- Ja tā padomā, tas ir kaut kāds stulbums. Cilvēki barjeras otrā pusē viņi taču zina, kas noticis, sacīja Kvinns. Nevar būt, ka viņi nav pamanījuši mūsu pēkšņo pazušanu aiz sienas.
- Un tātad? jautāja Sems.
- Tātad viņiem ir labāks aprīkojums un vairāk iespēju nekā mums, vai ne? Viņi var ierakties daudz dziļāk, pakļūt zem barjeras. Vai apbraukt to. Vai pārlidot pāri. Šeit tā ir tikai laika izniekošana.
- Mēs nezinām, cik dziļi vai cik augstu stiepjas barjera, sacīja Astrīda. Izskatās, ka siena beidzas pārsimt pēdu augstumā, bet varbūt tā ir tikai optiska ilūzija.
- Pāri, pa apakšu, apkārt vai cauri, teica Edīlio. Kaut kādam ceļam taču jābūt.
- Tāpat kā tad, kad tavējie atšmauca šurp pāri Meksikas robežai, ja? izmeta Kvinns.
Sems un Astrīda apveltīja viņu ar nosodošiem skatieniem.
Edīlio izslējās pat vēl taisnāk un, lai arī bija sešas collas īsāks par Kvinnu, šķita noraugāmies viņā no augšas. Viņš vēsā, mierīgā balsī sacīja; Manējie ir no Hondurasas. Pirms nokļuvām līdz robežai, mums nācās šķērsot visu Meksiku. Mana mamma strādā par apkopēju. Tētis ir laukstrādnieks. Mēs mitināmies autopiekabē un braukājam ar vecu dampi. Man vēl arvien ir neliels akcents, jo vispirms es iemācījos runāt spāniski un tikai tad angliski. Kas vēl tevi interesē, vecīt?
- Es jau neko, amigo, saminstinājās Kvinns.
- Tas labi, noteica Edīlio.
Tie nebija draudi, nepavisam ne. Un, lai vai kā, Kvinns bija par kādām divdesmit mārciņām smagāks nekā Edīlio. Un tomēr tas bija Kvinns, kurš pakāpās soli atpakaļ.
- Mums jāiet, teica Sems. Mēs meklējam Astrīdas mazo brālīti, viņš paskaidroja Edīlio. Viņš ir tāds… nu, viņam vajadzīgs kāds, kurš viņu pieskatītu. Astrīda domā, ka varbūt viņas brālītis ir spēkstacijā.
- Mans tētis tur strādā par inženieri, paskaidroja Astrīda.
- Bet tas ir kādas desmit jūdzes no šejienes.
Sems vilcinājās, pirms aicināja Edīlio viņiem piebiedroties. Tas varētu kaitināt Kvinnu. Kvinns neizturējās, kā ierasts, un, ņemot vērā notiekošo, tas nepavisam nebija dīvaini, tomēr Semu tas sarūgtināja. Toties Edīlio atšķirībā no daudziem ugunsgrēka laikā nebija zaudējis galvu. Viņš bija drošs un apņēmīgs.
Astrīda izlēma Sema vietā. Edīlio? Vai tu gribētu doties mums līdzi?
Sems, to dzirdēdams, mazliet sapīka. Vai Astrīdai likās, ka viņš netiks ar visu galā? Viņai bija vajadzīgs vēl ari Edīlio?
Astrīda nobolīja acis uz viņa pusi. Biju cerējusi, ka šādas scēnas man tiks aiztaupītas.
- Es nerīkoju nekādas scēnas, norūca Sems.
- Kā jūs domājat pārvietoties? Edīlio apvaicājās.
- Šaubos, vai mums vajadzētu mēģināt braukt ar auto, ja to tu biji domājis, Sems atbildēja.
- Varbūt es varētu kaut ko sadabūt. Ne gluži auto, tomēr tas būtu labāk nekā desmit jūdzes slāt kājām. Edīlio aizveda viņus pie garāžas durvīm, kas bija paslēpušās aiz peldbaseina ģērbtuves. Viņš tās atvēra, un skatienam atklājās divi golfa karti ar “Virsotnes” logo uz sāniem. Teritorijas uzkopēji un apsardzes puiši šos braucamos izmanto, lai nokļūtu golfa laukumos otrpus šosejai un pārvietotos pa tiem.
- Vai tu kādreiz ar tādu esi braucis? apjautājās Sems.
- Jā. Tētis reizēm piestrādā golfa laukumā. Uzkopj apkārtni. Es dodos viņam līdzi, palīdzu.
Tas lēmumu padarīja vienkāršāku. Pat Kvinns bija spiests saskatīt tur loģiku. Labi, viņš negribīgi norūca. Tad sēdies pie ruļļiem.
