Viss atradās savā vietā. Viss bija pārskatāms. Viss bija tīrs, lai arī ar viegli taukainu spīdumu.
Kādā brīdī un viņš pat nebija īsti attapis, kad, Alberts bija pārstājis visu apskatīt ar parastu ziņkārību, bet sācis to uzlūkot kā inventāru. Atsevišķos ingredientus viņš prātā iztulkoja kā Bigmaka, cāļa gaļas sviestmaižu, olu bulciņu sastāvdaļas.
Māsa Rovena bija iemācījusi Albertam gatavot ēdienu. Tā kā māte bija nevarīga, bērniem mūždien nācās rūpēties par sevi pašiem. Līdz Alberta divpadsmitajai dzimšanas dienai neoficiālais pavārs bija Rovena, bet tad daļa virtuves pienākumu tikai uzticēta viņam.
Alberts mācēja pagatavot sarkanās pupiņas ar rīsiem, mātes iemīļoto ēdienu. Viņš mācēja pagatavot cīsiņus mīklā. Viņš mācēja pagatavot karstmaizes franču gaumē un ceptu speķi. Rovenai Alberts nebija atzinies, taču viņam patika gatavot ēdienu. Tas bija daudz jaukāk nekā veikt uzkopšanas darbus, no kuriem nelaimīgā kārtā tik un tā nebija iespējams atkratīties, kaut arī tagad viņš bija atbildīgs par piektdienas un svētdienas vakariņām.
Uzņēmuma vadītājam bija mazs kantorītis. Tā durvis stāvēja pusvirus. Telpā atradās aizslēgts rakstāmgalds, aizslēgts seifs, telefons, dators un sienas plaukts, kas guma zem dažādu instrukciju krājumu svara.
Alberts saklausīja skaņas: vispirms atskanēja balsis, tad kāds uzsita pa tukšu tirdzniecības automātu un pēc tam atvainojās. Divi septītklasnieki, pārliekušies pār leti, lūkojās uz piekārto ēdienkarti, kā gaidīdami, kad varēs veikt pasūtījumu.
Alberts vilcinājās, bet tikai īsu brīdi. “Es taču varu to izdarīt,” viņš sev teica, pats izbrīnīts par šādu domu.
- Laipni lūgti makdonaldā, sacīja Alberts. Vai varu jums palīdzēt?
- Vai tas ir atvērts?
- Ko jūs vēlētos?
Puikas raustīja plecus. Divus komplektus numur viens?
Alberts palūkojās uz datora tastatūru. Tas bija īsts dažādās krāsās kodētu taustiņu labirints. Tas varēja pagaidīt.
- Ko jūs vēlētos iedzert? Es domāju kādu dzērienu?
- Apelsīnu limonādi?
- Tūlīt būs gatavs, sacīja Alberts. Ledusskapja atvilktnē zem grila atradās burgeru miklas pamatnltes. Uzliktas uz grila, tās izdeva apmierinājuma pilnu skaņu.
Ieraudzījis uz plaukta papīra cepuri, Alberts uzlika to galvā.
Kamēr burgeru maizītes čūkstēja, viņš atvēra biezu rokasgrāmatu un sameklēja nodalu “Kartupeļu salmiņi”.
SEPTĪTĀ NODAĻA
289 stundas, 45 minūtes
Lana gulēja tumsā, lūkodamās augšup, zvaigznēs.
Maitasputnus debesis vairs neredzēja, taču nekur tālu tie nebija aizlidojuši. Daži centās nolaisties kaut kur tuvumā, bet Patriks tos aizbaidīja prom. Tomēr tie bija kaut kur tepat. Lana bija nobijusies. Nobijusies līdz nāvei. Viņa baidījās, ka nekad vairs neredzēs vecākus. Mammu un tēti, kuri droši vien pat nezina, ka viņa ir pazudusi. Viņi ik vakaru zvanīja Opītim Lūkam un runājās ar Lanu, teikdami, ka mīlot viņu… tomēr neļaudami atgriezties mājās.
- Mēs gribam, lai tu atpūstos no pilsētas, mīļumiņ, teica māte. Lai tev būtu laiks padomāt un izvēdināt galvu.
Lana kvēloja dusmās uz vecākiem. Sevišķi jau uz māti. Ja ļautu dusmām vaļu, tās uzliesmotu tik karstas, ka gandrīz vai apslāpētu sāpes.
Bet ne pilnīgi. Ne pavisam. Ne uz ilgu laiku. Sāpes tagad bija visa viņas pasaule. Sāpes un bailes.
Lana prātoja, kā tagad izskatās. Skaista viņa nav bijusi nekad, patiešām ne: acis šķita par mazu, tumšie mati pārāk plāni, lai ar tiem ko pasāktu, tāpēc Lana ļāva tiem brīvi nokarāties. Bet tagad, kad seja bija vienās brūcēs un sasitumos un to klāja sakaltušu asiņu garoza, viņa droši vien izskatījās, kā izkāpusi no kaut kādas šausmu filmas.
