Выбрать главу

-   Vismaz elektrība vēl ir, noteica Kvinns. DVD šie mums nav atņēmuši. Tātad darbosies arī MP3, gan bez pieejas tīmek­lim. Mums vēl arvien būs mūzika.

-    Šie, atzīmēja Astrīda. Nu jau mēs no “Dieva” esam pārsviedušies uz “šiem”.

Sasnieguši šoseju, viņi apstājās.

-    Nu, noteica Kvinns, tās patiešām ir šausmas.

Šosejas vidū atradās pasta furgons. Tas bija atāķējies un

apgāzies uz sāniem kā nomesta rotaļlieta. Pats auto vēl arvien stāvēja uz riteņiem, taču bija nobraucis ceļa malā. Tajā bija ietriecies Sebring kabriolets. Mašīna nebija tikusi necik pras­mīgi vadīta. Sadursme bija notikusi ar priekšgalu, un kabrio­lets bija saplacināts apmēram uz pusi īsāks par savu sākotnējo garumu. Turklāt tas bija dedzis.

-   Vadītāji izkūpējuši gan vieglās mašīnas, gan traktora, sacīja Kvinns.

-    Vismaz neviens nav savainots, bilda Edīlio.

-   Ja nu vienīgi mašīnā bijis kāds bērns, aizrādīja Astrīda.

Neviens neierosināja to pārbaudīt. Vai gan pēc tāda trie­ciena un tam sekojošas degšanas kāds būtu varējis palikt dzīvs? Un to, vai aizmugures sēdeklī nav palicis kāds mazs līķītis, neviens no viņiem negribēja noskaidrot.

Šosejai bija četras joslas, pa divām katrā virzienā, savstar­pēji neatdalītas, bet ar pagrieziena joslu vidū. Tur satiksme nekad neapstājās. Pat nakts vidū. Tagad viens vienīgs tuk­šums un klusums.

Edīlio nedroši iesmējās. Es vēl arvien gaidu, ka pēkšņi priekšā iznirs kāda milzīga, veca kravas mašīna, kas mūs notrieks un pārbrauks mums pāri.

-   Tas būtu gandrīz vai atvieglojums, nomurmināja Kvinns.

Edīlio uzmina uz pedāļa, elektriskais motors iedūcās, un, apbraukuši apgāzto piekabi, viņi nokļuva uz šosejas.

Tas bija spokains brauciens. Pa šoseju, kur neviens nekad nemēdza braukt lēnāk par sešdesmit jūdzēm stundā, viņi pārvietojās ne visai labi trenēta riteņbraucēja ātrumā. Viņi aizklidzināja garām autoremonta darbnīcai un Jiffy Lube ben­zīntankam, garām strupai biroju ēkai, kurā darbojās jurists un grāmatvedis. Dažviet pa šoseju braucošās mašīnas bija ietrie­kušās apstādinātās mašīnās. Kabriolets bija taranējis ķīmisko tīrītavu, izsitot loga biezo stiklu. Pār automašīnas nolaižamo jumtu un pasažieru nodalījumu bija izsvaidīti apģērbi plast­masas iesaiņojumos.

Braucot visapkārt valdīja kapa klusums. Vienīgās skaņas bija mīksto gumijas riepu gurkstēšana un elektromotora saspringtā dūkoņa.

Pilsētiņa palika pa kreisi no braucējiem. Labajā pusē zemes pacēlums veidoja augstu kori. Tā slējās pār Perdidobīču kā dabisks cietokšņa mūris. Semam nekad nebija ienācis prātā, ka Perdidobīča jau kopš saviem pirmsākumiem bijusi ietverta bar­jerās: ziemeļu un austrumu pusē barjeru veidoja kalni, dienvi­dos un rietumos okeāns. Šī šoseja, šī klusā, tukšā šoseja, bija vienīgais ceļš, pa kuru varēja pilsētā iekļūt un no tās izkļūt.

Priekšā parādījās Ševrona degvielas uzpildes stacija. Semam šķita, ka viņš redz tajā kustību.

-    Kādi priekšlikumi? viņš apjautājās.

-   Varbūt viņiem ir ēdiens. Tur ir arī veikaliņš, vai ne? bilda Kvinns. Esmu izsalcis.

-    Mums tomēr labāk vajadzētu doties tālāk, iebilda Astrīda.

-    Edīlio? Sems noprasīja.

Uzrunātais paraustīja plecus. Es negribu būt paranojisks. Bet ej nu sazini, vecīt!

-    Es pats balsotu par ceļa turpināšanu, pavēstīja Sems.

Edīlio pamāja ar galvu un aizstūrēja kārtu uz ceļa kreiso malu.

-   Ja tur ir cilvēki, mēs smaidām un mājam, un sakām, ka steidzamies, teica Sems.

-Jā, ser, noņurdēja Kvinns.

-   Nebozies, bračiņ! attrauca Sems. Mēs taču galu galā balsojām.

