Viņa bija vajadzīga bērniem. Brālītim, nabaga Džonam, kuram jātiek ar visu galā, kamēr viņa te trako.
Marija atvēra ledusskapi. Krējuma saldējums Ben Ј> Jerry. Un Dove Bars. Ja viņa tos apēstu, tad noteikti justos labāk.
Ja viņa tos apēstu, nav izslēgts, ka justos vēl sliktāk.
Ja viņa sāks, tad vairs neapstāsies. Ja Marija, būdama šādā noskaņojumā, sāks ēst, viņa neapstāsies, līdz kauns kļūs tik liels, ka viņa sevi piespiedīs visu izvemt.
Jau kopš desmit gadu vecuma Marija cieta no bulīmijas. Ēšanas pārmērībām sekoja zarnu tīrīšana, atkal un atkal, ciklam aizvien paātrinoties, līdz kādā brīdī viņai bija četrdesmit mārciņas liekā svara un neglīti, pelēki, kuņģa sulas saēsti zobi.
Būdama pietiekami izmanīga, Marija labu laiku slēpa šo likstu, tomēr pienāca bridis, kad vecāki to atklāja. Tad bija ārsti un speciāla sanatorija, un, tā kā nekas īsti nepalīdzēja, ārstēšanās ar medikamentiem. Šajā sakarā, Marija sev atgādināja, viņai ir jāpaņem pudelīte no sava zāļu skapīša.
Tagad, lietojot prozaku, viņai bija labāk. Ēšanas ieradumi tika kontrolēti. Marija vairs nevēma un daļēji bija atbrīvojusies no liekā svara.
Bet kāpēc gan neieēst tagad? Kāpēc ne?
Meiteni apņēma saldētavas aukstais gaiss. Saldējums, šokolāde te nu tas viss bija. Par ļaunu taču nenāks. Vismaz šobrīd ne. Tagad, kad viņa bija tik ļoti pārgurusi un vientuļa, un pārbijusies līdz nāvei.
Tikai vienu Dove Bar.
Marija izvilka saldējumu no kastītes un ar neveikliem, nervoziem pirkstiem uzplēsa iepakojumu. Vienā mirklī tas bija viņai mutē tik labs, tik auksts. Šokolāde, gludena un trekna, pati kusa uz mēles. Glazūra nokraukšķēja, kad tajā iekodēs, un iekšpusē bija maigs, salds vaniļas saldējums.
Meitene apēda to visu. Viņa rija badīgi kā vilks.
Marija pakampa Ben & Jerry un, likdama to mikroviļņu krāsnī, lai kādas divdesmit sekundes atlaidinātu, jau atkal sāka raudāt. Marija gribēja to šķidru gribēja, lai tas būtu kā auksta šokolādes zupa. Viņa gribēja to izstrēbt. I
Mikroviļņu krāsns iedžinkstējās.
Marija pakampa karoti. Pašu lielāko zupas karoti. Viņa uzplēsa saldējuma vāciņu un pa daļai ar smelšanu, pa daļai ar liešanu iegāza sev rīklē veselu pinti sātīgas šokolādes, pārliecīgajā dedzībā tik tikko sajuzdama tās garšu.
Viņa ēda ar drebošu karoti un raudāja, laizīja sev pirkstus un raudāja.
Viņa nolaizīja vāciņu.
Pietiek, Marija sev teica.
Tad viņa izvilka divus plastmasas atkritumu maisus pašus lielākos, melnos. Vienā Marija sistemātiski sakrāmēja
visu mājā atrodamo pārtiku, kas varētu noderēt bērniem: sāļos krekerus, zemesriekstu sviestu, medu, risu pārslas, Nutri-Grain tāfelltes, riekstiņus.
Otru maisu Marija uznesa augšstāvā un piekrāva ar spilvendrānām un palagiem, tualetes papīru, dvieļiem sevišķi dvieļiem, jo tos varēja izmantot par autiņiem.
Tad viņa sameklēja prozaka pudelīti. Viņa to atvēra un iebēra tās saturu plaukstā. Tabletes bija iegarenas, zaļš ar oranžu. Vienu viņa iebāza mutē un norija, uzdzerot no saujas krāna ūdeni.
Bija atlikušas vairs tikai divas tabletes.
Marija aizvilka abus maisus līdz durvīm.
Tad viņa vēlreiz uzkāpa augšstāvā un, iegājusi vannasistabā, rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis.
Nometusies uz ceļiem klozetpoda priekšā, meitene iegrūda pirkstu sev rīklē un pagaidīja, līdz ristlšanās reflekss izgrūž no kuņģa visu apēsto.
Kad tas bija galā, Marija iztīrīja zobus. Viņa atgriezās apakšstāvā un, paņēmusi maisus, sāka tos vilkt uz bērnudārzu.
- Man ir aizdomas, ka Mazais Pīts nespēs noturēties uz riteņa stieņa, Sems teica Astrīdai.
- Nespēs vis, piekrita Astrīda.
