica, viņš neizteiksmīgā balsī sacīja.
- Neviens man neko nav teicis, atbildēja Sems. Man vēl šeit ir nepadarīti darbi.
Māte, uzstājīgi pieprasot uzmanību, stiepa viņiem pretī rokas. Nāciet pie manis! Nāciet pie manis!
Keins lēnām purināja galvu. Nē.
- Bet tu taču tagad esi saimnieks, Sem, māte glaimoja.
- Mans mazais vīrietis. Mans.
- Nē, teica Sems. Es piederu pats sev.
- Bet es nekad neesmu bijis tavs, pavīpsnāja Keins. Par vēlu, māt.
Mātes seja noraustījās. Maigā miesa likās sadalāmies robainos mozaīkas gabaliņos. Laipni smaidošā mute izkusa un ievilkās uz iekšu. Tās vietā parādījās mute, ko ieskāva asi adatveida zobi. Acīs blāzmoja zaļa uguns.
- Nekas, gan es jūs dabūšu! No briesmones mutes zvēroja šaušalīgs naids.
- Kas tu esi? Keins, šausmās uz viņu blenzdams, jautāja.
- Kas es esmu? briesmone viņu mežonīgi izmēdīja.
- Esmu tava nākotne. Tu pats atnāksi uz manu tumšo mītni, Kein. Tu atnāksi pie manis no laba prāta.
- Nē! protestēja Keins.
Briesmone iesmējās stindzinošas skaņas kā no piraijas mutes.
Tad tā lēnām izbālēja. Pasaule ap Keinu un Semu atguva krāsas. Orks un Dreiks atsāka kustēties normālā ātrumā. Gaiss atkal smaržoja pēc šaujampulvera. Astrīda ievilka elpu.
Sems un Keins stāvēja, blenzdami viens otrā.
Pasaule atkal bija pasaule. Viņu pasaule. IBJZ. Diāna skatījās uz viņiem. Astrīda, smagi nopūtusies, atvēra acis.
Keins bija žigls. Viņš pašāva gaisā rokas izvērstām plaukstām.
Bet Sems bija vēl ašāks. Viņš pielēca pie Keina un ar veselo roku sakampa viņa galvu.
Sema plauksta pieplaka pie brāļa deniņiem, pirksti ieķērās matos.
- Neliec man to darīt, viņš brīdināja.
Keins nemaz necentās izrauties. Viņa acis spīdēja mežonīgā nepakļāvībā. Uz priekšu, Sem! viņš čukstēja.
Sems papurināja galvu. Nē.
- Žēl, ko? nosmīkņāja Keins.
- Tev jāaiziet no šejienes, Kein, Sems klusi teica. Es negribu tevi nogalināt. Bet šeit tu nevari palikt.
Pēkšņi parādījās Braiena; zolēm šņirkstot, viņa apstājās un notēmēja pret Keinu pistoli. Ja tevi nepiebeigs Sems, tad to izdarīšu es. Ātrāks par Brīzi jau nu tu neesi.
Keins viņu nicīgi ignorēja. Taču viņam vairs nebija iespējas uzbrukt Semam. Braiena bija pārāk ātra, lai viņš riskētu.
- Atstādams mani dzīvu, tu pieļauj kļūdu, Sem, brīdināja Keins. Tu zini, ka es atgriezīšos.
- Nedari to. Nenāc atpakaļ. Nākamreiz…
- Nākamreiz viens no mums tiks nogalināts, teica Keins.
- Ej prom! Un vairs nerādies!
- Neceri, atguvis daļu savas agrākās bravūras, sacīja Keins. Un Diāna?
- Viņa var palikt šeit, teica Astrīda.
- Tu to gribi, Diāna? Keins viņai jautāja.
- Astrīda Ģēnijs, Diāna augstprātīgi pavīpsnāja. Tik gudra. Un tik bezpalīdzīga.
Diāna piegāja pie Sema. Viņa pienāca pavisam tuvu, pieskārās ar roku pie viņa vaiga un viegli noskūpstīja zēna mutes kaktiņu. Piedod, Sem. Sliktā meitene dosies līdzi sliktajam zēnam. Tā iekārtota pasaule. Sevišķi jau šī pasaule.
Tad viņa piegāja pie Keina. Diāna nesaņēma puiša pastiepto roku, pat nepacēla uz viņu acis, tikai nostājās viņam līdzās, un abi plecu pie pleca devās lejup pa kāpnēm.
Cīņa starp Dreiku un Orku bija nonākusi līdz galēja paguruma fāzei, kuras vienīgais iznākums varēja būt neizšķirts. Dreiks kārtējo reizi pacēla savu pātagu, lai laistu to pār Orka varenajiem pleciem, bet viņa kustības bija kļuvušas lēnas, smagnējas.
- Met mieru, Dreik, teica Diāna. Vai tad tu nezini, ka kauja ir galā?
- Neparko, elsoja Dreiks.
Keins pacēla roku un, nelikdamies ne zinis par Dreika pretošanos un lamāšanos, gandrīz garlaikoti aizvilka viņu sev līdzi.
Dzīvi palikušie koijoti sekoja viņiem ārā no pilsētas.
Edllio pacēla ieroci un nomērķēja uz aizejošajiem nezvēriem tiem, kas bija cilvēku izskatā, un pārējiem. Viņš uzlūkoja Braienu. Abu skatieni sastapās, abi bija gatavi šaut.
- Nē, vecīt. Karš ir beidzies, Sems viņus apsauca.
Edllio negribīgi nolaida ieroci.
- Liec to nost, Brīze. Lai paliek, teica Sems.
Braiena, redzami atvieglota, paklausīja.
Kvinns kāpa pa kāpnēm, lai piebiedrotos Edllio. Viņš bija nošķiedies ar asinīm. Nometis zemē ieroci, viņš veltīja Semam bezgalīgi skumju skatienu.
Patriks jūsmīgi lēkšoja apkārt, un turpat bija ari Lana.
- Sem, parādi man savu roku, viņa teica.
- Nē, atbildēja Sems. Man nekas nekaiš. Ej pie citiem. Glāb viņus, Lana. Man tas neizdevās. Tev varbūt izdosies. Sāc ar Mazo Pītu. Viņš… tas ir ļoti svarīgi.
Astrīda iegāja baznīcā, lai sameklētu brālīti. Viņa atgriezās, vilkdama Mazo Pītu aiz padusēm. Palīdzi man! lūdza Astrīda, un Lana tūdaļ bija klāt.
Semam gribējās pieiet pie Astrīdas. Viņam tas bija vajadzīgs. Taču pilnīgs spēku izsīkums lika viņam palikt uz vietas.
- Laikam esam uzvarējuši, atbalstījis veselo roku pret Edīlio spēcīgo plecu, teica Sems.
-Jā, piekrita Edīlio. Dabūšu ekskavatoru. Būs jārok daudz bedru.
NOBEIGUMS
Galdi teju vai lūza no ēdienu smaguma. Tītars un garnējums, dzērveņu mērce un tāds daudzums pīrāgu, kādu Sems savu mūžu nebija redzējis.
Vispirms galdi tika saklāti laukuma dienvidu galā. Bet tad Alberts saprata, ka ļaudis nevēlas vairīties no ziemeļu malā izraktajām kapu rindām; gluži otrādi, viņi grib palikt to tuvumā. Arī bojāgājušajiem bija jāpiedalās šajās Pateicības dienas svinībās.
Viņi ēda ar plastmasas dakšiņām no kartona šķīvjiem un sēdēja uz nedaudzajiem krēsliem vai tieši zemē zālē.