Ja viņš būtu vilcinājies kaut vai tikai sekundi -, autobuss būtu nobraucis no klints un iegāzies okeānā.
Sema fotogrāfija bija ievietota avīzē.
- Abi pārējie skolēni un skolotāja pazuda. Visi, izņemot Astrīdu, sacīja Sems. Tas nekādā gadījumā nav normāli. Izrunājot meitenes vārdu, viņš centās neaizķerties, taču tas neizdevās. Tik lielu iespaidu viņa uz Semu atstāja.
- Nūja. Kaut kā pārlieku kluss šeit, bračiņ, noteica Kvinns. Viss, esmu gatavs pamosties. Un šoreiz viņš tik tiešām nejokoja.
Kāds iekliedzās.
Visi trīs izslāja gaitenī, kas tagad bija pilns ar bērniem. Kliedzēja bija sestklasniece, vāfdā Bekija. Viņa turēja rokā mobilo telefonu. Neatbild! Neatbild! viņa raudāja. Nekā nav.
Uz pāris sekundēm visi sastinga. Tad čaboņa un švīkstoņa, | un skaņa, desmitiem pirkstu spaidot desmitiem taustiņu.
- Nedarbojas.
- Martai mammai jābūt mājās, bet viņa neatbild. Neskan pat zvans.
- Ak mans Dievs, nav arī intemeta! Signāls gan ir, bet vairāk nekā.
- Manējam ir trīs strīpiņas.
- Manējam ari, bet nekas nenotiek.
Kāds sāka vaimanāt šaušalīgi, stindzinoši. Visi sāka runāt cits caur citu; vārdi pieņēmās skaļumā, pārvēršoties kliedzienos.
-Pamēģini zvanīt uz 911, mudināja kāda pārbiedēta balss.
- Kā tu domā, kur tad es zvanu, stulbeni?
- 911 ari neatbild?
- Nav itin nekā. Izmēģināju pusi savu ātro zvanu, bet nekā.
Gaitenis tagad bija pilns ar bērniem, kā būtu starpbrīdi.
Taču skolēni ne devās uz nākamo nodarbību, ne draiskojās, ne slēdza vaļā savus skapīšus. Nebija nekādas virzības. Viņi mīņājās kā lopu bars, kas, panikas pārņemts, gatavs bēgt, kur acis rāda.
Ieskanējās zvans tik skaļš kā sprādziens. Visi satrūkās, it kā tas būtu kaut kas līdz šim nedzirdēts.
- Ko mums darīt? vaicāja vairākas balsis.
- Birojā kādam jābūt, izsaucās cita balss. Zvans taču skanēja.
- Tas iestatīts automātiski, idiot. Runātājs bija Hovards. Pats būdams sīks knislis, Hovards bija astotklasnieka Orka galvenais pakalpiņš, bet Orks bija milzīga auguma huligāns, īsts tauku un muskuļu blāķis, no kura baidījās pat devītklasnieki. Neviens Hovardu neapsauca. Jebkurš uzbrukums Hovardam būtu uzbrukums Orkam.
- Skolotāju istabā ir televizors, ieteicās Astrīda.
Sems un Astrīda teciņiem devās uz skolotāju istabu, Kvinns metās viņiem pa pēdām. Viņi brāzās lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu, kur bija mazāk klašu telpu un mazāk bērnu. Sema roka jau bija uz skolotāju istabas durvju kliņķa, kad viņi piepeši saminstinājās.
- Mums nav atļauts iet tur iekšā, atgādināja Astrīda.
- Tevi tas uztrauc? jautāja Kvinns.
Sems atrāva vaļā durvis. Skolotāju istabā atradās ledusskapis. Tas bija vaļā. Uz grīdas mētājās melleņu jogurta “Dannon” trauciņš, tā lipīgais saturs bija izlijis uz apdilušā tepiķa. Televizors bija ieslēgts, taču attēla nebija, tikai sprakšķi.
Sems lūkojās pēc pults. Kur tā palikusi?
Pulti atrada Kvinns. Pacēlis to, viņš ņēmās pārslēgt kanālu pēc kanāla. Nekā un nekā, un atkal nekā.
- Kabelis izgājis no ierindas, lai ari apzinādamies, cik muļķīgi tas izklausās, sacīja Sems.
Astrīda pasniedzās aparāta aizmugurē un atskrūvēja koaksiālo kabeli. Ekrāns uzmirgoja, un attēla kvalitāte mazliet uzlabojās, bet, Kvinnam pārslēdzot kanālus, atkal nebija nekā, nekā un vēlreiz nekā.
- Devīto kanālu var uztvert vienmēr, pavēstīja Kvinns.
- Pat bez kabeļa.
