Sems atkal apspieda dusmu lēkmi. Cik vien laipni spēdams, viņš sacīja: Tevi, brāl, neviens turp ar varu nedzen.
- Tu saki, ka man nevajag turp iet? Ar pāris ātriem soļiem panācis Semu, Kvinns sakampa viņu aiz pleca. Tu gribi, lai tinos, bračiņ?
- Nē, vecais. Tu esi mans labākais draugs.
- Tavs vienīgais draugs.
- Jā. Tas tiesa, atzina Sems.
- Es tikai netieku gudrs, kurš tevi te iecēlis par karali? noprasīja Kvinns. Tu izturies tā, it kā būtu noteicējs pār mums visiem. Kā tas notika? Kā tas nākas, ka tagad pakļaujos tavām pavēlēm?
- T\i jau nu neesi tas, kurš pakļautos pavēlēm! Sems nikni atcirta. Un es nemaz negribu pavēlēt. Ja es gribētu, lai cilvēki klausa manām pavēlēm, man būtu atlicis tikai palikt pilsētā un sākt visus izrīkot. Un jau klusākā balsī viņš piebilda: Tu pats varētu ķerties pie komandēšanas, Kvinn.
- Nekad neesmu teicis, ka gribētu būt kādam par izrīkotāju, Kvinns īgni norūca. Bet viņš vismaz bija pārstājis apvainoties. Drūmi uzlūkojis Edīlio un uzmetis piesardzīgu skatienu Astrīdai, viņš sacīja: Vienīgi ir kaut kā dīvaini, brač. Bija taču pierasts, ka esam tikai tu un es, vai ne?
- Jā, piekrita Sems.
- Kā man tagad gribētos ņemt mūsu dēļus un bliezt uz pludmali! Kvinns īdošā balsī turpināja. Gribētos, lai viss būtu pa vecam. Tad viņš pārsteidzoši skaļi ieaurojās: Kur visi palikuši? Kāpēc nenāk mums pakaļ? Kur!? Ir!? Mani!? Vecāki!?
Viņi atsāka ceļu: Edīlio mazliet pieklibodams, Kvinns vilkdamies nopakaļus un kaut ko purpinādams. Sems gāja blakus Astrīdai. Meitenes klātbūtnē viņš vēl arvien jutās bikls.
- Tu tiki galā ar Orku, viņš sacīja. Paldies!
- Es viņu savaldīju ar koriģējošo matemātiku, viņa greizi pasmaidīja. Viņš no manis mazdrusciņ baidās. Tomēr pārlieku ar to rēķināties mēs nevaram.
Viņi gāja pa pašu šosejas vidu. Tik dīvaini bija redzēt zem kājām dzelteno līniju. Patiesi dīvaini.
- Izmešu Bedres Jaunatnes Zona, novilka Astrīda.
- Aha. Varu saderēt, ka tas tagad iesakņosies!
- Varbūt tas nav tikai joks, prātoja Astrīda. Varbūt tam patiešām ir kaut kāda saistība ar Izmešu Bedri?
Sems viņu cieši uzlūkoja. Tu domā, ka notikusi avārija spēkstacijā?
Meitene paraustīja plecus. Nezinu, ko vispār domāt.
- Bet, tavuprāt, tam varētu būt kāds sakars? Spēkstacijā notikusi eksplozija vai kaut kas tamlīdzīgs?
- Strāva vēl arvien pienāk. Perdidobīča no spēkstacijas saņem elektrību. Gaisma vēl arvien deg. Tā vai citādi, taču spēkstacija joprojām darbojas.
Edīlio apstājās. Ei, ļaudis! Kāpēc mēs ejam kājām?
- Tāpēc, ka stulbais Orks un viņa ķēdes suns Hovards pievāca mūsu golfa kārtu, attrauca Kvinns.
- Paskat, vecīt! Edīlio norādīja uz automašīnu, kas bija nobraukusi no ceļa un iegāzusies novadgrāvī. Pie jumta bagāžnieka bija piestiprināti divi divriteņi.
- Kaut kā nelādzīgi ņemt svešu riteni, teica Astrīda.
- Izmet to no galvas! ieteica Kvinns. Neesi vēl pamanījusi? Šī ir pilnīgi jauna pasaule. IBJZ.
Astrīda palūkojās uz kaiju, kas planēja zemu viņiem virs galvas. Jā, Kvinn. Laikam būšu gan pamanījusi.
Viņi paņēma abus divriteņus un sakāpa pa diviem uz katra; Kvinns uztupa uz Edīlio riteņa stieņa, Astrīda Sema. Meitenes mati sitās viņam sejā, to viegli šaustot. Kad viņi pamanīja vēl divus divriteņus, Sems pat jutās apbēdināts.
Šoseja neveda tieši uz spēkstaciju, un viņiem nācās nogriezties pa sānceļu. Aiz līkuma atradās iespaidīga, no akmeņiem mūrēta sardzes ēka un sarkansvītrota aizsargbarjera, līdzīga tām, kādas mēdz būt pie dzelzceļa pārbrauktuvēm. Tā bija nolaista, aizšķērsojot ceļu. Viņi apbrauca tai apkārt.
