Skanēja smiekli.
Neiztika ari bez šņaukāšanās un asarām, atceroties Pateicības dienas, kādas tās bija kādreiz.
Skanēja mūzika no Datordžeka uzrīkotās stereosistēmas.
Lana vairākas dienas bija darbojusies no gaismas līdz gaismai, dziedinādama visus, ko bija iespējams izdziedināt. Dāra visu laiku bija viņai līdzās, izrīkodama, noteikdama, kuri gadījumi ir visļaunākie un tāpēc šie cilvēki jādziedina pirmie, kā ari sniedzot atbalstu un pretsāpju tabletes tiem, kuriem nācās gaidīt. Cepums bija palaidis garām kauju, taču bija kļuvis par Dāras uzticamo sanitāru, likdams lietā savu vareno augumu un spēku, lai cilātu ievainotos.
Marija bija atvedusi uz lielo mielastu savus bērnudārzniekus. Piepalīdzot brālītim Džonam, viņa tiem salika uz šķīvjiem ēdienu. Dažus nācās barot ar karotīti, bet autiņi tika mainīti uz zālē izklātām segām.
Orks kopā ar Hovardu sēdēja pašā tālākajā stūri atstatu no citiem. Orks bija kāvies ar Dreiku līdz pēdējam. Bet neviens un sevišķi jau Orks pats nebija aizmirsis par Betu.
Laukums bija sapostīts. No ugunsgrēkā cietušās dzīvojamās ēkas gandrīz nekas nebija palicis pāri. Baznīcai bija palikušas vairs tikai trīs sienas, un zvanu tornis, visticamāk, sagāzīsies, līdzko uznāks vētra.
Beigtos koijotus viņi bija sadedzinājuši. Vairāki lieli atkritumu konteineri bija pilni ar to pelniem un kauliem.
Sems, balansēdams ar šķīvi tā, lai neizšļakstītu mērci, vēroja to visu pa gabalu.
- Astrīd, ja tas ir neprāts, tad tā ari pasaki. Bet man ienāca prātā: ja kaut kas paliks pāri, varbūt mēs to varētu aizsūtīt uz Koutsu, Sems teica. Nu, saproti, kā izlīgšanas piedāvājumu.
- Nē. Tas nav neprāts, atbildēja Astrīda, aplikdama roku viņam ap vidukli.
- Zini, man galvā jau labu laiku perinās kāds plāns, sacīja Sems.
- Kas par plānu?
- Tas saistīts ar tevi un mani, un to, ka mēs vienkārši sēžam pludmalē.
- Vienkārši sēžam?
- Nu…
- Šāds izteiksmes lakonisms var ietvert sevī bezgalīgas interpretācijas iespējas.
Sems pasmaidīja. Esmu visnotaļ par lakoniskām interpretācijām.
- Vai gribi man pastāstīt, kas notika lielā paukšķa laikā?
-Jā. Noteikti. Tikai varbūt ne šodien. Viņš pamāja uz
Mazā Pīta pusi. Puisēns bija pārliecies pār šķīvi un šūpojās turpatpakaļ. Priecājos, ka ar viņu viss ir labi.
- Jā, Astrīda īsi noteica. Tad piebilda: Man šķiet, ka tas ievainojums, tas belziens pa galvu… ak nē, neko. Nerunāsim tagad par Pītiju. Saki savu runu, un pēc tam iesim lūkot, vai tu maz zini, kas ir lakonisms.
- Teikt runu?
- Visi gaida, viņa atbildēja.
Patiešām Sems sajuta sev pievērstus gaidošus skatienus. Gaisā virmoja līdz galam nepadarīta darba izjūta.
- Vai tev ir kādi labi citāti, ko es varētu nočiept?
Astrīda brīdi padomāja. Labi, te tev būs viens. “Bez
naida, tikai ar žēlsirdību, nelokāmi aizstāvot taisnību. Dievs, palīdzi mums to saskatīt lai cīnāmies, lai godam veicam iesākto darbu, lai dziedējam nācijas vātis…” Prezidents Linkolns.
-Jā, noteica Sems. Tas nu patiešām ir īsti vietā. Mana runa varētu būt akurāt šādā stilā.
- Viņi visi vēl arvien dzīvo bailēs, teica Astrīda. Taču tad izlaboja: Mēs visi dzīvojam bailēs.
- Vēl jau tas nav beidzies, sacīja Sems. Pati zini.
- Vismaz šodien tas ir beidzies.
- Kā tad, mums ir pīrāgs, piekrita Sems. Tad viņš nopūties uzkāpa uz strūklakas apmales. Ei, ļaudis!
Pievērst vispārēju uzmanību nenācās grūti. Visi sapulcējās ap Semu. Pat paši mazākie uz brīdi pārstāja ķiķināt.
- Pirmkārt, paldies Albertam un viņa palīgiem par šo mielastu. Tāpēc sumināsim mūsu īsteno Lielā Maka tēti.