- Mums jācenšas tikt taisnā ceļā uz šoseju. Tas ir pirmais pagrieziens pa labi, teica Sems.
- Tu gribi izvairīties no pilsētas centra, secināja Astrīda.
- Nevēlies, lai bērni skrietu pie tevis un jautātu, ko lai iesāk.
- Vai tu gribi nokļūt PAES? jautāja Sems. Vai ari noskatīties, kā es stāvu ļaužu bara vidū un cenšos viņiem iestāstīt, ka vienīgais, no kā jābaidās, ir pašas bailes?
Astrīda iesmējās, un tā, pēc Sema domām, bija jaukākā skaņa, ko viņš jebkad bija dzirdējis.
- Iegaumēji gan, atzīmēja Astrīda.
- Jā. Iegaumēju. Rūzvelts. Reizēm, pamatīgi piepūlot smadzenes, es pat galvā veicu aritmētiskas darbības.
- Slēpies aiz jociņiem? Astrīda viņu paķircināja.
Izbraukuši no stāvlaukuma, viņi nokļuva uz ceļa. Tur, izdarījis asu atpakaļgaitas pagriezienu pa labi, braucamais iegriezās pa šauru, nesen bruģētu atzaru. Virzoties kalnup, golfa kārts palēnināja gaitu, pārvietodamies gandrīz kājāmgājēja ātrumā. Drīz viņi ieraudzīja, ka ceļu nogriež barjera. Braucēji apstājās un kādu bridi drūmi blenza pēkšņajā strupceļā.
- Tas ir kā multenē Road Runner, teica Kvinns. Ja tur tiks uzzīmēts tunelis, mēs tajā iebrauksim, bet Vils Koijots ietrieksies sienā.
- Nu labi. Tad brauc atpakaļ pa “Virsotnes” ceļu, bet, lai nokļūtu uz šosejas, dur cauri nomales ieliņām. Tikai netuvojies laukumam, rīkoja Sems. Mums jāatrod mazais Pīts. Es negribu apstāties un runāt ar visiem tiem bērniem.
- Jā, turklāt mēs negribam, lai kāds pievāc mūsu kārtu, piebilda Edīlio.
- Jā, arī tas, piekrita Sems.
- Stāt! iesaucās Astrīda, un Edīlio uzspieda uz bremzēm.
Astrīda izlēca no sēdekļa un aizrikšoja pie kaut kā balta,
kas gulēja ceļa malā. Viņa pietupās un paņēma sprunguli.
- Tā ir kaija, noteica Sems. Viņš jutās izbrīnīts, ka Astrīdu tā ieinteresējusi. Varbūt ietriekusies barjerā?
- Varbūt. Bet palūkojies uz šo. Ar sprunguli aizķērusi putna kāju, viņa pacēla to augšup.
-Jā?
- Tā, protams, ir ar plēvi. Kā jau jābūt. Bet paskaties, kā izstiepušies pirksti. Paskaties uz nagiem. Tie ir īsti plēsējputna nagi. Kā vanagam vai ērglim.
- Tu droši zini, ka tā ir parasta kaija?
- Man patīk putni, meitene paskaidroja. Bet šis nav normāls. Kaijām nav vajadzīgi tādi nagi. Viņām tādi nemēdz būt.
- Nu tad tas ir kaut kāds putnu dīvainītis, noteica Kvinns.
- Vai varam doties tālāk?
Astrīda piecēlās kājās. Tas nav normāls.
Kvinns rejoši iesmējās. Astrīd, mēs pat neesam normālajā laika zonā. Vai tev nav nekā cita, par ko uztraukties, kā vien par putnu nagiem?
- Šis putns vai nu ir atsevišķs īpatnis, reti sastopama mutācija, skaidroja Astrīda. Vai arī pēkšņi ir parādījušās jaunas, līdz šim nebijušas sugas. Kaut kā attīstījušās.
-Jau atkal man jāsaka: nu un tad? noteica Kvinns.
Astrīda it kā grasījās kaut ko teikt. Tad viņa viegli papurināja galvu, pateikdama sev “nē”. Neņem galvā, Kvinn. Kā jau tu teici, mēs esam tālu no visa normālā.
Viņi atkal sakāpa iekšā kārtā un turpināja ceļu ar ātrumu divpadsmit jūdzes stundā. Nonākuši uz Trešās ielas, viņi apgriezās un, attālinājušies no pilsētas, devās uz priekšu pa Ceturto, kas bija klusa, ēnaina un visai noplukusi ieliņa netālu no Sema mājas.
Vienīgās automašīnas, ko viņi redzēja, bija novietotas ielas malā vai sadauzītas. Vienīgie sastaptie cilvēki bija pāris bērnu, kas šķērsoja ielu viņiem aiz muguras. No kāda nama plūda televīzijas skaņas, taču viņi ātri vien attapa, ka tas ir DVD.