Ari Kvinns, lēnām grozīdamies vienā no inženieru krēsliem, raudzījās ekrānā. Palūkosim, vai nevaram to pārslēgt uz citu kanālu, šis ir garlaicīgs.
- Tā ir karte, paskaidroja Edīlio. Šī ir Perdidobīča. Kalnos ir vēl dažas mazpilsētiņas. Te redzams apgabals līdz pat Sentluisai.
Karte vizēja bāli zilā, baltā un rozā krāsā ar sarkanu vērša aci pašā viducī.
- Rozā ir izmešu zonas apzīmējums, gadījumā ja kaut kas notiek, teica Astrīda. Sarkanais ir apgabals, kurā radiācija būtu intensīva. Dators saņem ziņas par vēja virzienu, zemes reljefu, izmešu plūsmu un to visu izanalizē.
- Sarkanā un rozā tā ir bīstamības zona? Edīlio jautāja.
- Jā. Tā ir josla, kurā radiācija varētu pārsniegt pieļaujamo līmeni.
- Milzīga teritorija, secināja Edīlio.
- Taču tā izskatās kaut kā dīvaini, teica Astrīda. Stumdama sev pa priekšu mazo Pītu, viņa piegāja tuvāk pie kartes.
- Nekad neesmu redzējusi, ka tā izskatītos šādi. Parasti josla iesniedzas vidienē, jūs jau saprotat to nosaka okeāna vēji. Reizēm tā stiepjas līdz pat Santabarbarai. Vai arī pāri nacionālajam parkam viss atkarīgs no laikapstākļiem.
Rozā krāsa veidoja precīzu apli. Sarkanā zona bija kā vērša acs ārējā loka viducī.
- Dators nesaņem no satelīta laikapstākļu datus, secināja Astrīda. Tāpēc tas droši vien atgriezies pamatstāvoklī, kas atbilst šim sarkanajam aplim desmit jūdžu rādiusā un rozā aplim simt jūdžu rādiusā.
Sems lūkojās uz karti, pirmajā brīdī nespēdams to saprast. Tad viņš sāka pamanīt pilsētu, pazīstamās pludmales, citus objektus.
- Visa pilsēta ir sarkanajā zonā, konstatēja Sems.
Astrīda pamāja ar galvu.
- Sarkanā zona virzās uz pilsētas dienvidu galu.
-Jā-
Sems uzlūkoja meiteni, lai redzētu, vai viņa sapratusi to, ko bija sapratis viņš. Tā stiepjas tieši cauri “Virsotnei”.
- Jā, viņa klusi sacīja, tā tas ir.
- Un tu domā…
- Jā, teica Astrīda. Es domāju, ka tā ir patiešām pārsteidzoša sakritība: barjera, šķiet, atbilst bīstamības zonas robežai. Tad viņa piebilda: Vismaz mums zināmais barjeras posms. Mēs nezinām, vai tā sakrīt ar visu sarkano laukumu.
- Vai tas nozīmē, ka te bijusi kaut kāda radiācijas noplūde?
Astrīda papurināja galvu. Nedomāju vis. Tad visā apgabalā būtu iedarbojušies trauksmes signāli. Bet dīvaini ir tas, ka viss izskatās pēc cēloņu un seku sakarības, tikai apgrieztā secībā. IBJZ nogriezusi pieeju laika ziņām, un tas licis datoram atgriezties noklusējuma stāvokli. Vispirms uzrodas IBJZ, tad karte pāriet noklusējumā. Tad kāpēc IBJZ barjera atbilst kartei, kuras aprises tā pati izraisījusi?
Sems papurināja galvu un vainīgi pasmaidīja. Laikam esmu noguris. Nespēju izsekot tavai domai. Iešu labāk pameklēt kaut ko ēdamu. Un viņš devās pa gaiteni Astrīdas norādītajā virzienā.
Kad viņš atskatījās, meitene stāvēja turpat un ar drūmu sejas izteiksmi vērās kartē.
Astrīda pamanīja, ka puisis viņu vēro. Abu skatieni sastapās. Meitene sarāvās, itin kā būtu pieķerta, darot ko neatļautu, un aizbildnieciski apkampa mazo Pītu, kurš atkal bija ar degunu ieurbies spēlē. Samirkšķinājusi acis, Astrīda palūkojās lejup, tad dziļi un saraustīti ieelpoja un uzsvērti novērsās.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
272 stundas, 47 minūtes
- Kafija, Marija teica, izrunādama to kā burvju vārdu.
- Kafija. Lūk, kas man vajadzīgs.
Viņa stāvēja šaurajā, saspiestajā Barbaras bērnudārza audzinātāju istabā, meklēdama ledusskapī kaut ko jebko, ar ko pabarot mazu meitenīti, kura ietiepīgi atteicās no ēdiena. Marija bija tik nogurusi, ka gandrīz ievēlās ledusskapī. Tad viņa pamanīja kafijas automātu.
