Выбрать главу

Viņa bija viena. Viena ar sāpēm. Un drīz pumas zobi…

Patrikam jādzivo. Viņam jādzivo. Viņš bija vienīgais, kas Lanai palicis.

Meitene piekļāvās sunim, cik nu tas bija iespējams, neļau­jot pašas sāpēm izdzēst apziņu. Viņa uzlika roku uz brūces un aizspieda to tik cieši, cik vien uzdrošinājās.

Viņai jāaptur asiņošana. Viņa turēs savu draugu cieši un neļaus tā dzīvībai aizplūst.

Lana saglabās viņā dzīvību, un Patriks nemirs.

Bet suņa asinis tik un tā sūcās Lanai starp pirkstiem.

Meitene koncentrēja visu savu gribu, lai paliktu nomodā, lai turētu brūci aizspiestu, lai saglābtu drauga dzivlbu.

-    Labs suņuks, Lana čukstēja ar sakaltušām lūpām.

Viņa pūlējās palikt nomodā. Bet slāpes un izsalkums, sāpes un bailes, vientulība un šausmas tā visa bija par daudz, lai meitene spētu to izturēt. Pēc krietna laika Lana tomēr aizmiga.

Un viņas roka noslīdēja no suņa kakla.

Semam, Kvinnam un Astrīdai lielākā daļa nakts pagāja mazā Pīta meklējumos. Astrīda izdomāja, kā piekļūt viesnīcas drošības sistēmai un izgatavot plastmasas identifikatoru, kas derētu visām durvīm.

Viņi pārbaudīja katru istabu, taču neatrada tur ne Astrīdas brālīti, ne kādu citu. Viņi bija pārguruši un, tikuši lidz pēdējai istabai, bija spiesti apstāties. Barjera gāja tai cauri. Šķita, it kā kāds būtu uzslējis sienu pašā istabas vidū.

-   Tā iet tieši cauri televizoram, konstatēja Kvinns. Viņš paņēma pulti un nospieda sarkano ieslēgšanas taustiņu. Nekā.

-    Man gribētos zināt, kā izskatās barjeras viņā pusē, prātoja Astrīda. Vai televizora otra puse patlaban ieslēdzās?

-   Ja tas tā un tur kāds ir, varbūt šie man varētu pateikt, vai leikeri ir uzvarējuši, noteica Kvinns, taču neviens, ieskaitot viņu pašu, nesmējās.

-   Varbūt tavs brālītis palicis otrā pusē un ir drošībā, Astrld, Sems minēja un tūdaļ piebilda: Varbūt viņš ir kopā ar tavu mammu.

-    Es to nekādi nevaru zināt, atcirta Astrīda. Man jāpie­ņem, ka viņš ir viens un bezpalīdzīgs un es esmu vienīgā, kura var kaut ko darīt, lai viņam palīdzētu.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, cieši apkampdama pati sevi. Piedod, viņa pēc brīža sacīja. Izklausījās, it kā es uz tevi dusmotos.

-    Nē. Izklausījās, ka tu vienkārši dusmojies. Ne jau uz mani, mierināja Sems. Šovakar mēs neko vairāk nevaram iesākt. Ir jau gandrīz pusnakts. Manuprāt, mums vajadzētu atgriezties tajā lielajā istabā, kur jau bijām.

Astrīda spēja tikvien kā pamāt ar galvu, un Kvinns izska­tījās gatavs kuru katru brīdi sabrukt. Viņi atrada nolūkoto numuru. Tam bija milzīgs balkons, zem kura tālu lejā pletās okeāns. Kreisajā pusē skatu aizsedza barjera. Tā stiepās pāri okeānam, cik vien tālu bija saskatāms. Tā bija kā siena, kas sākās no pašas viesnīcas, bezgalīga siena.

Numurā bija istaba ar milzīgi platu gultu un otra istaba ar divām mazliet šaurākām gultām viss ārkārtīgi grezns. Bija arī minibārs ar alkoholu, alu, gāzēto ūdeni, riekstiem un snikeriem, Toblerone tāfelītēm un vēl šādām tādām uzkodām.

-    Zēnu istaba, Kvinns pavēstīja un tūdaļ iegāzās ar seju vienā no gultām. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija aizmidzis.

Sems un Astrīda kādu brīdi stāvēja viens otram līdzās uz balkona, laužot gabaliņos Toblerone. Abi krietnu laiku klusēja.

-    Kā tu domā, kas tas ir? Sems beidzot pajautāja. Ko viņš bija domājis ar vārdu “tas”, nebija jāskaidro.

-    Brīžiem man liekas, ka sapņoju, atzinās Astrīda. Ir tik dīvaini, ka neviens nav parādījies. Saproti, šeit vajadzētu ņudzēt no karavīriem un zinātniekiem, un žurnālistiem. Pēk­šņi nez no kurienes uzrodas siena, vairums ļaužu pazūd no pilsētiņas un nav nekādu sakaru, nekādu satelītu ierīču.

