- Dabū rokā Orku, teica Marija.
- Es jau nu nenoteikšu Orkam, kas viņam darāms, tu, kuce tāda.
- Kā, lūdzu? viņa noelsās. Kā tu mani tikko nosauci?
Hovards norīstījās. Nē, nē, es negribēju teikt neko sliktu,
Marij.
- Kur ir Orks?
- Domāju, ka guļ.
- Nu tad uzmodini viņu. Man vajadzīgi palīgi. Es nevaru vairs necik ilgi palikt nomodā. Man vajadzīgi vismaz divi cilvēki, kam ir bērnaukļu pieredze. Un vēl man ir nepieciešami autiņi un pudelītes, un knupīši, un brokastu pārslas, un daudz piena.
- Kāpēc tas viss jādara tieši man?
Marijai nebija atbildes. Nezinu, Hovard, viņa atzinās.
- Varbūt tāpēc, ka patiesībā tu tomēr neesi pilnīgs kretīns. Varbūt patiesībā tu esi gluži sakarīgs cilvēcisks radījums.
Viņa izpelnījās skeptisku skatienu un nicīgu nosprauslāšanos.
- Klausies, Orkam ir teikšana, sacīja Marija. No viņa baidās. Vienīgais, ko es no Orka lūdzu, ir rīkoties kā jau Orkam.
Hovards brīdi apsvēra. Marija gandrīz varēja redzēt, kā viņa galvā griežas zobratiņi.
- Labi, izmet to no galvas, viņa teica. Kad atgriezīsies Sems, labāk runāšu ar viņu.
- Kā tad! Jo viņš jau ir tas lielais varonis, vai ne? No Hovarda vārdiem plūda sarkasms. Bet, ei, kur tad viņš ir? Tu viņu te kaut kur redzi? Es, piemēram, ne.
- Vai tu man galu galā palīdzēsi vai ne? Man jāiet atpakaļ.
- Labi. Es dabūšu tev tās mantas, Marij. Bet labāk jau nu paturi prātā, kurš tev palīdzēja. Tu strādā Orkam un man.
- Es rūpējos par mazajiem bērniem, atcirta Marija. Ja arī es strādāju kāda labā, tad tikai viņu.
- Kā jau teicu, atceries, kurš bija te, kad tev bija vajadzīga palīdzība. To teicis, Hovards apsviedās uz papēža un lepnā gaitā aizslāja.
- Divas aukles un pārtiku! meitene nokliedzās viņam pakaļ.
Marija atgriezās bērnudārzā. Bērni raudāja, un raudas bija lipīgas tās pletās plašumā. Džons grīļodamies slāja starp redeļu gultiņām un grīdas matračiem.
- Esmu atpakaļ, pavēstīja Marija. Nosnaudies kādu brīdi, Džon.
Džons vienkārši sabruka. Viņš iekrācās, pirms vēl bija sasniedzis grīdu.
- Viss ir labi, Marija mierināja tuvāk pagadījušos brēcošo bērnu. Viss būs pilnīgā kārtībā.
DEVĪTĀ NODAĻA
277 STUNDAS, 6 MINŪTES
Sems gulēja ar visām drēbēm un pamodās pārlieku agri.
Nakti viņš bija pavadījis uz dīvāna viesnīcas numura galvenajā istabā. No kopīgajām nakšņošanas reizēm pludmalē viņš zināja, ka Kvinns miegā mēdz runāt.
Sems samirkšķināja acis un ieraudzīja Astrīdu slaidu siluetu pret sauli. Viņa stāvēja pie loga, bet raudzījās viņā. Sems steigšus noslaucīja muti spilvenā.
- Atvaino, es miegā siekalojos.
- Negribēju tevi modināt, taču palūkojies uz šo.
Aiz pilsētas, aiz kalnu kores bija uzlēkusi rīta saule. Tās stari, mirdzēdami un dejodami ūdeni, šķiet, nespēja pieskarties barjeras pelēkajam tukšumam. Tā ietiecās tālu jūrā šī siena, kas slējās virs okeāna.
- Cik augsta tā varētu būt? Sems skaļā balsī prātoja.
- Man vajadzētu mācēt to aprēķināt, teica Astrīda.
- Jāmēra no sienas pamatnes līdz zemesraga galam, tad jānosaka leņķis un… ak, neņem galvā! Tai jābūt vismaz pārsimt pēdu augstai. Mēs atrodamies trešajā stāvā un nepavisam neesam tuvu tās augšai. Ja augša vispār pastāv.
- Ko tu ar to gribi teikt ja augša pastāv?
- Nezinu. Neņem neko no manis teiktā pārāk nopietni: es tikai skaļi domāju.
- Tad domā tik skaļi, lai to varētu dzirdēt arī es, teica Sems.
Astrīda paraustīja plecus. Lai notiek. Varbūt augšmalas nemaz nav. Varbūt tā nav vis siena, bet gan kupols.
- Bet es redzu debesis, iebilda Sems. Redzu mākoņus. Tie pārvietojas.
