- Tenisa korts ir tur, Astrīda, vezdama viņus tālāk, sacīja.
- Mamma ar mazo Pītu varēja būt tur.
Tenisa korti bija apgaismoti. Nedzirdēja skaņas, bumbiņām atsitoties pret raketēm. Nebija vispār nekādu skaņu.
Viņi to ieraudzīja visi reizē. Pārdalot tālāko tenisa kortu, pāršķeļot rūpīgi kopto ainavu, izejot cauri peldbaseinam, slējās barjera.
Siena.
Tā tikko manāmi mirgoja.
Tā nebija gluži necaurredzama, bet gaisma, kas spīdēja tai cauri, izskatījās pienaina, neskaidra un ne spožāka par to, kas bija apkārt. Siena bija mazliet atstarojoša, tajā skatīties bija kā
lūkoties matstikla logā. Tā nevibrēja. Ari skaņas no tās nenāca. Tā pat šķita slāpējam skaņu.
Tā varētu būt vienkārši membrāna, nodomāja Sems. Tikai kādu milimetru bieza. Kaut kas tāds, kam viņš varētu izdurt cauri pirkstu un kas tad pārsprāgtu kā balons. Tas pat varētu nebūt nekas vairāk kā ilūzija. Taču viņa instinkts, viņa bailes un tukšuma sajūta vēderā teica, ka viņš skatās uz sienu. Ne uz ilūziju, ne priekškaru, bet uz sienu.
Barjera slējās augstu, augstu, līdz saplūda ar naksnīgajām debesim. Tā stiepās pa labi un pa kreisi, cik vien tālu bija saskatāms. Zvaigznes tai cauri nespīdēja, tomēr tālāk tās atkal bija redzamas.
- Kas tas ir? jautāja Kvinns. Viņa balsī jautās bijība.
Astrīda tikai papurināja galvu.
- Kas tas ir? Kvinns atkārtoja nu jau uzstājīgāk.
Viņi visi lēni tuvojās barjerai, gatavi kuru katru brīdi mesties bēgt, tomēr jūtot vajadzību pieiet tuvāk.
Viņi iegāja stiepļu nožogojumā un šķērsoja tenisa kortu. Barjera stiepās tieši pāri tīklam. Tā viens gals bija piestiprināts pie vertikāla staba, bet otrs pazuda barjeras mirgojošajā tukšumā.
Sems paraustīja tīklu. Tas stingri turējās vietā. Lai arī cik stipri viņš to rautu, no barjeras nevarēja izvilkt pat ne gabaliņu.
- Uzmanies! pačukstēja Astrīda.
Semu no barjeras šķīra tikai dažas pēdas. Viņš izstiepa roku, taču vilcinājās. Tad, pamanījis zemē zaļu tenisa bumbiņu, to pacēla. Un svieda pret barjeru.
Bumbiņa atlēca atpakaļ.
Sems to noķēra lidojumā un kārtīgi aplūkoja. Nekādu pēdu. Nekādu pazīmju, ka ar to būtu noticis kas cits kā vien atlēciens.
Zēns spēra trīs atlikušos soļus un šoreiz nevilcinādamies piespieda pirkstus pie barjeras.
- Ai! viņš atrāva roku un palūkojās uz to.
- Kas ir? iebļāvās Kvinns.
- Dedzina. Ak vai! Sāpīgi! Sems purināja roku, kā gribēdams nokratīt sāpes.
- Ļauj man to apskatīt, palūdza Astrīda.
Sems izstiepa roku. Nu jau atkal ir labi.
- Neredzu nekādas apdeguma pēdas, Astrīda, nopētījusi viņa plaukstu, konstatēja.
- Nē, piekrita Sems. Bet, tici man, tev nevajadzētu mēģināt tai pieskarties.
Pat tagad, par spīti visam notiekošajam, meitenes pieskāriens raisīja viņā dīvainas elektrizējošas tirpas. Viņas roka bija vēsa. Zēnam tas patika.
Kvinns paņēma krēslu, kas stāvēja uz vienas no sānlinijām. Tas bija pamatīgs tērauda krēsls. Pacēlis to labi augstu sev priekšā, Kvinns trieca tā kājas barjerā.
Barjera nepadevās.
Kvinns trieca atkal, vēl stiprāk tik stipri, ka atsitiena spēks atgrūda viņu atpakaļ.
Barjera nepadevās.
Pēkšņi Kvinns sāka kliegt. Aurodams un lamādamies viņš ņēmās atkal un atkal mežonīgi triekt krēslu pret barjeru.
Sems nespēja pieiet tik tuvu, lai apturētu draugu, nesaņemot no viņa triecienu. Viņš mierinoši uzlika roku Astrīdai uz pleca. Lai jau iztrakojas.
Kvinns atkal un atkal blieza ar krēslu pa barjeru. Tas neatstāja nekādas pēdas.
Beidzot viņš nometa krēslu, apsēdās uz asfalta, saķēra ar rokām galvu un sāka kaukt.
