Bet māte viņu nevarēja sadzirdēt.
Viņš tai sauca, bet viņa nedzirdēja.
Pēkšņi Sems uztrūkās. Atmiņu aina bija izvērtusies sapnī. Te nebija logu, un nevarēja redzēt, vai ārā ir diena vai nakts. Bet nomodā viņš bija vienīgais.
Sems nošļūca no ratiņiem un uzmanīgi, lai neradītu troksni, piecēlās kājās. Citu pēc cita viņš aplūkoja pārējos.
Kvinns šoreiz bija kluss un miegā nerunāja, toties Edllio Astrīdas iedotajos spilvenos braši krāca. Astrīda un Mazais Pīts bija saritinājušies katrs savā kabineta dīvāna galā.
Otrā nakts bez vecākiem. Pirmā pagāja viesnīcā, otrā šeit, atomelektrostacijā.
Kur tiks pārlaista nākamā nakts?
Atgriezties savā mājā Semam negribējās. Viņš vēlējās, kaut atgrieztos māte, bet ne viņu mājā.
Uz spēkstacijas priekšnieka kabineta rakstāmgalda Sems pamanīja iPod. Par priekšnieka muzikālo gaumi spriežot pēc ģimenes fotogrāfijām uz galda, viņš varēja būt gadus sešdesmit vecs zēnam īpaši optimistisku ilūziju nebija. Bet aizmigt viņš nespēja tik un tā.
Cik vien klusi varēdams, pa ceļam gandrīz skarot Astrīdas roku, Sems šķērsoja kabinetu. Apkārt galdam, vieglītēm pabīdot krēslu, piesardzīgi pieliecoties, lai neskartu plauktu, kurā rindojās sporta pārsvarā golfa trofejas.
Pēkšņa kustība pie kājām. Žurka. Sems atlēca atpakaļ un ietriecās trofeju plaukta stiklotajā vitrīnā. Atskanēja šaušalīgs grāviens.
Mazā Pīta acis atsprāga vaļā.
- Atvaino, teica Sems, bet, pirms viņš paguva izrunāt nākamo zilbi, Mazais Pīts sāka spiegt. Tā bija primitīva, dzīvnieciska skaņa. Uzstājīgs, nepārtraukts pārbiedēta pērtiķa brēciens, kas plēsa pušu bungādiņas.
- Viss ir labi, mierināja Sems. Viss ir…
Viņa rīkli sagrāba neredzamas spīles, tā žņaudzās ciet ar katru nākamo mirkli. Viņš nespēja parunāt.
Viņš nespēja paelpot.
Sems tvēra ar rokām pie rīkles. Likās, ka kaklu būtu aptvērušas neredzamas rokas, nežēlīgi dzelzs pirksti spieda ciet piekļuvi gaisam. Viņš pliķēja un lauza šos pirkstus, un Mazais Pīts visu laiku kliedza un vicināja rokas kā putns, kas cenšas pacelties spārnos.
Mazais Pīts kliedza.
Edīlio un Kvinns bija pielēkuši kājās un atskrējuši šurp.
Sems juta, kā acis pieplūst asinīm un skats aptumšojas. Sirds mežonīgi dauzījās. Plaušas krampjaini raustījās, nesekmīgi mēģinot vēl kaut ko ievilkt.
- Pītij, Pītij, viss ir labi, Astrīda mierināja brālīti, spiezdama viņu sev klāt un glaudīdama viņa galvu. Meitenes acīs bija izmisīgas bailes. Apsēdīsimies pie lodziņa, Pītij. Palodze, palodze, palodze.
Sems piestreipuļoja pie galda.
Astrīda taustījās pēc Mazā Pīta GameBoy. Atradusi viņa to tūdaļ iedarbināja.
- Kas te notiek? kliedza Kvinns.
- Viņš izdzirdēja skaļu troksni, Astrīda kliedza pretī. Tas viņu iztrūcināja. Kad viņš ir nobijies, tad trako. Ir labi, Pītij, ir labi, esmu šeit. Lūk, tava spēlīte.
Sems gribēja kliegt, ka nekas nav labi, ka viņš smok nost, taču nespēja izdvest ne skaņu. Viņa galva peldēja kaut kur tukšumā.
- Ei, Sem, ko tu tur dari? noprasīja Kvinns.
- Viņš smok! atbildēja Edīlio.
- Vai tu nevari apklusināt to stulbo knauķi? kliedza Kvinns.
- Viņš nerimsies, iekams nenomierināsies visi apkārtējie, Astrīda izgrūda caur sakostiem zobiem. Palodze, Pītij, iesim apsēsties pie lodziņa.
Sems sabruka uz ceļiem.
Tas bija neprāts.
Viņam būs jāmirst.
Viņu žņaudza bailes. Visa pasaule kļuva melna.
Sema rokas izvērstām plaukstām tvēra tukšumu.
Pēkšņi uzzibsnīja spoža gaisma.