Ceļš vijās starp pakalniem, ko klāja izkaltusi zāle un vīstošas dzeltenas savvaļas puķes. Spēkstacijas tuvumā nebija ne dzīvojamo namu, ne iestāžu ēku. No visām pusēm to ieskāva simtiem akru tukšuma. Stāvas nogāzes un pa kādam retam koku pudurim, pļavai un izžuvušai tērcei.
Pamazām ceļš pagriezās pret klinšaino krasta joslu. Ainava bija elpu aizraujoša, taču parasti tik stāvie viļņi tagad plūda rāmi un lēzeni. Ceļš uzveda kalnā un tad atkal laidās lejup, aizslēpies aiz pauguriem, pāris reižu apvijās pats sev apkārt un beidzot atklāja jaunu okeāna panorāmu.
- Tur priekšā ir vēl vieni apsargāti vārti, teica Astrīda.
- Ja tur tik tiešām būs sargs, es viņu sabučošu, nosolījās Kvinns.
- Tur viss tiek pastāvīgi novērots un patrulēts, teica Astrīda. Spēkstaciju apsargā tāds kā iekšējais karaspēks.
- Nu jau vairs ne, noteica Sems.
Viņi piegāja pie stiepļu žoga, kam gar augšu bija novilktas dzeloņdrātis. Pa kreisi tas stiepās lejup klintīs, pa labi izzuda pauguros. Šeit bija daudz nopietnāka apsardzes ēka, gandrīz vai cietoksnis. Tā izskatījās pēc būves, kas spētu izturēt pat visai spēcīgu uzbrukumu. Par vārtiem kalpoja augsts stiepļu režģa posms, kuru, piespiežot pogu, varēja bīdīt vaļā un ciet.
Viņi pārstāja mīt pedāļus un apstājās, lai aplūkotu šķērsli.
- Kā mēs tiksim iekšā? prātoja Astrīda.
- Kāds pārrāpsies pāri vārtiem, teica Sems. “Akmens, šķēres, papīriņš”?
Visi trīs zēni izlozēja “akmens-šķēres-papīriņš”, un Sems zaudēja.
- Papīrs, vecīt? Ej nu ej? Kvinns viņu ķircināja. Visiem zināms, ka pirmajā piegājienā tu vienmēr izvēlies šķēres.
Sems aši uzrāpās pa stiepļu režģi, taču dzeloņdrāts lika viņam apstāties. Viņš novilka kreklu un aptina to ap bīstamāko posmu. Uzmanīgi pārmetis tam kāju, zēns iekunkstējās dzeloņstieple tomēr bija trāpījusi augšstilbā. Tad viņš bija pāri. Atstājis kreklu uz drātīm, Sems nolēca zemē.
Viņš iegāja apsardzes ēkā. Gaisa kondicionētājs darbojās ar pilnu jaudu, un Sems tūdaļ pat sāka nožēlot, ka atstājis kreklu.
Krāsainu monitoru rinda rādīja ceļu, pa kuru viņi tikko bija ieradušies, kā arī ainu, kur secīgi mijās āra skati: okeānu un klintis, un kalnu. Tur bija redzamas ari vairākas ar paroli aizsargātas durvis uz spēkstaciju.
Tualetes telpā Sems pamanīja kādu elektronisko identifikatoru, kas, iesiets aukliņā, karājās uz āķa. Acīmredzot pazušanas brīdī kāds bija lietojis ateju. Sems pakāra aukliņu sev kaklā.
Kambari aiz galvenās telpas viņš atrada pelēkzaļu militāra stila uniformas kreklu. Tas gan viņam bija vairākus izmērus par lielu. Pie sienas bija novietots automātisko ieroču mašīnpistoļu statīvs. Telpā oda pēc eļļas un sēra.
Sems labu brīdi raudzījās uz ieročiem. Šaujamieroči pret beisbola nūjām.
- Ir nedomā par to, zēns nomurmināja.
Atstājis ieroču telpu, viņš cieši aizvēra aiz sevis durvis. Tomēr roka vēl kādu bridi kavējās uz kliņķa. Sems noskurinājās. Nē. Tik tālu tas nav aizgājis.
Vismaz pagaidām.
Vilinājuma spēks šķebināja dūšu. Kas viņam bija uznācis, ja reiz viņš to kaut sekundi apsvēra?
Sems piespieda pogu un atvēra vārtus.
- Ko tu tur tik ilgi darīji? Kvinns ar aizdomām jautāja.
- Meklēju sev kādu kreklu.
Spēkstacija atradās pilnīgā izolācijā; tas bija izmēros iespaidīgu, noliktavām līdzīgu ēku sakopojums, virs kurām slējās divi milzīgi zvanveidīgi betona kupoli.
Runas par spēkstaciju Sems bija dzirdējis visu savu mūžu. Šķita, ka tajā nodarbināta teju vai puse Perdidobīčas iedzīvotāju. Paaudzies viņš daudzkārt bija dzirdējis apliecinājumus, cik tā droša. Un viņš nebaidījās no atomenerģijas, patiešām ne. Bet tagad, savām acīm redzot patieso spēkstaciju virs jūras izslējušos un aiz kalniem paslēpušos spožu, itin kā lēcienam gatavu nezvēru, zēns juta nemieru.