- Nu labi, tad mums neatliks nekas cits kā iet kājām. Pašlaik pulkstenis ir cik? Četri? Varbūt labāk pārnakšņosim šeit pat un sāksim ceļu agri no rīta? Atcerēdamies Kvinna gaušanos, Sems vērsās pie viņa: Kā tu domā, Kvinn? Palikt vai iet?
Kvinns paraustīja plecus. Esmu piekauts. Turklāt te ir saldumu automāts.
Spēkstacijas priekšnieka kabinetā bija dīvāns, uz kura Astrīda varēja gulēt kopā ar Mazo Pītu. Vēl aizvien mazliet pastīvajam Edīlio viņa piedāvāja atzveltnes spilvenus.
Sems un Kvinns meklēja kādu gulēšanai piemērotu vietu, līdz uzgāja lazareti. Tur bija slimnieku ratiņi un slimnīcas gultas uz ritentiņiem.
Kvinns iesmējās. Sērfošana iet vaļā, brač!
Sems vilcinājās. Bet tad Kvinns metās skriet un, iestūmis ratiņus, lai palielinātu ātrumu, uzlēca uz tiem un pat pamanījās uzslieties kājās, pirms ietriecās sienā.
- Lai notiek, teica Sems. Es arī tā varu.
Dažas minūtes abi nodevās ratiņsērfošanai pa tukšajiem gaiteņiem. Un Sems atklāja, ka vēl arvien spēj smieties. Kopš viņu pēdējās sērfošanas reizes likās pagājis miljons gadu. Nudien miljons gadu.
Ratiņus Sems un Kvinns iestūma kontroles telpā. No kontroles iekārtām gan viņi neko nesaprata, bet vieta šķita piemērota nakšņošanai.
Viņi atklāja, ka Edīlio pievācis piecus radiācijas aizsargtērpus. Tie bija gandrīz kā kosmonautu skafandri katram kapuce, gāzmaska un maza skābekļa pudelīte.
-Jauki, Edīlio! uzslavēja Kvinns. Katram gadījumam?
Edīlio izskatījās samulsis. Jā, katram gadījumam.
Kad Kvinns par to pavīpsnāja, Edīlio teica: Vai tu nepieļauj, ka to visu ir izraisījusi šī atomstacija? Paskaties uz karti, vecīt. Sarkanā vērša acs, kas sakrīt tieši ar barjeru? Varbūt tam Hovardam, vai zini, ir taisnība? Izmešu Bedres Jaunatnes Zona? Sakritība ir pārlieku liela.
- Radiācija nevar būt par iemeslu tam, ka uzrodas barjeras vai pazūd cilvēki, vārgi iebilda Astrīda.
- Bet tā ir nāvējoša, vai ne? Edīlio kategoriski noprasīja.
Kvinns nopūtās un, sarunas garlaikots, iegrūda savus ratiņus tumšākajā kaktā. Sems gaidīja Astrīdas atbildi.
- Radiācija spēj nogalināt, piekrita Astrīda. Tā var nogalināt ātri, bet var arī lēni izraisot vēzi. Tā var tevi padarīt slimu vai arī neatstāt vispār nekādu iespaidu. Un tā var radīt mutācijas.
- Tādas kā kaijai, kam pēkšņi izaug vanaga nagi? Edllio uzsvērti pajautāja.
- Jā, bet ļoti ilgā laikā. Ne jau vienā naktī. Astrīda piecēlās un paņēma Mazo Pītu aiz rokas. Man viņš jānoliek gulēt. Neuztraucies, Edīlio, viņa aiziedama uzsauca pār plecu. Ar tevi šonakt nekādas mutācijas nenotiks.
Sems izstiepās savos ratiņos. Kontroles telpā bija klusināts apgaismojums, kas nodzisa, tiklīdz Astrīda atrada elektrības slēdžus. Pilnīga tumsa tomēr neiestājās: spīdēja datoru monitori un LCD ekrānpultis.
Sems būtu gribējis, lai paliek vairāk gaismas. Viņš šaubījās, vai spēs iemigt.
Zēns gulēja, atsaukdams atmiņā pēdējo reizi, kad bija devies sērfot kopā ar Kvinnu. Tā bija nākamā diena pēc Helovīna. Saule bija tāda, kāda jau mēdz būt novembra sākumā, bet atmiņās tā bija tik spoža, ka ikvienu akmentiņu un oli, un smilšu krabi apveltīja ar zelta maliņu. Viļņi viņa atmiņās bija brīnumaini, gandrīz kā dzīvas būtnes zili un zaļi, un balti -, tie viņu sauca un vilināja, aicinot mest pie malas raizes un ļauties rotaļai.
Tad aina mainījās un klints virsotnē stāvēja māte; viņa smaidīja un māja Semam ar roku. To dienu viņš labi atcerējās. Rīta stundās, kad Sems sērfoja, māte gandrīz vienmēr gulēja. Bet todien viņa bija atnākusi palūkoties.
Māte bija ģērbusies zilibalti puķainos apliekamajos svārkos un baltā blūzē. Viņas mati, daudz gaišāki nekā Semam, plīvoja stiprajā vējā, un viņa tur, augšā, šķita trausla un neaizsargāta. Zēnam gribējās uzsaukt, lai viņa paiet nost no malas.