Tieši to, jūtoties nogurusi, darīja viņas māte. To dara ikviens, kad jūtas noguris.
Atsaucoties uz Marijas iepriekšējā vakara izmisīgo lūgumu pēc palīdzības, Hovards bija atgādājis uz bērnudārzu autiņus. Vienu vienīgu kasti, turklāt tie izrādījās Huggies jaundzimušajiem. Absolūti neizmantojami. Viņa bija lūgusi divus galonus piena un pusduci čipsu, un krekeru paku. Bet viņš bija atsūtījis Pandu, kurš izrādījās ne vien nederīgs, bet vērsa visu pat vēl ļaunāku. Nejauši izdzirdējusi, kā viņš raudošam trīsgadniekam piedraud ar kāvienu, Marija Pandu gluži vienkārši padzina.
Toties dvīnes Anna un Emma pašas bija atnākušas piedāvāt palīdzību. Cilvēku tik un tā bija par maz, tomēr Marija tagad varēja atļauties pilnas divas stundas miega.
Bet, no rīta pamodusies nē, laikam tā tomēr bija pēcpusdiena -, viņa vairs nekādi nespēja ieiet sliedēs. Marija jutās tik apdullusi, ka pirmajā mirklī pat neapjēdza, kur atrodas.
Pati viņa kafiju nekad līdz šim nebija vārījusi, taču bija redzējusi, kā to dara citi. Stāvēdama ar aizmiglotām acīm, Marija centās atsaukt atmiņā, kā to dara. Tur bija kausiņš. Bija filtri.
Pirmais mēģinājums beidzās ar ilgu gaidīšanu, tā ari neko nesagaidot. Tikai pēc tam, kad Marija desmit minūtes, atrazdamās komai līdzīgā stāvoklī, bija vienkārši sēdējusi un blenzusi, viņa saprata, ka ir aizmirsusi ieliet automātā ūdeni. Ieliets tas izvirda tvaiku strūkliņu. Un vēl pēc piecām minūtēm bija gatava smaržīga kafija.
Marija ielēja kafiju tasē un iestrēba izmēģinājuma malku. Dzēriens izrādījās ļoti karsts un ļoti rūgts. Piena bija maz, un tas bija jātaupa mazuļiem, toties nedaudz cukura viņa varēja atļauties. Sākumam meitene iebēra divas pilnas lielās karotes.
Nu jau bija labāk.
Ne labi, tomēr labāk.
Paņēmusi savu tasi, Marija devās uz lielo istabu. Vismaz seši bērni raudāja. Bija jāmaina autiņi. Mazākie bērni bija jābaro. Jau atkal.
Trīsgadīga meitenīte ar gaišiem, pūkainiem matiņiem, ieraudzījusi Mariju, skriešus metās viņai klāt. Marija, neko nedomādama, pasniedzās viņai pretī. Kafija uzlija bērnam uz kakla un pleca.
Meitenīte sāka brēkt.
- Ak Dievs! Marija šausmās iesaucās.
Tūdaļ bija klāt Džons. Kas noticis?
Mazā brēca.
Marija stāvēja sastingusi.
- Kas mums jādara? sauca Džons.
Pieskrēja klāt Anna ar kādu mazuli rokās. Ak mans Dievs, kas noticis?
Mazā meitenīte brēca neatņemdamās.
Marija uzmanīgi novietoja kafijas tasi uz letes un skriešus metās ārā no istabas un no ēkas.
Viņa raudādama joza uz savām mājām, kas atradās divus kvartālus tālāk. Caur asarām tikko spēdama kaut ko saskatīt, meitene neveikli atrāva vaļā durvis. Smagi šņuksti drebināja visu viņas stāvu.
Iekšā bija vēsi un klusi. Viss bija kā allaž. Vienīgi tik kluss, tik kluss, ka Marijas šņuksti izklausījās pēc spalgām dzīvnieciskām skaņām.
- Viss būs labi, viss būs labi, Marija ņēmās sevi mierināt, likdama lietā tos pašus melus, ko bija teikusi bērniem. Tā viņai izdevās kaut cik savaldīt savus izmisīgos šņukstus.
Marija apsēdās pie virtuves galda un, uzlikusi galvu uz rokām, nolēma vēl mazliet klusiņām paraudāt. Bet asaru lēkme bija garām.
Kādu brīdi meitene sēdēja un vienkārši klausījās savā elpā. Viņas skatiens slīdēja pār koka šķiedrām uz galda virsmas. Pārgurums lika tām acu priekšā virmot.
Šķita neticami, ka mātes un tēva nav mājās.
Kur viņi bija? Kur viņi visi bija palikuši?
Marijas guļamistaba, viņas gulta bija tepat, otrajā stāvā.
To nedrīkstēja. Viņa nedrīkstēja iet gulēt. Jo, ja viņa to atļausies, tad nemodīsies ilgas stundas.