- Šajā placi varētu savietot visas Perdidoblčas ēkas, teica Sems. Nekad nebiju redzējis to tuvumā. Tā ir milzīga.
- Tā man atgādina reizi, kad biju Romā un redzēju Svētā Pētera katedrāli, teica Kvinns. Skatoties uz to, vai zini, tu jūties nožēlojami sīks. It kā varbūt tikai drošības dēļ tev būtu jāmetas uz ceļiem.
- Atvainojos par stulbo jautājumu, bet mēs taču nesaņemsim radioaktīvo starojumu, ko? vaicāja Edllio.
- Te jau nav nekāda Černobiļa, dzēlīgi noteica Astrīda.
- Šeit pat nav ietvēruma torņu. To vietā ir tie divi lielie kupoli, īstie reaktori ir zem nosedzošajiem kupoliem, lai tad, ja kaut kas notiktu, radioaktīvās gāzes vai tvaiki paliktu iekšienē.
Kvinns mākslotā draudzīgumā uzsita Edīlio pa muguru.
- Un tāpēc nav, par ko uztraukties. Vienīgi, nu, šo apgabalu mēdz dēvēt par Izmešu Bedri. Nez kāpēc? Ja jau reiz viss ir tik totāli droši un tādā garā.
Kvinnam un Semam šis stāsts bija zināms, bet, lai iepazīstinātu ar to Edīlio, Astrīda norādīja uz tālāko no abiem kupoliem. Vai redzi atšķirību krāsā viens kupols liekas jaunāks, vai ne? Šim te kupolam trāpīja meteorīts. Pirms gandrīz piecpadsmit gadiem. Bet cik liela ir iespēja, ka tas atgadīsies vēlreiz?
- Cik liela iespēja tam bija gadīties pirmo reizi? nomurmināja Kvinns.
- Meteorīts? atkārtoja Edllio un palūkojās debesīs. Saule bija labu gabalu pāri zenītam; laizdamās lejup, tā jau tuvojās okeānam.
- Neliels meteorīts, kas traucās milzīgā ātrumā, turpināja Astrīda. Tas ietriecās ietvēruma rezervuārā un uzspridzināja
to. Pārvērta to tvaikos. Trāpīja reaktorā un tad šāvās tālāk. Patiesībā bija pat labi, ka tas triecās tādā ātrumā.
Sems prātā redzēja šo ainu. Viņš it labi varēja iztēloties varenu kosmisku akmeni, kas, atstājot aiz sevis ugunīgu asti, neiedomājamā ātrumā brāžas lejup un saspridzina gabalos reaktora betona kupolu.
- Kāpēc ir labi, ka meteorīts bija tik ātrs? jautāja Sems.
-Tāpēc, ka tas ieurbās zemē un deviņdesmit procentu
urāna degvielas aiznesa sev līdzi krāterī, iegrūžot to gandrīz simt pēdu dziļumā. Tāpēc atlika tikai aizpildīt bedri, nobruģēt to un pārbūvēt reaktoru.
- Dzirdēju, ka viens cilvēks esot gājis bojā, teica Sems.
Astrīda pamāja ar galvu. Viens no inženieriem. Domājams, tajā brīdī viņš strādāja reaktora zonā.
- Tu saki, ka te, mums zem kājām, ir vesels lēvenis urāna un nevienam nav jāuztraucas, ka tas varētu būt bīstami? Edīlio skeptiski apvaicājās.
- Lērums urāna un viena džeka kauliņi, precizēja Kvinns.
- Laipni lūdzam Perdidobīčā vietā, kuras sauklis ir: “Radiācija? Kāda vēl radiācija?”
Astrīda, rādīdama ceļu, gāja pa priekšu. Spēkstaciju viņa bija apmeklējusi daudzkārt kopā ar tēvu. Meitene apstājās pie kādām durvīm bez uzraksta. Tās bija ne ar ko neiezīmīgas durvis turbīnu ēkas tālākajā galā. Sems ieslidināja spraugā | identifikatoru, un durvis ar klikšķi atvērās.
Skatienam pavērās alai līdzīga telpa ar augstiem, spraišļotiem griestiem un krāsotu betona grīdu. Te atradās četri milzīgi dzinēji, katrs no tiem lielāks par lokomotīvi. Troksnis bija neaprakstāms.
- Tās ir turbīnas, Astrīda centās pārkliegt orkāna aurus.
- Urāns izraisa reakciju, kas karsē ūdeni. Tā savukārt rada tvaikus, kas nonāk šeit, griež turbīnas un ražo elektrību.
-Tātad tu apgalvo, ka elektrības ražošanai nav nekāda sakara ar milzu kāmjiem, kas skrien riteņos, Kvinns kliedza pretī. Esmu ticis dezinformēts.
- Manuprāt, vispirms vajag pameklēt šeit! sauca Sems. Viņš uzlūkoja Kvinnu.
Kvinns mēdīdamies gurdeni salutēja.
