Viņi izgāja cauri juceklīgajam pūlim. Bērni uzrunāja Semu, I
taujādami, kas notiek, taujādami, kas tiem jādara. Un viņš tiem atbildēja apmēram tā: Esiet pacietīgi. Viss būs labi.
Vienkārši priecājieties par brīvdienām, draugi. Tiesājiet konfektes, kamēr varat. Drīz atgriezīsies vecāki un jums tās atņems.
Un bērni māja ar galvu, daži smējās vai pat teica: “Paldies,” it kā viņš tos būtu ar kaut ko aplaimojis.
Sems dzirdēja daudzu mutēs savu vārdu. Saklausīja sarunu fragmentus. “Es toreiz biju tajā autobusā.” Vai: “Vecīt, viņš metās pa taisno tajā ēkā.” Vai: “Dzirdēji viņš taču teica, ka viss būs labi.”
Mezgls pakrūtē kļuva vēl sāpīgāks. Vakarīga pastaiga būtu neliels atvieglojums. Sems gribēja tikt prom no visām šīm pārbiedētajām sejām, kas vērās viņā, cerot kaut ko no viņa sagaidīt.
Viņi pagāja tuvu garām ielu krustojumā iekārtotajai Orka apmetnei. Vājā liesma sprēgāja, kausējot zem gruzdošajām oglēm asfaltu. Ar ledu pildītajā dzesētavā bija ievietota alus Coors sešpaka. Viens no Orka draugiem, liels lamzaks ar zīdaiņa seju, saukts par Cepumu, izskatījās zaļš un apdullis.
- Ei! Kurp jūs domājat doties? viņiem tuvojoties, noprasīja Hovards.
- Pastaigāties! attrauca Sems.
- Divi truli sērfotāji un viens ģēnijs?
- Pilnīgi pareizi. Mēs mācīsim Astrīdai sērfot. Vai tu tur redzi kādu problēmu?
Hovards iesmējies nolūkoja Semu no galvas līdz kājām.
- Tu iedomājies, ka esi baigais vecis, vai ne, Sem? Busiņa Sems. Supersvarigais. Man tu esi tukša vieta.
- Žēl gan, jo es visu savu dzīvi vadu, cerot atstāt uz tevi, Hovard, neizdzēšamu iespaidu! atcirta Sems.
Hovarda seja saviebās viltīgā grimasē. Jums kaut kas mums jāatnes.
- Par ko tu runā?
- Es negribu, lai tiktu aizvainotas Orka jūtas, teica Hovards. Tātad, lai arī ko jūs taisāties dabūt, kaut kas no tā jums jāatnes viņam.
Orks, laiski izstiepis kājas, bija atgāzies pievāktajā krēslā un notiekošajam pievērsa tikai paviršu uzmanību. Viņa skatiens, kas gandrīz nekad nebija pilnīgi koncentrēts, ari tagad klejoja apkārt. Tomēr viņš noņurdēja: Aha. Brīdī, kad Orks ierunājās, dažos viņa bandas locekļos parādījās interese par Sema grupiņu. Viens no tiem, garš, kalsns puisis ar tumšiem lokiem zem acīm, kuru dēļ bija iemantojis palamu Panda, draudīgi paklaudzināja ar metāla nūju pa asfaltu.
- Ak tad tu būtu tas lielais varonis, ko? ierunājās Panda.
- Veca dziesma. Nomaini plati! atcirta Sems.
- Nē, nē, ne jau Semijs! Viņš jau nemaz neuzskata, ka ir pārāks par mums, irgojās Hovards. Viņš rupji parodēja Sema izturēšanos ugunsgrēka laikā: Tu dabū šļūteni, tu dabū puišus, dari to, dari šito, es par visu atbildu, jo esmu… Sems. Sems Sērfotājs.
- Mums tagad jāiet, teica Sems.
- Ai, ai, ai! novilka Hovards, ar plašu žestu norādīdams uz luksoforu. Pagaidi, līdz iedegas zaļā gaisma.
Dažas saspringtas sekundes Sems apsvēra, vai iesaistīties kautiņā vai labāk no tā izvairīties. Tad gaisma mainījās un Hovards iesmējies pamāja viņiem atvadas.
SESTĀ NODAĻA
290 STUNDAS, 7 MINŪTES
Vairākus kvartālus viņi nogāja klusēdami.
Tuvojoties pludmalei, ielas kļuva aizvien tukšākas un tumšākas.
- Bangas šalc kaut kā dīvaini, ievēroja Kvinns.
- Vienmuļi, Sems piekrita. Lai gan no laukuma viņi jau labu brīdi vairs nebija saskatāmi, Semam bija sajūta, it kā viņiem nemitīgi sekotu kādas acis.
- Pārāk vienmuļi, bračiņ, teica Kvinns. Kā spogulis. Bet tieši šeit atrodas zema spiediena fronte. Un tātad bija gaidāma ilgstoša viļņošanās. Taču te izklausās kā pie ezera.