- Pareizi. Nu, pamēģini iztēloties. Tu turi rokā melna stikla gabalu. Kaut ko līdzīgu ļoti lielām, ļoti melnām saulesbrillēm. Tu pagriez to uz vienu pusi, un tas ir necaurredzams. Tu piešķieb to citādi, un tas kļūst atstarojošs. Tu piemiedz acis un cieši lūkojies tajā, un tev gandrīz liekas, ka redzi spīdam cauri gaismu. Viss atkarīgs no leņķa un no…
- Vai dzirdat? vaicāja Kvinns. Nemanīti pienācis, viņš nekautrīgi staipījās.
Sems saspringti ieklausījās. Motors. Turklāt ne visai tālu.
Viņi skriešus metās ārā no istabas, nolēkšoja lejup pa kāpnēm un pa divviru durvīm izbrāzās pagalmā. Tad traucās ap stūri prom uz tenisa kortiem.
- Tas ir Edllio, konstatēja Sems. Mūsu klases jauniņais.
Edilio Eskobārs sēdēja mazā, dzeltenā ekskavatorā ar
vaļēju kabīni. Viņi vēroja, kā Edīlio izmanevrē savu braucamo cik vien iespējams tuvu barjerai un nolaiž kausu. Tas iekodās velēnā un pacēlās augšup pilns ar melnzemi.
- Viņš cenšas parakties zem tās, secināja Kvinns. Pēkšņa impulsa vadīts, viņš metās skriešus un ielēca ekskavatorā blakus tā vadītājam. Edīlio palēcās turpat vai pēdu gaisā, taču piezemējās jau ar smaidu uz lūpām.
Edllio izslēdza motoru. Ei, ļaudis! Laikam būsiet to pamanījuši, ko? Viņš ar īkšķi norādīja uz barjeru. Starp citu, labāk neskarieties tai klāt.
Sems skumīgi pamāja ar galvu. Jā. To mēs jau atklājām.
Edīlio no jauna iedarbināja motoru un izraka vēl divus kausus. Tad viņš nolēca zemē, paņēma lāpstu un ziņkārīgi aplūkoja pēdējās melnzemes collas starp bedri un barjeru.
Barjera turpinājās ari zem zemes.
Darbojoties kopīgi, Edīlio, Sems un Kvinns ar ekskavatora un lāpstas palīdzību ierakās piecu pēdu dziļumā. Barjeras apakšu viņi neatrada.
Bet Sems negribēja apstāties. Apakšai taču bija jābūt. Tai vajadzēja būt. Viņš atdūrās pret akmeni un nespēja vairs parakt dziļāk. Izceļot lāpstu, tā katrreiz bija vieglāka par iepriekšējo reizi.
- Varbūt derētu atskaldāmais āmurs. Vai vismaz dažas cērtes, lai barjeru uzlauztu. Nedzirdēdams atbildi, viņš beidzot saprata, ka palicis vienīgais racējs. Pārējie stāvēja, nolūkodamies viņā.
- Jā, varbūt, visbeidzot noteica Edīlio. Viņš pieliecās un pastiepa roku, palīdzot Semam izkļūt no bedres.
Sems izrausās, aizsvieda lāpstu un notrausa no džinsiem dubļus. Tā bija laba doma, Edīlio.
-Tāpat kā tava rīcība ugunsgrēkā, vecīt, sacīja Edīlio.
- Tu izglābi saimniecības preču veikalu un bērnudārzu.
Semam negribējās domāt par to, ko viņš bija vai nebija izglābis. Bez tevis, Edīlio, es nebūtu izglābis neko, tostarp pats savu pakaļu arī ne. Un bez Kvinna un Astrīdas, viņš, kā piepeši atcerējies, piebilda.
Kvinns veltīja Edīlio bargu skatienu. Kāpēc tu vispār esi šeit? viņš jautāja.
Edīlio nopūtās un atbalstīja lāpstu pret barjeru. Tad noslaucīja no sejas sviedrus un pārlaida skatienu labi koptajai apkārtnei. Te strādā mana mamma, viņš atbildēja.
Kvinns viegli pavīpsnāja. Kas viņa te ir, vai pārvaldniece?
- Viņa uzkopj telpas, Edīlio nosvērtā balsī atbildēja.
-Jā? Un kur tu dzīvo? Kvinns turpināja viņu iztaujāt.
Edīlio norādīja uz barjeru. Viņā pusē. Kādas divas jūdzes
uz priekšu pa šoseju. Mums ir autopiekabe. Tur palika mans tētis un abi mazie brāļi. Viņi bija saķēruši vīrusu, tāpēc mamma lika viņiem palikt mājās. Alvaro, mans lielais brālis, ir Afganistānā.
- Viņš ir armijā?
- Specvienibā, pasmaidīja Edīlio. Elitē.
Edīlio bija neliela auguma zēns, taču viņš stāvēja tik taisni, ka nelikās mazs. Viņa acis bija tik tumšas, ka izskatījās gandrīz bez baltumiem; tās bija maigas, bet ne izbijušās. Zēnam bija raupjas, rētainas rokas, kas izskatījās tā, it kā piederētu citam ķermenim. Tās viņš turēja mazliet atstatu no ķermeņa, plaukstas viegli izvērsis uz priekšu, it kā gatavotos kaut ko ķert. Viņš likās vienlaikus pilnīgi mierīgs un gatavs tūdaļ mesties darbībā.