Viņi virzījās cauri turbīnu telpai. Astrīda atgādināja, ka Mazais Pīts parasti nenāk, kad tiek saukts. Vienīgais veids, kā viņu atrast, ir izlūkot katru kaktu, katru vietu, kur mazs bērns var stāvēt, sēdēt vai paslēpties.
Turbīnu telpā Mazā Pīta nebija.
Beidzot Astrīda signalizēja, ka jādodas tālāk. Izejot caur divām durvīm, atkal varēja saklausīt normālu cilvēcisku runu.
- Dosimies uz kontroles telpu, ieteica Astrīda, un, iedami pa krēslainu koridoru, viņi nokļuva vecmodīga paskata kontroles telpā. Tā izskatījās kā gabaliņš no NASA kosmiskās stacijas ar veciem skolas datoriem, mirgojošiem monitoriem un milzīgu daudzumu paneļu ar neskaitāmām uguntiņām, slēdžiem un veclaicīgām kontaktligzdām.
Tur, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, uz grīdas sēdēja Mazais Pīts. Puisēns šķita pilnīgi iegrimis videospēlē, kas atradās tam klēpī.
Astrīda tūdaļ neskrēja viņam klāt. Viņa lūkojās brālītī ar skatienu, kurā Sems šķita samanām gandrīz vai vilšanos. Likās, ka meitene pat mazliet sagumst.
Bet tad viņa, izmocījusi smaidu, piegāja mazajam klāt.
- Pītij, Astrīda viņu mierīgā balsī uzrunāja. It kā viņš nemaz nebūtu bijis pazudis, it kā viņi abi visu laiku būtu bijuši kopā un nebūtu nekas dīvains ieraudzīt puisēnu vienu pašu atomelektrostacijas kontroles telpā spēlējam Gameboy pokemonus.
- Paldies Dievam, viņš nav pie reaktoriem, teica Kvinns.
- Es jau gatavojos teikt lielo “NĒ” turienes pārmeklēšanai.
Edīlio piekrītoši pamāja ar galvu.
Mazajam Pītam bija četri gadi, viņš bija gaišmatains tāpat kā māsa, taču vasarraibumains un gandrīz meitenīgs. Puisēns bija jauks un nepavisam neizskatījās bremzēts vai aprobežots.
Nezinot patiesību, viņu varētu noturēt par normālu, varbūt pat gudru bērnu.
- Vai tev te bija kaut kāda pārtika? vaicāja Astrīda. Tad viņa izlaboja jautājumu: Vai gribi ēst?
Lai pievērstu Mazā Pīta uzmanību, Astrīdai bija savs paņēmiens, kā viņu uzrunāt. Viņa saņēma puisēna seju rokās, uzmanīgi aizsedzot viņam sānu skatu un daļēji aizklājot ausis. Pietuvinājusi savu seju viņējai, Astrīda mierīgi, bet ar ļoti skaidru, uzsvērtu dikciju ierunājās.
- Vai gribi ēst? viņa lēni, bet stingri atkārtoja.
Mazā Pīta acis iezibējās. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
- Labi, noteica Astrīda.
Edīlio, saraucis uzacis, pētīja novecojuša paskata elektroniku, kas klāja lielāko daļu sienas. Viņa piere bija savilkta krunkās. Viss izskatās it kā normāli, Edīlio pavēstīja.
- Atvaino, nosmīkņāja Kvinns. Tātad tu esi ne tikai golfa karta šoferis, bet ari atominženieris?
- Es tikai skatos rādījumus, vecīt. Pieņemu, ka zaļais nozīmē “labi”, vai ne? Viņš piegāja pie zema, izliekta galda, kur trīs izsēdētu grozāmo krēslu priekšā atradās trīs datoru monitori.
- Es tur neko nesaprotu, cieši lūkodamies vienā no monitoriem, atzinās Edīlio. Tur ir vieni vienīgi skaitļi un simboli.
- Aiziešu uz atpūtas telpu sameklēt Pītijam kaut ko ēdamu, pavēstīja Astrīda. Viņa pagriezās, lai ietu, bet mazais Pīts sāka kunkstēt. Tādu skaņu izdod kucēni, kad kaut ko grib izdīkt.
Astrīda lūdzoši uzlūkoja Semu. Viņš pa lielākai daļai nemaz nejūt manu klātbūtni. Man tā negribētos atstāt Pītiju brīdī, kad viņam parādījusies uztvere.
- Es varu aiziet pēc ēdamā, piedāvāja Sems. Kas viņam garšo?
- Pītijs nekad neatsakās no šokolādes. Viņš… Astrīda gribēja teikt ko vairāk, taču aprāvās.
- Gan es viņam kaut ko sadabūšu, apsolīja Sems.
Edīlio bija piegājis pie sienas, kur bija piestiprināts plazmas ekrāns šķiet, vismodernākais šīs telpas aprīkojuma elements.