Kad Alberts Hilsboro iegāja makdonaldā, tā iekštelpas bija spoži apgaismotas. Gaudoja dūmu signalizācija. Starp skaļākajiem un niknākajiem trauksmes kaucieniem uzstājīgi pieprasīja uzmanību atsevišķi smalki “pī, pl, pī”.
Bērni bija aizgājuši aiz letes un savākušies no vitrīnas cepumus un smalkmaizītes. Happy Meal rotaļlietu kaste, kas reklamēja filmu, ko Alberts vēl nebija redzējis, stāvēja vaļā, rotaļlietas bija izmētātas. Toverī vairs nebija kartupeļu salmiņu, toties to bija daudz uz grīdas.
Alberts bikli piegāja pie virtuves durvīm un mēģināja tās atvērt. Durvis bija aizslēgtas. Viņš atgriezās un pārlēca pāri letei.
Tas šķita kaut kā pretlikumīgi atrasties letes otrā pusē.
Karstajā eļļā bija iemērkts grozs ar melni sadegušiem kartupeļu salmiņiem. Alberts sameklēja dvieli, satvēra groza rokturi un izcēla to no eļļas. Tad viņš to uzkāra, lai eļļa pienācīgi nožūtu. Kartupeļi bija cepinājušies jau kopš rīta.
- Laikam jau tie ir pagalam, viņš pats sev sacīja.
Cepšanas taimers turpināja pīkstēt. Brīdi padomājis,
Alberts atrada pareizo pogu un nospieda to. Taimers apklusa.
Uz restēm atradās mazi, melni cepumiņi. Hamburgeri, tāpat kā kartupeļi, bija gatavi jau pirms stundām desmit.
Alberts sameklēja lāpstiņu, savāca burgerus un sagāza tos atkritumos. Burgeri jau sen bija pārstājuši dūmot, taču tuvumā nav bijis neviena, kas izslēgtu dūmu signalizāciju. Vairākas minūtes Alberts domāja, kā uzrāpties augšā, lai aizsniegtu izslēgšanas pogu, nepiezemējoties piedegušajā karstajā grilā.
Klusums sniedza gluži vai fizisku atvieglojumu.
- Nu jau ir labāk. Alberts rāpās lejup. Viņš prātoja, vai vajadzētu izslēgt ari cepeškrāsnis un grilu. Tā būtu drošāk. Visu izslēgt un iet prom. Tur, uz tumšo laukumu, kur pulcējās bērni nobijušies, gaidīdami glābiņu, kas aizvien vēl kavējās. Bet tur, ārā, viņš nevienu īsti nepazina.
Albertam bija četrpadsmit gadu, un viņš ģimenē bija jaunākais no sešiem bērniem. Ari augumā pats sīkākais. Viņa trīs brāļi un divas māsas bija vecumā no piecpadsmit līdz divdesmit septiņiem gadiem. Savu māju Alberts jau bija izlūkojis: tur neviena nebija. Mātes ratiņkrēsls bija tukšs. Dīvāns, uz kura viņa parasti mēdza gulēt, skatīties televīziju, ēst un žēloties par sāpošo muguru, bija pamests. Tur bija tikai viņas sega, vairāk nekā.
Bija savādi būt vienam kaut uz mirkli. Bez paģēroša brāļa vai māsas, kas viņu trenkātu. Alberts nespēja atcerēties dienu, kad nebūtu ticis komandēts.
Tagad Alberts vienatnē klīda pa makdonalda virtuvi vienatnē, kādā diez vai jebkad būtu spējis sevi iztēloties.
Viņš atrada saldējamo kameru. Parāva lielo, hromēto rokturi, un tērauda durvis, raidot šņācienu un aukstu garaiņu šalti, atvērās.
Kamerā bija metāla pakaramie un cita virs citas sakrautas marķētas kastes ar hamburgeriem, kā arī pamatīgi plastmasas maisi ar cāļa gaļas stienīšiem, filejām, kartupeļu salmiņiem. Mazāk kastu ar desu pīrādziņiem. Visvairāk noteikti bija burgeru.
Turpinādams apskati, Alberts iegāja aukstuma kamerā. Tā nebija tik salta un neskarta un šķita interesantāka. Te bija ar plastmasas plēvi klātas paplātes ar sagrieztiem tomātiem, sasmalcinātu salātu maisiņi, pamatīgi plastmasas toveri ar Big Mac mērci, kečupu un majonēzi un blāķu blāķiem sagriezta dzeltena siera.
Vēl viņš uzgāja mazu atpūtas istabiņu, kas bija apkarināta ar plakātiem par drošības tehniku un pirmās palīdzības sniegšanu; teksti bija gan angļu, gan spāņu valodā. Gar telpas sienām bija sakrauta tara un sausie produkti; milzīgas kastes ar kartona krūzītēm, vaskota ietinamā papīra ruļļi un nespodra metāla cilindri ar kokakolas sīrupu.
Dziļumā pie aizmugures durvīm slējās augsti, ar ritentiņiem aprīkoti plaukti ar smalkmaizītēm un kēksiem.