- Kur viņš vada? pārjautāja Astrīda.
Hovardu šis jautājums redzami iepriecināja. Es pats to izdomāju. IBJZ. Izrunā ī-bē-jē-zē. Saīsinājums no “Izmešu Bedres Jaunatnes Zona”. Šī ir mūsu Izmešu Bedre, un tajā nav neviena cita kā tikai bērni.
Hovards palaida savu pretīgo smiekliņu. Neraizējies, Astrīd, tagad pastāv tikai IBJZ. Pielēca? Tikai IBJZ.
Saule dedzināja seju. Lana atvēra acis. Virs viņas planēja draudīgas spārnotas ēnas; tās šķērsoja sauli, tad planēja atpakaļ. Maitasputni viņu vēroja un, pārliecināti par maltīti, gaidīja.
Mēle bija piepampusi tā, ka aizpildīja visu muti, gandrīz liekot rīstīties. Lūpas bija saplaisājušas. Viņa mira.
Lana lūkojās apkārt, mēģinādama ieraudzīt sava nabaga suņa ķermeni. Tam vajadzētu atrasties tepat līdzās. Taču tā tur nebija.
Meitene izdzirda pazīstamu rējienu.
- Patrik?
Suns lēkšiem vien skrēja pie viņas, mudinādams celties un uzsākt rotaļu.
Lana pacēla veselo roku un pieskārās pie Patrika kakla. Spalva bija pieķepusi izžuvušām asinīm, un meitene meklēja nāvīgā kodiena vietu. Brūce bija aizvērusies. Tās vietā vēl arvien bija krevele, taču tā vairs neasiņoja, un, spriežot pēc Patrika izturēšanās, suns jutās tik labi kā vēl nekad.
Vai viņa to visu būtu nosapņojusi? Nē, sakaltušās asinis liecināja par pretējo.
Meitene pūlējās atcerēties pēdējos pagājušās nakts nomoda brīžus. Vai viņa lūdzās? Kas tas bija vai brīnums? Viņa gan neatcerējās, ka būtu to darījusi, un Lana jau nu nebija cilvēks, kuram nāktu prātā nodoties lūgšanām.
Vai to bija izraisījusi viņa pati? Vai viņa bija kaut kā izdziedinājusi Patriku?
Lana gandrīz iesmējās. Viņa murgoja. Viņa juka prātā. Iztēlojās sazin ko.
Aptrakusi no sāpēm un slāpēm, un izsalkuma.
Nudien aptrakusi.
Lana saoda kaut ko pūstošu. Pretīgi saldenu un pūstošu.
Meitene palūkojās uz savu sadragāto labo roku. Miesa, jo sevišķi tā savilktā, izstieptā daļa, kas tikko saturēja kopā sadragātos apakšdelma kaulus, bija tumša, gandrīz vai zaļgani melna. Smaka bija šaušalīga.
Gnīdamās ar augošajām šausmām, Lana pāris reižu dziļi ievilka elpu. Viņa bija dzirdējusi par gangrēnu. Tā iestājās tad, kad kāda miesas daļa mira vai tai bija nosprostota asinsrite. Viņas roka mira. Tas bija pūstošas cilvēka miesas smārds.
Maitasputns planēja un tad nolaidās tikai dažu pēdu attālumā. Snaikstīdams bezspalvaino kaklu, tas ar savām krellītēm līdzīgajām acīm vērās meitenē. Arī maitasputns pazina šo smaku.
Riedams atlēkšoja Patriks, un maitasputns negribīgi pacēlās spārnos.
- Neceri nedabūsi mani, Lana nokrekšķēja, taču pašas vārgā balss iedvesa viņā tikai vēl lielākas šausmas. Maitasputni viņu dabūs. Dabūs.
Bet līdzās bija Patriks, atlabis pēc šķietami nāvīga ievainojuma.
Lana ar kreiso roku pieskārās labajai tieši zem sadragātā kaula. Miesa bija karsta. Zem sakaltušo asiņu garozas tā šķita pietūkusi.
Meitene aizvēra acis un nodomāja: lai arī kas to paveicis, ja reiz tas notika ar Patriku, es gribu, lai tas notiktu ari ar mani. Es negribu mirt. Es negribu mirt.
Tad viņa iegrima trauksmainā pusnemaņā. Domas aizveda Lanu mājās. Viņa bija savā istabā. Plakāti pie sienām, kareklītis sapņu ķērājs pie loga, novārtā pamesti pūkaini spēļu dzīvnieciņi pītā grozā, drēbju skapis, kas vai plīst no drēbēm, rūpīgi vāktā Āzijas vēdekļu kolekcija, kuru visi uzskatīja par dīvainību.
Lana vairs neturēja dusmas uz vecākiem. Viņa tikai ilgojās pēc tiem. Vairāk par visu pasaulē viņa gribēja māti. Un arī tēti. Tētis zinātu, kā viņu izglābt.