- Meteorologi reizēm kļūdās, Sems sacīja. Viņš uzmanīgi ieklausījās. Novērtēt apstākļus labāk padevās Kvinnam. Viļņu ritmā patiesi jautās kaut kas dīvains, taču, kas īsti, Sems nesaprata.
Vietvietām zibsnīja gaisma no mājām ielas kreisajā pusē, no laternām -, tomēr kopumā šķita daudz tumšāks nekā parasti. Nebija vēl necik vēls tik tikko vakariņu laiks. Namiem vajadzēja būt apgaismotiem. Taču vienīgie gaismekļi bija tie, kuri bija aprīkoti ar taimeru un ieslēdzās automātiski vai tika atstāti degam cauru dienu. Kādā no namiem mirgoja televīzijas ekrānam raksturīgā zilganā gaisma. Ielūkojies logā, Sems redzēja divus bērnus ēdam čipsus un blenžam tukšajā ekrānā.
Visi sīkie fona trokšņi, visas skaņas, kurām ikdienā nepievēršam uzmanību, telefonu zvani, automašīnu motoru rūkoņa, cilvēku balsis -, bija pazudušas. Gājēji dzirdēja vienīgi paši savus soļus. Katru savas elpas vilcienu. Kad nikni ierējās kāds suns, visi četri salēcās.
- Kurš to suni pabaros? prātoja Kvinns.
To neviens nezināja. Pats par sevi saprotams, ka pilsētā bija suņi un kaķi. Un tukšajās mājās gandrīz noteikti bija arī zīdaiņi. Tā visa bija par daudz. Pārāk daudz, lai par to domātu.
Piemiedzis acis, lai neredzētu pilsētas ugunis, Sems lūkojās uz pakalniem. Reizēm, kad turienes stadionā bija iedegts apgaismojums, varēja saskatīt tālu gaismas atblāzmu no Koutsas Akadēmijas. Bet ne šovakar. Tajā pusē valdīja viena vienīga tumsa.
Daļa no Sema apziņas nepieņēma to, ka viņa māte ir pazudusi. Šī daļa vēlējās ticēt, ka viņa tāpat kā citus vakarus ir tur, darbā.
- Zvaigznes vēl arvien ir savā vietā, konstatēja Astrīda. Tad viņa izlaboja: Pag. Nē. Zvaigznes ir virs galvas, bet virs apvāršņa to nav. Manuprāt, Venerai jau vajadzēja būt tuvu rietam. Tās tur nav.
Visi trīs apstājās un vērsa skatienus pāri okeānam. Vienīgā skaņa, ko viņi dzirdēja, bija savādā, lēnā, pārlieku monotonā viļņu čala.
-Tas, ko tagad teikšu, izklausīsies pārlieku dīvaini, bet apvāršņa līnija šķiet augstāk, nekā tai vajadzētu būt, pavēstīja Astrīda.
- Vai kāds tika vērojis saulrietu? jautāja Sems.
Neviens nepieteicās.
- Ejam tālāk, vedināja Sems. Mums būtu vajadzējis paņemt divriteņus vai skrituļdēļus.
- Kāpēc ne auto? jautāja Kvinns.
- Vai tu māki ar to braukt? noprasīja Sems.
- Esmu redzējis, kā to dara.
- Es, starp citu, televīzijā esmu redzējusi, kā veic sirds operāciju, noteica Astrīda. Tikai tas nenozīmē, ka es taisītos to darīt.
- Tu televīzijā skaties sirds operācijas? izspēra Kvinns.
- Tas nudien daudz ko izskaidro, Astrīd.
Ceļš attālinājās no krasta un vijās uz “Virsotni”. Viesnīcas neuzkrītošā neona izkārtne, glīti novietota ceļmalā starp rūpīgi cirptiem dzīvžogiem, bija iedegta. Plašās parādes durvis bija izgaismotas kā Ziemassvētkos viesnīca jau tik agri bija izkārusi baltās, mirgojošās lampiņu virtenes.
Pie durvīm stāvēja tukša automašīna durvis vaļā, bagāžnieka vāks pacelts, ceļasomas turpat līdzās uz izsūtāmā ratiņiem.
Viņiem tuvojoties, viesnīcas automātiskās durvis plaši atvērās.
Foajē bija plašs un elegants, ar gaišu, pulētu koka leti, kas izliecās apmēram trīsdesmit pēdu garā lokā, un spilgtu flīžu grīdu ar mirdzošiem misiņa akcentiem, kas norādīja virzienu uz krietni tumšāko bāru. Viens no liftiem bija gaidoši atvērts.
- Nevienu neredz, Kvinns nospiesti pačukstēja.
- Nē, piekrita Sems. Bārā bija televizors, taču tas neko nerādīja. Neviena nebija ne pie reģistratūras galdiņa, ne durvju sardzes nodalījumā, ne foajē, ne bārā. Atnācēju soļi atbalsojās uz flīzēm.