Выбрать главу

-    Kā tas radās? jautāja Edīlio. Tu teici, ka tas notika vēl pirms IBJZ.

-    Redzi, es it kā esmu gudra, taču tas nenozīmē, ka kaut ko no tā visa saprotu, atzinās Astrīda. Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka pēc bioloģijas un fizikas likumiem nekas tāds nav iespē­jams. Cilvēka ķermenī nav tāda orgāna, kas ražotu gaismu. Un tas, ko izdarīja Pītijs, viņa spēja pārvietot priekšmetus no vienas vietas uz citu… Zinātnieki izgudrojuši, kā to izdarīt ar dažiem atomiem. Ne jau ar veselām cilvēciskām būtnēm. Tas prasītu vairāk enerģijas, nekā saražo visa spēkstacija, bet tas savukārt nozīmētu, ka pašos pamatos jāmaina fizikas likumi.

-    Kā var mainīt fizikas likumus? brīnījās Sems.

Astrīda izstiepa rokas. Varbūt es kaut cik orientējos

modernajā fizikā. Taču, lai saprastu šo, ir jābūt Einšteinam vai Heizenbergam, vai Feinmenam tādā līmenī. Zinu vienīgi to, ka nekas neiespējams nenotiek. Tātad vai nu tas nenotiek, vai ir jāmaina kaut kādi likumi.

-    Liekas, it kā kāds būtu uzlauzis Visumu, noteica Kvinns.

-             Akurāt, izbrīnīta, ka Kvinns ir sapratis, piekrita Astrīda.

-    It kā kāds būtu uzlauzis Visumu un ievadījis tur citu pro­grammu.

-   Nepaliek neviens cits kā tikai bērni, uzrodas sazin kāda milzu siena, un mans labākais draugs ne no šā, ne no tā kļūst par burvju puisēnu, turpināja Kvinns. Es domāju: lai nu kā, bet man vēl arvien ir mans bračka, mans labākais draugs.

-    Es joprojām esmu tavs draugs, Kvinn, iebilda Sems.

Kvinns nopūtās. Aha. Tomēr tas vairs nav gluži tas pats,

vai ne?

-   Gan jau ir vēl ari citi, teica Astrīda. Tādi kā Sems un Pītijs. Un mazā meitenīte, kura aizgāja bojā.

-   Tas mums jāpatur pie sevis, teica Edīlio. Mēs to nedrīkstam nevienam stāstīt. Cilvēkiem nepatīk tādi, kuri uzskata sevi par labākiem nekā viņi. Ja parastie bērni to uzzi­nās, būs nepatikšanas.

-   Varbūt ari ne, Astrīda ar cerībām sacīja.

-   Tu esi gudra, Astrīd, bet, ja domā, ka citi par to priecā­sies, tad tu nepazīsti cilvēkus, teica Edīlio.

-    Labi, es jau nu nebūšu tas, kurš izpļāpāsies, nosolījās Kvinns.

-   Nu, varbūt Edīlio ir taisnība, sacīja Astrīda. Vismaz pagaidām. Un, galvenais, mēs nedrīkstam pieļaut, ka kāds uzzina par Pītiju.

-    Es neko neteikšu, apsolīja Edīlio.

-   Jūs to zināt. Ar to arī pietiek, teica Sems.

Visi bariņā uzsāka gaitu uz attālo pilsētu. Viņi gāja klu­sēdami un no sākuma turējās cieši kopā. Tad Kvinns izrāvās pārējiem priekšā. Edīlio pagāja malā. Astrīda gāja kopā ar Mazo Pītu.

Sems pamazām atpalika. Viņš gribēja klusumu. Gribēja vienatni. Daļa viņa būtnes vēlējās aizvien vairāk un vairāk atpalikt tālu iepakaļ, lai pārējie par viņu aizmirstu.

Bet nu viņš ar šiem četriem bija saistīts. Tie zināja viņa noslēpumu. Un nebija no viņa novērsušies.

Šurp atplūda dziesmas skaņas, Kvinnam dungojot “Trīs mazputniņus”. Sems pielika soli, lai panāktu draugus.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

255 stundas, 42 minūtes

Sems, Astrīda, Kvinns un Edllio pārguruši sabruka laukuma zālē, toties Mazais Pīts, iegrimis savā spēlē un vienaldzīgs pret apkārtni, palika stāvam kājās, it kā desmit jūdžu garais gājiens visas nakts garumā viņam būtu bijusi tikai pastaiga. Austošā saule izgaismoja kalnu siluetu viņiem aiz muguras un apmirdzēja pārlieku rāmo okeānu.

Zāli klāja rasa, slapjums sūcās cauri Sema kreklam. Šeit es neparko neaizmigšu, viņš nodomāja. Un aizmiga.