Sirsnīgi aplausi, kam pa vidu jaucās smiekli, un Alberts kautrīgi pamāja ar roku. Viņš gan ari mazliet sarauca pieri, kā redzams, par priekšvārda “Maks” lietošanu neatbilstoši makdonalda reglamentam.
- Otrkārt, mums jāpiemin Lana un Dāra, jo bez viņām mūsu šeit būtu daudz mazāk.
Tagad aplausi skanēja gandrīz bijīgi.
- Mūsu pirmā Pateicības diena IBJZ, teica Sems, kad norima aplausi.
- Ceru, ka arī pēdējā! kāds izsaucās.
- Jā. Pareizi saprati, piekrita Sems. Taču mēs esam šeit. Mēs esam šeit, šajā vietā, kur nekad neesam gribējuši būt. Un mums ir bail. Un es netaisos jums melot un apgalvot, ka kopš šī brīža viss būs viegli. Tā nebūs. Nav izslēgts, ka mēs piedzīvosim vēl lielākas bailes. Un bēdas. Un vientulību. Ir notikušas briesmu lietas. Briesmu lietas… Kādu brīdi Sems, zaudējis domas pavedienu, klusēja. Bet tad, izslējies taisnāk, turpināja: Bet tik un tā mēs esam pateicīgi. Mēs pateicamies Dievam tie, kuri Viņam tic, vai liktenim, vai vienkārši paši sev, visiem, kas esam šeit.
- Tev, Sem! kāds izsaucās.
- Nē, nē, nē, viņš atgaiņājās. Nē. Mēs pateicamies tiem deviņpadsmit bērniem, kuri ir šeit apglabāti. Viņš norādīja uz sešām rindām, katrā pa trim kopiņām, un vēl vienu, ar ko bija aizsākta septītā rinda. Uz glīti nokrāsotām koka kapu plāksnēm bija Betas un pārlieku daudzu citu vārdi. Un mēs pateicamies varoņiem, kuri patlaban stāv mūsu vidū un tiesā tītaru. Būtu jāmin pārāk daudz vārdu, turklāt viņi sakautrētos, bet mēs visi zinām, par kuriem ir runa.
Pāršalca skaļu, piekrītošu aplausu vilnis, un daudzu sejas pievērsās Edīlio un Dēkai, Teilorei un Braienai, un daža ari Kvinnam.
- Mēs visi ceram, ka tas beigsies. Mēs visi ceram, ka drīz atgriezīsimies agrākajā pasaulē pie cilvēkiem, kurus mīlam. Bet patlaban mēs esam šeit. Mēs esam IBJZ. Un mums jādara, lūk, kas: jādarbojas kopīgi, saudzējot citam citu un savstarpēji palīdzot. Bērni māja ar galvu, daži sita cits citam plaukstā.
- Vairums mūsu ir no Perdidobīčas. Daži ir no Koutsas. Daži no mums ir… nu, mazliet dīvaini. Šur tur bija dzirdama ieķiķināšanās. Citi tādi nav. Bet mēs visi esam šeit, visi kopā. Mēs izdzīvosim. Ja jau šī tagad ir mūsu pasaule… Es gribēju teikt šī tagad ir mūsu pasaule. Mūsu visu pasaule. Nu tad padarīsim to jauku.
Viņam nokāpjot, apkārt valdīja klusums.
Tad kāds sāka ritmiski plaukšķināt un skandēt: Sem, Sem, Sem! Pievienojās pārējie, un drīz jau ikviens, kas atradās laukumā, tostarp ari daži mazuļi, skandēja viņa vārdu.
Līdzās bija Kvinns un Edilio, un Lana.
- Kvinn, teica Sems, vai tu būtu ar mieru izdarīt man pakalpojumu un paturēt acis Mazo Pītu?
- Nekādu problēmu, brač!
- Kur tu iesi? apvaicājās Edilio.
- Mēs dosimies uz pludmali, Sems atbildēja un saņēma Astrīdas roku.
- Vai tu gribi, lai mēs ietu līdzi? jautāja Edilio.
Bet Lana, ieķērusies viņam elkonī, pačukstēja: Nē, Edīlio, viņi to negrib.
Zēns gāja stīvi, saudzēdams tikai pa daļai apārstēto apdedzināto sānu. Koijoti virzījās pa priekšu, rādīdami ceļu cauri tuksnesim. Laukakmeņi un krūmi meta garas ēnas. Rietumu pusē, piešķirot kalnu nogāzēm nereālu, oranžu nokrāsu, laidās lejup saule.
- Vai vēl tālu? jautāja Keins.
- Drīz, atbildēja Barvedis. Tumsa ir jau tuvu.
Maikls Grants PROM
Redaktore Daina Grьbe
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3250.
Jelgavas tipogrāfija
[1] my work here is done (angļu vai.) frāze, kas bieži tiek ielikta komiksu supervaroņu mutē. Šeit un turpmāk tulk. piez.