Lanai rādījās drudžaini sapņi. Tas, ko viņa redzēja, aizžņaudza elpu un lika sirdij dauzīties kā atskāldāmajam āmuram.
Viņa juta sevi peldam uz plānas zemes garozas. Zeme bija plāna kā balons. Lejā bija atklāta telpa, pilna virpuļojošiem mākoņiem un pēkšņiem uguns uzliesmojumiem. Un vēl tālāk lejā briesmonis, kaut kas no dziļas bērnības; briesmonis, kas bieži uzrāva Lanu no miega.
Tas bija no dzīva akmens izkalts nezvērs. Raupjš, lēnām kustībām, viltīgs. Ar degošām melnām acīm.
Un šajā briesmīgajā nezvērā bija sirds. Vienīgi šī sirds kvēloja zaļa, nevis sarkana. Un tā bija kā ieplaisājusi ola, no kuras lauzās ārā gaisma tik brīnišķīga, ka šķita sāpīga.
Lana pamodās, satrūkusies no pašas kliedziena.
Meitene uzslējās sēdus, kā vienmēr bija darījusi, kad modās no nakts murga pati savā gultā.
Viņa bija uzslējusies sēdus.
Sāpes bija briesmīgas. Sirds dauzījās, mugura… Lana uzlūkoja savu labo roku.
Kādu brīdi viņa pat aizmirsa elpot. Aizmirsa sāpes galvā, mugurā un kājā. Aizmirsa to visu. Jo sāpes rokā bija mitējušās.
Roka bija taisna. No elkoņa līdz pat plaukstas locītavai tā atkal veidoja taisnu līniju.
Arī gangrēna bija pazudusi. Bija pazudusi nāves smaka.
Roku vēl arvien klāja sakaltušas asinis, bet tas nebija nekas itin nekas salīdzinājumā ar iepriekš piedzīvoto, ne uz to pusi.
Lana drebēdama pacēla labo roku.
Tā kustējās.
Viņa lēnām sažņaudza to dūrē.
Pirksti sakļāvās.
Tas nebija iespējams. Tas patiesi nebija iespējams. Tas, ko viņa redzēja pati savām acīm, nevarēja būt taisnība.
Bet sāpes nemeloja. Un dedzinošās sāpes rokā tagad bija sarukušas līdz vājai pulsācijai.
Lana uzlika kreiso roku uz salauztās kājas.
Tas nenotika ātri. Tas prasīja ilgu laiku, un viņu bija šausmīgi novārdzinājušas slāpes un izsalkums. Bet meitene neatrāva roku, un pēc stundas viņa izdarīja to, par ko baiļojās, ka nekad vairs nespēs. Lana Arvena Lācara piecēlās kājās.
Uz apgāztās pikapa kravas kastes kluknēja divi maitasputni.
- Saderam, Lana tiem teica, ka jūs te nīkstat pa tukšo.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
»
Š 273 STUNDAS, 39 MINŪTES
Smieklu un apvainojumu pavadīti, Sems, Kvinns, Edīlio un Astrīda turpināja ceļu kājām.
- Kvinn, Edīlio! Puiši, vai ar jums viss ir kārtībā? apvaicājās Astrīda.
- Ja neskaita baigo zilumu, kas man droši vien ir muguras vidū? attrauca Kvinns. Protams. Ja neskaita to, ka bez jebkāda iemesla tiku dauzīts, ar mani viss ir pa pirmo. Varens plāns, bračiņ! Labi nostrādāja! Mēs atdevām golfa kārtu un tikām piekauti un pazemoti.
Sems apspieda vēlmi sakliegt uz draugu. Kvinnam bija taisnība. Sems bija nolēmis ignorēt “ceļa barjeru”, un viņi bija par to samaksājuši.
Hovarda vārdi sāpīgi dzēla. Šķita, it kā kaut kāds sīks tārps būtu nolobījis Semam ādu un parādījis pasaulei, kāds viņš ir patiesībā. Ne jau to, ka viņš uzskatītu sevi par pārāk labu, lai biedrotos ar citiem tur nu Hovards kļūdījās -, bet to, ka viņš nevēlas uzņemties vadību. Tam bija savi iemesli, bet šobrīd tie Semam likās nenozīmīgāki par mokošo apziņu, ka viņš ticis apkaunots savu draugu priekšā.
- Ar mani viss būs labi, nav jau nekas traks, Edīlio atbildēja Astrīdai. Ja vien turpināšu iet, tas pāries.
- Ak jā, vareni, tu jau esi pārākais vecis, Edīlio! Kvinns noņirdzās. Varbūt tev patīk, ka tevi klapē. Man gan ne. Man, vai zini, tas, ka tieku piedauzīts, nesagādā ne mazāko prieku.
Un tagad mums visu to gabalu līdz spēkstacijai būs jāvelkas kājām? Nūja, toties mēs varēsim mesties meklēt vienu sīku knauķi, kurš pats droši vien pat lāgā neapjēdz, ka ir pazudis.