Kad Sems pamodās, acis spīdēja saule. Viņš samirkšķināja acis un uzrausās sēdus. Rasa bija nožuvusi, un zāle karstumā izkaltusi. Apkārt bija daudz bērnu. Taču savus draugus viņš neredzēja. Varbūt tie bija aizgājuši pameklēt ko ēdamu. Arī viņš pats jutās izsalcis.

Piecēlies kājās, zēns pamanīja, ka pūlis pārvietojas, turklāt noteiktā virzienā uz baznīcas pusi.

Sems pievienojās šai straumei. Līdzās gāja kāda pazīstama meitene. Viņš tai apvaicājās, kas notiek.

Meitene paraustīja plecus. Es tikai sekoju pārējiem.

Sems turpināja iet, līdz pūlis sāka apstāties. Tad viņš uzlēca uz parka soliņa atzveltnes. Lai noturētos, nācās nemitīgi balansēt, taču šādi varēja redzēt pāri citu galvām.

Pa Alameda avēniju virzījās četras automašīnas. Tās brauca lēni kā parādē. Iespaidu vēl pastiprināja tas, ka trešā auto­mašīna bija kabriolets ar nolaistu jumtu. Visas mašīnas bija tumšas jaudīgi un dārgi braucamie. Pēdējais procesijā bija melns džips. Visi brauca ar iedegtām ugunim.

-   Vai šie nāk mūs glābt? Semam uzsauca kāds piektklasnieks.

-   Tā kā neredzu nevienu policijas auto, tad šaubos. Varbūt labāk turies pa gabalu, vecīt.

-    Vai tie ir citplanētieši?

-Ja tie būtu citplanētieši, mēs te redzētu kosmosa kuģus, nevis BMW.

Procesija vai parāde, vai eskorts, vai sazin kas tas bija vir­zījās gar nožogojumu laukuma malā, šķērsoja ielu un apstājās rātsnama priekšā.

No automašīnām izkāpa bērni. Zēni bija ģērbušies melnās biksēs un baltos kreklos. Meitenēm bija melni plisēti svārki un pieskaņotas pusgarās zeķes. Gan zēniem, gan meitenēm bija žaketes maigi iesarkanā toni ar lielu emblēmu kreisajā pusē. Gan zēniem, gan meitenēm bija sarkanmelni zeltaini svītrotas kaklasaites.

Emblēmā bija attēlots zeltains ērglis un puma, un visam pāri stiepās zelta diegiem izšūti, grezni izlocīti burti “K” un “A”. Zem emblēmas vīdēja Koutsas Akadēmijas devīze latiņu valodā: Ad augusta, per angusta. Uz virsotnēm pa šaurām takām.

-   Tie visi ir Koutsas audzēkņi, ierunājās Astrīda. Viņa kopā ar Mazo Pītu stāvēja līdzās Edllio. Sems nolēca zemē, lai būtu viņiem blakus.

-   Labi iestudēts uznāciens, kā nolasīdama Sema domas, noteica Astrīda.

Koutsas bērniem kāpjot ārā no automašīnām, pūlis soli atkāpās. Starp pilsētas bērniem, kas sevi uzskatīja par normā­liem, un Koutsas audzēkņiem, kuri pārsvarā nāca no bagātām ģimenēm un, lai ari Akadēmija centās šo faktu slēpt, sirga ar dažādām dīvainībām -, allaž bija pastāvējusi sāncensība.

Koutsa bija vieta, kur bagāti vecāki nosūtīja savu atvasi tad, ja pārējās skolas to bija atzinušas par “grūti audzināmu”.

Koutsas bērni sastājās rindā, ne gluži ierindā pēc auguma, tomēr tā, it kā viņi to jau vairākkārt būtu izmēģinājuši.

-    Kvazimilitāri, klusināti diskrētā toni secināja Astrīda.

Kabrioletā bija palicis kāds zēns, kuram bija nevis žakete,

bet gan dzeltens džemperis ar V veida kakla izgriezumu.

Kautrīgi pasmaidījis, viņš piecēlās kājās un, veikli izrausies no aizmugures sēdekļa, uzkāpa uz mašīnas bagāžnieka. To darot, viņš vainīgi nogrozīja galvu, kā gribēdams teikt, ka pats netic tam, ko dara.

Zēns bija glīts to pamanīja pat Sems. Svešajam, tāpat kā viņam pašam, bija tumši mati un tumšas acis. Taču zēna seja šķita izstarojam iekšēju gaismu. No viņa plūda pašpārliecība, taču bez augstprātības vai pārākuma pilnas labvēlības. Pat stāvot atstatu un nolūkojoties visos apkārtējos no augšas, viņam izdevās radīt patiesas vienkāršības iespaidu.

-   Sveicināti, visi klātesošie! viņš sacīja. Esmu Keins Sorens. Jūs droši vien esat sapratuši, ka es… mēs… esam no Koutsas Akadēmijas. Vai nu tā, vai ari mums visiem ir vienādi slikta ģērbšanās gaume.