Šķita, it kā spēkstacijas priekšnieka kabinetā nez no kurienes būtu iekritusi sīka zvaigznīte, kura tūdaļ pārvērtusies par supernovu.
Sems, zaudējis samaņu, nokrita.
Pēc desmit sekundēm viņš atžilba. Sems gulēja uz muguras, un, pārliekušās pāri, viņā lūkojās Kvinna un Edīlio izbiedētās sejas.
Mazais Pīts bija apklusis. Viņa pārlieku skaistās acis bija piekaltas videospēlei.
- Vai viņš ir dzīvs? Kvinna balss skanēja kā no liela attāluma.
Sems ieelpoja, asi un pēkšņi. Tad vēl viena ieelpa.
- Ar mani viss ir labi, viņš izkrekšķēja.
- Ar viņu ir labi? Astrīda jautāja balsī, kas bija gandrīz paniska, tomēr, lai neizraisītu Mazajam Pītam vēl vienu lēkmi, tika visiem spēkiem apvaldīta.
- No kurienes nāca tā gaisma? vaicāja Edīlio. Vai jūs to redzējāt?
- Ko tādu, vecīt, var redzēt vienīgi uz mēness. Kvinna acis bija plati ieplestas.
- Vācamies prom no šejienes! vedināja Edīlio.
- Kur mēs varam… iesāka Astrīda.
- Man vienalga, Edīlio viņu pārtrauca. Tikai prom no šejienes.
- Pareizi saprati, teica Kvinns. Viņš pieliecās un uzrāva Semu kājās.
Semam vēl arvien reiba galva. Kājas bija ļodzīgas. Nebija jēgas pretoties; visu apkārtējo sejās bija lasāmas šausmas. Nebija īstais brīdis, lai strīdētos vai kaut ko paskaidrotu.
Viņš neuzticējās savai balsij, tikai norādīja uz durvīm un pamāja ar galvu.
Un viņi skriešus metās prom.
TRISPADSMITA NODAĻA
258 stundas, 59 minūtes
Neko nepaņēmuši sev līdzi, viņi metās skriet: Kvinns pa priekšu, aiz viņa Edīlio kopā ar Astrīdu un Mazo Pītu, Sems vilkās visiem nopakaļ.
Viņi skrēja, līdz izkļuva pa galvenajiem vārtiem, kur apstājās un, saliekušies uz priekšu un atbalstījuši rokas uz ceļiem, kādu brīdi smagi elsoja. Bija pavisam tumšs. Naktī spēkstacija vēl vairāk līdzinājās dzīvai, elpojošai būtnei. To apgaismoja simtiem prožektoru, līdz ar to kalni, kas slējās bērniem virs galvas, šķita vēl tumšāki.
- Nu tātad kas tas bija? noprasīja Kvinns. Kas tas bija?
- Pīts vienkārši sabijās, attrauca Astrīda.
-Jā, tik daudz es sapratu, piekrita Kvinns. Bet kas tā par pēkšņu gaismu?
- Nezinu, Sems mēģināja izķērkt.
- Ar ko tu aizrijies, brač?
- Es vienkārši smaku, atbildēja Sems.
- Vienkārši smaki? Biji aizrijies ar gaisu?
- Nezinu, varbūt… varbūt man bija piemetusies mēnessērdzība vai kaut kas tamlīdzīgs un es neapzināti paķēru kaut ko ēdamu un aizrijos ar to. Tas skanēja gaužām nepārliecinoši, un Kvinna neticīgais skatiens, kas atspoguļojās arī Edīlio sejā, vēstīja, ka viņi to neņem par pilnu.
- Varbūt tā ari notika, noteica Astrīda. Tas bija tik negaidīti, ka pat Sems nespēja noslēpt izbrīnu.
- Kas dts viņam būtu varējis izraisīt tādu smakšanas lēkmi? turpināja Astrīda. Un gaisma varētu nozīmēt, ka iedarbojusies kaut kāda vietējā trauksmes sistēma.
- Atvaino, Astrīd, bet tas neies cauri, noteica Edīlio.
Viņš salika rokas uz gurniem un, pagriezies pret Semu, teica:
- Vecīt, ir laiks pateikt mums patiesību. Es tevi patiešām cienu. Bet kā lai es turpinu tevi cienīt, ja tu man melo?
Semam tas bija kas negaidīts. Šī bija pirmā reize, kad viņš un arī pārējie redzēja Edīlio saniknotu.
- Ko tu ar to gribi teikt? Sems izvairīgi jautāja.
- Te kaut kas notika, vecīt, un tam ir sakars ar tevi, vai ne? teica Edīlio. Tā gaisma pirms brīža? To esmu redzējis jau iepriekš. Es to redzēju tieši tajā mirklī, kad vilku tevi ārā pa degošās mājas logu.
Kvinns strauji pagrieza galvu. Ko? Ko tu teici?