Kur bija palicis Opītis Lūks? Pēdējās sekundes pirms avārijas meitene atcerējās nepilnīgi, un pati avārija šķita notikusi kā pa miglu: viņas ķermenis tika grūstīts un dauzīts un ap to virpuļoja deformēta telpa.
Tas bija mulsinoši. Bezjēdzīgi. Vectēvs bija vienkārši pazudis no furgona: vienu minūti te, nākamajā jau prom. Lana neatcerējās, ka mašīnas durvis būtu atvērušās vai aizvērušās. Un kāpēc gan lai vecais vīrs būtu lēcis ārā?
Neprāts.
Neiespējami.
Par vienu gan meitene bija pārliecināta: no vectēva mutes nebija atskanējis neviens brīdinājuma vārds. Vienā acumirklī viņš bija prom un Lana tika iegrūsta aizā.
Viņai nežēlīgi slāpa. Tuvākā vieta, kur varētu tikt pie dzeramā, bija rančo. Līdz turienei droši vien nebija tālāk par jūdzi. Ja vien viņa varētu kaut kā nokļūt uz ceļa… Bet pat dienasgaismā, pat esot veselai, šāds kāpiens būtu gandrīz neiespējams.
Meitene mazliet pacēla sāpošo galvu un pagrieza to, līdz ieraudzīja furgonu. Tas bija tikai dažu pēdu attālumā, ar riteņiem gaisā ķēmīgs siluets uz zvaigžņu fona.
Kaut kas pārskrēja viņai pār kaklu. Patriks saausījies uzslējās sēdus.
- Neļauj nevienam man uzbrukt, draudziņ, meitene lūdzās.
Patriks klusi ierējās tā viņš mēdza darīt, kad gribēja rotaļāties.
- Man nav nekā ēdama, ko tev iedot, draudziņ, viņa teica sunim. Es nezinu, kas ar mums notiks.
Patriks atkal apgūlās un uzlika galvu uz ķepām.
- Mamma droši vien būs laimīga, teica Lana. Viņa patiešām būs laimīga, ka atsūtīja mani uz šejieni.
Lana nebija pamanījusi tumsā spīdam acis, tikai Patriks piepeši pielēca kājās. Sabozis spalvu, viņš rūca tā, kā Lana savu suni vēl nekad nebija dzirdējusi rūcam.
- Kas noticis, draudziņ?
Zaļas acis tās karājās gaisā, itin kā bez ķermeņa. Tās raudzījās tieši viņā. Acis lēni samirkšķinājās, tad atkal atvērās…
Patriks, lēkšodams šurpu turpu, mežonīgi rēja.
Ierēcās puma. Tā bija no rīkles dziļumiem nākusi aizsmakusi, ņurdoša skaņa.
- Lasies prom! Lana iekliedzās. Atšujies no manis! Meitenes balss skanēja nožēlojami vārgi, un viņa to apzinājās.
Patriks pieskrēja pie Lanas, tad pagriezās un, saņēmis drosmi, stājās pretī pumai.
Acumirkli sākās cīniņš: suņa un milzu kaķa rūcieni dziļas, šaušalīgas skaņas. Pēc pusminūtes cīņa bija galā, un pumas spīdošās acis uzzibēja jau kaut kur tālāk. Tās samirkšķinājās, brīdi skatījās un tad bija prom.
Patriks lēnām atgriezās. Viņš smagi sabruka blakus Lanai.
- Labs suņuks, labs suņuks, Lana dūdoja. Tu aizbaidīji to veco pumu, vai ne, draudziņ? Ak tu manu labo sunīt! Labo draudziņ!
Patriks vārgi paluncināja asti.
- Vai viņa tevi savainoja? Vai viņa tevi savainoja, manu labo suņuk?
Lana pārlaida veselo roku pāri suņa ķermenim. Viņa kakls bija slapjš un slidens. Tās varēja būt vienīgi asinis. Meitene taustīja tālāk, un Patriks sāpēs iesmilkstējās.
Tad Lana samanīja straumīti. Patrika kaklā bija dziļa brūce. Asinis plūda, uzbangojot ar katru sirdspukstu un pamazām tecinot ārā suņa dzīvību.
- Nē, nē, nē! ieraudājās Lana. Tu nedrīksti mirt, tu nedrīksti mirt.
Ja Patriks nomirs, viņa paliks viena tuksnesī, viena un nespējīga pat kustēties. Pavisam viena.
Atgriezīsies puma.
Pēc tam maitasputni.
Nē! Nē! Tas nedrīkstēja notikt!
Nē!
Bailes bija pārāk lielas, lai tās varētu apvaldīt; viņa nevarēja tās izturēt, tām nebija iespējams pretoties. Lana raudāja aiz šausmām: Mamm! Mamm! Mamm! Es gribu pie mammas! Palīdziet man kāds, palīdziet! Mamm, piedod, piedod, es gribu mājās, es gribu mājās!
Meitene šņukstēja un murmināja, un baiļu un vientulības izraisītās ciešanas likās vēl stiprākas par sāpēm, kas lauza viņas ķermeni. Tās žņaudza, tās liedza elpot.