- Viņi taisās mūs pieklapēt, kliedza Kvinns. Mums vienkārši jāapstājas. Es jau jums teicu, ka ir jāapstājas, bet jūs nekā.
Attālums no hammera ruka ar šausminošu ātrumu.
- Viņi uzdrāzīsies mums virsū! iesaucās Astrīda.
Kvinns izlēca no karta un metās skriešus. Hammers bremzējot noraustījās. Cepums un kriketa zeņķis izklupa ārā un metās pakaļ Kvinnam.
- Apturi! sauca Sems. Viņš izlēca no karta un metās palīgā draugam. Kvinns mēģināja pārlēkt pāri ceļmalas grāvim, taču nelādzīgi piezemējās. Abi huligāni uzklupa viņam, pirms viņš vēl bija paguvis atjēgties. Cepums trieca dūri Kvinnam mugurā.
Sems lidojumā uzlēca virsū Cepumam. Sagrābis uzbrucēju ar āķī saliektu roku, viņš ar visu savas inerces spēku grūda Cepumu uz priekšu.
Cepums smagi nokrita uz vēdera, un Sems palaida viņu vaļā. Cepums bija nosviedis savu nūju, lai kluptu Kvinnam virsū ar dūrēm, un Sems metās pēc tās. Kriketam bija īss, bet smags kautiņš ar Edilio un Kvinnu, pēc kura Edīlio un Kvinns palika stāvam kājās, bet pretinieks gulēja zemē. Taču tas deva Orkam un Hovardam laiku izrāpties no automašīnas.
Orks, savicinājis nūju, blieza Edīlio pa kājām. Edīlio novēlās zemē kā cementa maiss.
Satvēris Cepuma nūju, Sems metās starp Orku un Edīlio.
- Es negribu ar tevi kauties! sauca Sems.
- Zinu, ka tu to negribi, pašapzinīgi pavēstīja Orks. Ar mani neviens negrib kauties.
Šurpu steidzās Astrīda. Izbeidziet, jūs visi! viņa kliedza, vīstīdama gaisā dūres. Viņai acīs bija asaras. Taču meitene šķita saniknota, nevis nobijusies. Mums nav vajadzīgas šādas muļķības.
Hovards iespraucās starp Orku un Astrīdu. Paej malā, Astrīd, lai mans draugs Orks varētu dot šim draņķim mācību!
- Paiet malā? Astrīda aizsvilās. Tu jau nu nebūsi tas, kurš man pavēlēs iet malā, tu… tu, bezmugurkaulniek!
- Astrīd, neiejaucies, es pats tikšu galā! Sems viņu lūdza. Edīlio centās stāvēt stingri, lai gan patiesībā tikko turējās kājās.
Dīvainā kārtā Orks sacīja: Ei! Lai Astrīda runā!
Sems, būdams adrenalīna pārpilns, pirmajā brīdī to gandrīz pat nesadzirdēja. Bet tad viņam pielēca Orka sacītais un viņš aizvēra muti.
Astrīda dziļi ievilka elpu. Viņas mati mežonīgi plīvoja un seja bija piesarkusi. Beidzot, ar pūlēm savaldījusies, meitene teica: Mēs negribam ķildoties.
- Runā jau nu pati par sevi, nomurmināja Cepums.
- Tas ir neprāts, turpināja Astrīda. Mēs tikai meklējam manu brālīti.
Orka acis piemiedzās vēl šaurākas. To plānprātiņu?
- Viņam ir autisms, atcirta Astrīda.
- Aha. Sīkais Pītiņš plānais prātiņš, noirgojās Orks, tomēr vairs to neatkārtoja.
-Tev vajadzēja apstāties, Semij, Hovards, ar nožēlu nogrozījis galvu, paklakšķināja mēli.
- Es jau to teicu, un tieši es esmu tas, kuru pieklapē, Kvinns nikni pamāja Sema virzienā.
Hovards uzjautrināts norādīja uz Kvinnu. Tev vajadzēja ieklausīties savā čomā, Sem. Es jau tev vakar vakarā teicu, ka tev jāparūpējas par manu draugu Orku.
-Jāparūpējas par viņu? Ko tas nozīmē? noprasīja Astrīda.
Hovards pabolīja uz viņu saltas acis. Tev jāizrāda kapteinim Orkam cik necik cieņas to es gribēju teikt.
- Kapteinim? Sems ar pūlēm apslāpēja smieklus.
Hovards pienāca tuvāk, izrādīdams zināmu drosmi, jo
viņam aiz muguras taču slējās Orka varenais stāvs. Jā. Kapteinis.'Kādam taču ir jāiestājas par visiem un jāuzņemas vadība, vai ne? Tu biji aizņemts, domājams, kaut kur sērfojot vai darot sazin ko, tāpēc kapteinis Orks brīvprātīgi uzņēmās vadību.
- Kā tas izpaužas? pajautāja Kvinns.
- Darīt galu tam, ka visi bizo apkārt kā traki, lūk, kā.
- Aha, piekrita Orks.
- Sīkie visu apgrieza kājām gaisā, kampa sev, ko tikai sagribēja, turpināja Hovards.