Sems bija nonācis pie kāda visnotaļ drūma secinājuma. Viņš prātoja, vai Astrīda secinājusi to pašu.

Tā tas arī bija. Zini, es nedomāju, ka tā ir vienkārši taisna siena, kas mūs atšķeļ no dienvidu puses. Manuprāt, tas varētu būt aplis. Varbūt tas ieskauj mūs no visām pusēm. Tā kā neviens nav ieradies mūs izglābt, domāju, ka tas ir visai ticami. Kā tev šķiet?

-Jā. Mēs esam slazdā. Bet kāpēc? Un kāpēc pazuduši visi, kuri ir vecāki par četrpadsmit gadiem?

-    Nav ne jausmas.

Sems ļāva klusumam ieilgt, negribēdams uzdot nākamo jautājumu, kas viņam maisījās pa galvu, jo nebija īsti pārlieci­nāts, vai grib dzirdēt atbildi. Beidzot viņš tomēr izmeta: Kas notiek, kad cilvēkam paliek piecpadsmit?

Astrīda pavērsa pret puisi zilās acis, un abu skatieni sasta­pās. Kad tev ir dzimšanas diena, Sem?

-    Divdesmit otrajā novembrī, viņš atbildēja. Tikai pie­cas dienas pirms Pateicības dienas. Divpadsmit dienas no šī brīža. Nē, nu vairs tikai vienpadsmit, jo ir jau pāri pusnaktij. Un tev?

-    Tikai martā.

-   Man arī labāk būtu paticis marts. Vai jūlijs, vai augusts. Pirmo reizi mūžā gribu būt jaunāks.

Vēlēdamies, lai meitene pārstāj lūkoties tā, it kā justu pret viņu žēlumu, Sems turpināja: Kā tev šķiet vai viņi visi ir dzīvi, tikai atrodas kaut kur citur?

-Jā-

-   Tu to saki tāpēc, ka, tavuprāt, viņi patiešām ir dzīvi, vai tāpēc, ka tev gluži vienkārši tā gribētos?

-    Gribētos, viņa noteica un pasmaidīja. Sem?

-Jā.

-    Es todien biju skolas autobusā. Atceries?

-   Miglaini, viņš attrauca un iesmējās. Manas piecpa­dsmit minūtes slavas.

-   Tu biji drosmīgākais, superīgākais cilvēks, kādu jebkad biju pazinusi. Tā domāja visi. Tu biji visas skolas varonis. Un tad es nezinu. Šķita, it kā tu vienkārši būtu pazudis.

Sems mazdrusciņ tā kā apvainojās. Viņš nebija nekur pazu­dis. Vai tad ne tā? Nu, ne jau katru dienu šoferim piemetas sirdslēkme, viņš noteica.

Astrīda iesmējās. Tu esi tāds cilvēks, es domāju. Tu vienkārši dzīvo savu dzīvi. Bet, kad kaut kas noiet greizi, tu esi klāt. Tad tu atrotī piedurknes un dari, kas tev jādara. Kā šodien ugunsgrēkā.

-   Jā, labi, bet, taisnību sakot, man labāk patiktu tā pirmā daļa. Tā, kurā es vienkārši dzīvotu savu dzīvi.

Astrīda saprotoši pamāja ar galvu, taču teica: Šoreiz tā nebūs.

Sems, noliecis galvu, lūkojās lejup uz mauriņu. Pa akmens celiņu skrēja ķirzaka. Aši, lēni, atkal aši, tad pazuda. Paklau, negaidi no manis pārāk daudz, labi?

-   Labi, Sem, atteica Astrīda, taču nelikās, ka viņa tā domā. Rīt mēs visu kārtīgi apsvērsim.

-    Un atradīsim tavu brālīti.

-    Un atradīsim manu brālīti.

Viņa novērsās un izgāja. Sems palika uz balkona. Viņš nedzirdēja viļņu šļakstus. Vējš bija ļoti viegls. Toties zēns sajuta puķu smaržu no dobes, kas atradās apakšā. Un ari Klusā okeāna sāls smarža bija palikusi nemainīga.

Viņš tika teicis Astrīdai, ka ir nobijies, un tā tas patiešām ari bija. Bet bija vēl arī citas jūtas. Viņā ieplūda pārlieku klusās nakts tukšums. Viņš bija viens. Pat kopā ar Astridu un Kvinnu viņš bija viens. Viņam bija zināms tas, ko tie nezināja.

Pārmaiņa bija tik liela, ka Sems nespēja piespiest savu prātu to aptvert.

Tas viss bija savstarpēji saistīts par to viņš bija pārlieci­nāts. Tas, ko Sems bija nodarījis patēvam, un tas, ko viņš bija izdarījis savā istabā. Tas, kas notika ar mazo, bižaino dedzi­nātāju, un visu cilvēku, kas vecāki par četrpadsmit, pēkšņā pazušana. Un tad vēl šī neiespējamā, necaurlaidīgā barjera. Tās visas bija vienas mozaīkas sastāvdaļas.