- Skolotāji, daži skolēni, kabelis, pārraide, mobilie telefoniviss vienā mirkli ņem un pazūd? prātoja Astrīda.
Viņa sarauca uzacis, cenzdamās to aptvert. Sems un Kvinns gaidīja, it kā meitene spētu sniegt tiem atbildi. It kā viņa varētu pavēstīt: “Ak, kā tad, tagad es sapratu.” Viņa taču galu galā bija Astrīda Ģēnijs. Bet viņa pateica tik vien kā: Tam nav nekāda izskaidrojuma.
Sems pacēla fiksētā sienas telefona klausuli. Nav signāla.
Vai šeit ir radio?
Radio nebija. Durvis atsprāga vaļā, un pa tām iebrāzās divi bērni, piektās klases puikas, mežonīgā sajūsmā starojošām sejām. Skola pieder mums! viens ieaurojās, un otrs ar tikpat skaļu bļāvienu piebalsoja. |
- Mēs iesim uzlauzt saldumu automātu, paziņoja pirmais.
- Varbūt tā tomēr nav labākā doma, aizrādīja Sems.
- Tu nevari mums neko pavēlēt. Tas skanēja kareivīgi, tomēr bez pārliecības par sevi, par savu taisnību.
- Tev taisnība, mazo čomiņ. Bet, klausies, kā būtu, ja mēs visi pacenstos būt rāmi un saprātīgi, līdz būsim noskaidrojuši, kas notiek? ierosināja Sems.
- Pats vari būt rāms, ja tev tīk! nobļāvās sīkais. Otrs atkal ieaurojās, un viņi metās ārā.
- Laikam jau nebūtu pareizi lūgt šiem, lai atnes man 7№ix, nomurmināja Sems.
- Piecpadsmit gadi, pavēstīja Astrīda.
- Nē, kur nu, viņiem ir kādi desmit, izlaboja Kvinns.
- Ne jau viņiem. Manas grupas skolēniem. Džinkam un Maiklam. Tie abi bija pārākie matemātiķi, spējīgāki par mani, bet viņiem bija lasīšanas grūtības disleksija, tādēļ viņi atpalika. Abi bija mazliet vecāki par mani. Man ir tikai četrpadsmit.
- Domāju, ka Džošam no mūsu klases ari jau bija piecpadsmit, teica Sems.
- Nu un tad?
- Tātad viņam bija piecpadsmit, Kvinn. Un viņš vienkārši… pazuda. Viens acumirklis, un viņš bija prom.
- Neiespējami. Kvinns purināja galvu. Visi pieaugušie un vecākie skolēni vienkārši pazūd no skolas? Izklausās bezjēdzīgi.
- Tas notiek ne tikai skolā, iebilda Astrīda.
- Ko? Kvinns viņu pārtrauca.
- Kā tad ar telefoniem un televīziju? atgādināja Astrīda.
- Nē, nē, nē, nē, nē, dairijās Kvinns. Viņš purināja galvu, greizi smaidot, kā uzklausīdams neizdevušos joku.
- Mana mamma, sacīja Sems.
- Izbeidz, vecīt! Kvinns viņu apsauca. Labi? Tas nav smieklīgi.
Tikai tagad Sems sajuta panikas tuvošanos. Tā izpaudās kā tirpas kaut kur mugurkaula pamatnē. Sirds krūtīs smagi dauzījās, darbodamās tā, it kā viņš patlaban skrietu.
Sems smagi norija siekalas. Viņš kampa gaisu, spēdams ievilkt tikai seklas ieelpas. Sems ielūkojās Kvinnam sejā. Vēl nekad viņš nebija redzējis draugu tik nobijušos. Kvinna acis slēpa saulesbrilles, taču mute bija sašķobījusies un pa kaklu kāpa augšup sārtums. Astrīda vēl arvien izturējās mierīgi. Saraukusi uzacis un koncentrējusies, viņa acīmredzot centās no notikušā izlobīt kādu jēgu.
- Mums tas jāpārbauda, bilda Sems.
Kvinns izdvesa tādu kā šņukstošu izelpu un pagriezās, lai jau dotos ceļā. Sems satvēra viņu aiz pleca.
- Atšujies, bračiņ! Kvinns viņam uzšņāca. Man jānokļūst mājās. Jāapskatās.
- Mums visiem ir jāapskatās, teica Sems. Bet labāk iesim kopā.
Kvinns mēģināja izrauties, taču Sems satvēra viņu vēl ciešāk. Kvinn. Kopā. Paklau, vecīt, tas, vai zini, ir kā pakļūt zem viļņa, saproti? Tevi parauj apakšā, un ko tu dari?
- Cenšos saglabāt mieru, nomurmināja Kvinns.
- Pareizi. Turi galvu taisni cauri vērpetei. Vai ne? Un peldi pretī dienasgaismai.