- Aha.
- Un visi tie nopuņķojušies un noslienājušies sīkie knauķi skraidelēja apkārt, un neviens nedz apklusināja viņu brēkšanu, nedz ari mainīja autiņus. Orks panāca, lai par viņiem parūpētos, Hovards plati pasmaidīja. Viņš tos nomierināja. Vai vismaz nokārtoja, lai kāds to izdarītu.
- Kā tad, teica Orks, taču varēja just, ka ari viņam tas ir kas jauns.
- Neviens cits negribēja kontrolēt notiekošo, tāpēc to uzņēmās Orks, turpināja Hovards. Un tā nu viņš ir kapteinis Orks vismaz līdz brīdim, kad atgriezīsies pieaugušie.
- Bet viņi jau neatgriezīsies, teica Orks.
- Pilnīgi pareizi, piekrita Hovards. Kā jau teica kapteinis.
Sems uzlūkoja Astrīdu. Taisnība kādam tik tiešām vajadzēja pārtraukt to, ka cilvēki uzvedas kā jukuši. Orku jau nu gan Sems šim darbam nebūtu izvēlējies. Bet ari pats viņš to nedarīja.
Ķīviņš bija gandrīz norimis. Un tagad, kad abas iesaistītās puses stāvēja ar sejām viena pret otru, nebija šaubu, kurš uzvarētu, ja tas atsāktos no jauna. Lai ari viņu bija četri pret četri, visi pretinieki bija rūdīti kaušļi, turklāt Orks viens pats atsvēra vismaz trīs.
- Mēs tikai gribam sameklēt Mazo Pītu, beidzot kaut cik apslāpējis dusmas, sacīja Sems.
-Jā? Ja jau jūs ejat kaut ko meklēt, labāk būs, ja iesiet lēnītēm, nosmīkņāja Hovards.
- Jūs gribat dabūt golfa kārtu, noprata Sems.
- Par to jau es ari runāju, Semij! To teicis, Hovards izpleta rokas plašā izlīgšanas žestā.
- Cilvēki taču mēdz maksāt nodokļus, vai ne? ierunājās Krikets.
- Kā tad. Hovards pamāja ar galvu. Tas ir nodoklis.
- Kas tu tāds vispār esi? Astrīda meta sejā Kriketam.
- Skolā es tevi neesmu manījusi.
- Es mācos Koutsas Akadēmijā.
- Mana mamma tur strādā par nakts medmāsu, sacīja Sems.
- Nu jau vairs ne, atteica puisis.
- Kāpēc tad tu esi šeit? noprasīja Astrīda.
- Man ar turieniešiem lāgā nesaskan, Krikets to centās pasniegt kā joku, taču iespaidu sagrāva bailes viņa acis.
- Vai tur ir palikuši kādi pieaugušie? Sems ar cerībām pajautāja.
- Ai, nosmīkņāja Hovards, Semijs grib pie mammītes.
- Nu tad pievāciet ari to golfa kārtu, atvēlēja Sems.
- Netērē laiku, tēlodams manā priekšā slikto zēnu. Es, vai zini, pazīstu tevi, vecīt, teica Hovards. Busiņa Sems.
Misters Ugunsdzēsējs. Tu iztaisies par baigo varoni, bet pēc tam izgaisti. Vai tad ne? Te tu esi, un te tevis vairs nav. Pagājušonakt no visām pusēm to vien dzirdēja: “Kur Sems? Kur Sems?” Un man nācās atbildēt: “Ziniet, bērni, Sems aizgāja kopā ar Astrīdu Ģēniju, jo Sems jau nespēj biedroties ar tādiem prastiem ļautiņiem kā mēs. Semam nācās aiziet kopā ar savu smuko, blondo draudzenīti.”
- Viņa nav mana draudzenīte, Sems atcirta, tūlīt pat to nožēlodams.
Hovards iesmējās, apmierināts, ka izdevies viņu izprovocēt. Redzi, Sem, tu allaž mēdz nolīst pats savā mazajā pasaulītē. Liecies sev pārāk labs, lai biedrotos ar citiem, toties mēs ar kapteini Orku un mūsu puišiem mēs vienmēr būsim tepat tuvumā. Līdzko tu esi prom, mēs esam klāt.
Sems juta Astrīdu un Kvinnu vērojam un gaidām, ka viņš apstrīdēs Hovarda teikto. Bet kāda tam jēga? Tur, laukumā, Sems bija jutis tik daudzu bērnu cerības; tie uz viņu gaidīja gaidīja, ka viņš, kā teica Hovards, par tiem iestāsies. Bet viņš pats gribēja vienīgi bēgt, ko kājas nes. Tāpēc arī viņš ar tādu skubu izmantoja iespēju doties līdzi Astrīdai.
- Sāk jau kļūt garlaicīgi, norūca Orks.
Hovards pasmīnēja. Labi, Sem. Vari doties sameklēt to sīko, apdauzīto Pītu, bet, kad atgriezīsies, labāk lai tev būtu skaista dāvana kapteinim. Kapteinis tagad vada IBJZ, vecīt.