-Jā. Kā tad.

Ševrona stacijā neapšaubāmi bija cilvēki. Viegls vējš dzenāja pa šoseju viņiem pretī sarkani zeltainu murskuli uzplēstu Doritos čipsu paciņu.

Golfa kartam tuvojoties, uz ceļa iznāca kāds puisis, tad vēl viens. Pirmais bija Cepums. Otru Sems nepazina.

-   Čau, Cepum! Sems uzsauca, kad viņi bija kādu divdes­mit jardu attālumā.

-   Čau, Sem! Uz kurieni tad nu? atsaucās Cepums.

-   Meklējam Astrīdas mazo brālīti, vecīt.

-   Mirkli pagaidi, noteica Cepums. Viņam rokā bija metāla beisbola nūja. Otrs puisis stāvēja viņam līdzās, turēdams rokā zaļi svītrainu kriketa nūju.

-    Nē, vecīt, mums ir darīšanas. Saskriesimies vēlāk! attrauca Sems. Viņš pamāja, un Edīlio uzlika kāju uz pedāļa. Viņus šķīra vairs tikai dažas pēdas. Tūlīt jau viņi būs garām.

-   Apturi viņus! atskanēja balss no Ševrona stacijas. Šurpu skrēja Hovards, un aiz viņa Orks. Cepums aizšķērsoja kartam ceļu.

-    Neapstājies! uzšņāca Sems.

-   Uzmanies, vecīt! Edīlio brīdināja Cepumu.

Cepums pēdējā brīdī atlēca sāņus. Otrs puisis no visa spēka belza pa braucamo ar kriketa nūju. Koka spals ietriecās metāla asī, kas saturēja karta nojumi. Vesera galva atdalījās un tik tikko neskāra Kvinna galvu.

Kad viņi bija jau garām, Kvinns nokliedzās: Ei, tu man gandrīz trāpīji pa galvu, maitasgabals tāds!

Viņi bija kādu trīsdesmit pēdu attālumā, kad Orks iesaucās:

-    Ķeriet viņus ciet, stulbeņi!

Cepums bija liela auguma puisis un nebija nekāds ātrais skrējējs. Toties otrs, tas, kuram rokā bija salauztā kriketa nūja, bija mazāks un žiglāks. Viņš metās skriet sprinta tempā. Hovards un Orks, lai ari skrēja, cik jaudas, palika tālu iepakaļ. Bet, tā kā Orks bija smags un lēns, Hovards izrāvās uz priekšu.

Puisis ar kriketa nūju bija viņus jau panācis. Labāk jau nu apstājieties, viņš, skrienot līdzās kartam, elsodams brī­dināja.

-    Nenāk ne prātā, atteica Sems.

-   Vecais, es tevi uzduršu uz tā mieta, draudēja skrējējs, taču elsoja aizvien smagāk. Tad viņš ar nūjas nolauzto galu izdarīja vārgu dūriena mēģinājumu.

Sems saķēra nūju un izrāva to viņam no rokām. Puisis paklupa un nostiepās garšļaukus. Sems nicinoši aizsvieda nūju sāņus.

Pa to laiku, skriedams tieši pakaļ kartam, viņus gandrīz bija panācis Hovards. Astrīda un Kvinns mierīgi vēroja, kā Hovards, smagi elpojot, vicina kārnās rokas kā vējdzirnavu spārnus. Pametis skatienu atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Orks nemaz negrasās viņus panākt.

-   Hovard, kā tev šķiet, ko tu dari? Kvinns saprātīgi pavai­cāja. Tu esi kā suns, kas skrien pakaļ mašīnai. Ko tu darīsi, kad mūs panāksi?

Hovards ņēma to vērā un piebremzēja.

Edīlio teica: Tā tik ir pakaļdzīšanās, vecīt! Varbūt mēs vēl iekļūsim jaunāko ziņu izlaidumā.

Pārējiem tas izvilināja nervozus smieklus.

Pēc piecām minūtēm smiekli nevienam vairs nebija prātā.

-    Ātri tuvojas kravas auto, pavēstīja Astrīda. Mums jānobrauc malā.

-   Viņi taču nebrauks mums virsū, teica Kvinns. Tik dulls nav pat Orks.

-   Var jau būt, ka viņi negrib braukt mums virsū, teica Astrīda, bet ņem vērā, ka hammeru vada četrpadsmitgadnieks. Vai tiešām tu gribi palikt uz ceļa?

Kvinns negribīgi pamāja ar galvu. Ko lai dara nāksies vien atsist uzbrukumu.

DESMITĀ NODAĻA

274 stundas, 27 minūtes

Hammers gan braukdams gāzelējās šurpu turpu, taču nebija jēgas izlikties, ka tas nedzenas viņiem pakaļ.

-   Turpināt braukt vai apturēt? jautāja Edilio. Viņa rokas bija tik cieši iekrampējušās stūrē, ka pirkstu kauliņi bija balti.