Pūli dažs iesmējās.
- Paškritisks jociņš ar nolūku likt mums atraisīties, Astrīda turpināja čukstus komentēt.
Sems ar acs kaktiņu ievēroja Kriketu. Zēns bija novērsis |
skatienu un sarāvies, it kā gribētu paslēpties. Krikets bija Koutsas audzēknis. Ko viņš tika teicis? Ka viņam ar šiem Koutsas bērniem lāgā nesaskanot? Kaut ko tamlīdzīgu.
- Es zinu, ka starp Koutsas Akadēmijas un Perdidobīčas bērniem tradicionāli pastāv sāncensība, sacīja Keins. Jā, bet tas bija kādreiz. Man rādās, ka tagad visi esam vienādā situācijā.
Gan mums, gan jums ir vienas un tās pašas problēmas. Un, lai tiktu ar tām galā, mums būtu jāsadarbojas. Vai jums tā nešķiet?
Piekrītoši galvas mājieni.
Zēna balss bija skaidra, varbūt mazdrusciņ augstāka nekā Semam, taču spēcīga un noteikta. Skatiens, ar kādu šis zēns
uzlūkoja savā priekšā stāvošo pūli, radīja šķietamību, ka viņš sastop katra skatienu un redz katrā individualitāti.
- Vai tev ir zināms, kas īsti notika? vaicāja kāda balss. Keins papurināja galvu. Nē. Šaubos, vai mums ir zināms
vairāk nekā jums. Visi, kam ir piecpadsmit vai vairāk, ir pazuduši. Un pastāv siena, barjera.
- Mēs to nodēvējām par IBJZ, skaļā balsī paziņoja Hovards.
- Kā, lūdzu? Keins likās ieinteresēts.
- I-B-J-Z. Izmešu Bedres Jaunatnes Zona.
Keins kādu bridi apdomājās, tad iesmējās. Lieliski. Vai tu pats to izdomāji?
-Jā-
- Ir būtiski saglabāt humora izjūtu, sevišķi tad, kad pasaule pēkšņi ir tik dīvaini pārvērtusies. Kā tevi sauc?
- Hovards. Esmu kapteiņa pirmais palīgs. Kapteiņa Orka. Pūli pāršalca satraukta čala. Keins to tūdaļ pat iztulkoja.
- Ceru, ka gan tu, gan kapteinis Orks piebiedrosieties man un visiem tiem, kuri grib apsēsties un pārrunāt mūsu nākotnes plānus. Jo mums ir nākotnes plāni. Šo pēdējo teikumu viņš pavadīja ar skaldīšanas žestu, kā nocērtot pagātni.
- Es gribu mammu, pēkšņi ieraudājās kāds mazs puisītis. Visi apklusa. Mazais bija skaļi pateicis to, ko juta viņi visi. Keins nolēca no mašīnas un piegāja pie puisēna. Viņš pie-
tupās un, saņēmis mazuļa rokas, pajautāja tā vārdu un vēlreiz pateica savējo. Mēs visi gribam, lai atgrieztos mūsu vecāki, maigi, taču pietiekami skaļi, lai dzirdētu ari visi apkārtējie, sacīja Keins. To gribam mēs visi. Un es ticu, ka tas notiks. Es ticu, ka mēs visi atkal sastapsim savas mammas un tētus, un vecākos brāļus un māsas, un pat skolotājus. Es tam ticu. Vai tu ari tam tici?
-Jā, šņukstēja mazais zēns.
Keins viņu apkampa un sacīja: Esi stiprs. Esi savas mammas mazais, stiprais puisītis.
- Viņam labi padodas, atzina Astrīda. Pat vairāk nekā labi.
Tad Keins piecēlās. Cilvēki bija izveidojuši ap viņu apli ciešu, bet goddevīgu. Mums visiem jābūt stipriem. Mums jātiek tam cauri. Ja darbosimies kopīgi, izvēlēsim labus vadītājus un rīkosimies pareizi, tad nešaubos, ka tiksim ar to galā.
Viss bērnu pulks šķita izslējies mazliet staltāk. Sejās, kuras vēl pirms brīža bija gurdenas un baiļu māktas, bija parādījusies apņēmība.
Semu šī uzstāšanās bija savaldzinājusi. Tikai dažu minūšu laikā Keins visam šim baiļu māktajam, nospiestajam bērnu baram bija iedvesis cerību.
Arī Astrīda šķita savaldzināta, tomēr Semam likās, ka meitenes acīs viņš redz arī vēsa skepticisma atblāzmu.
Arī viņš pats bija noskaņots skeptiski. Semam šādi iestudēti uznācieni neiedvesa uzticību. Nedz arī tāda savaldzināšanas prasme. Taču nevarēja noliegt, ka Keins vismaz centās uzrunāt Perdidobīčas bērnus, būt pretimnākošs. Un bija grūti viņam nenoticēt, kaut mazliet. Un, ja Keinam patiešām bija plāns, vai tad tas nebija labi? Nevienam citam, kā rādās, nekā tāda prātā nebija.
Atkal atskanēja Keina balss. Ja nevienam nav iebildumu, es labprāt izmantotu jūsu baznīcu. Tur, mūsu Kunga priekšā, es gribētu apsēsties kopā ar jūsu vadoņiem, lai apspriestu manu plānu un izmaiņas, kādas jūs tajā gribētu veikt. Varbūt te ir kāds ducis cilvēku, kuri gribētu runāt jūsu visu vārdā?
- Es, lauzdams sev ceļu uz priekšu, atsaucās Orks. Viņam rokā vēl arvien bija alumīnija beisbola nūja. Un viņš bija sadabūjis policista ķiveri kādu no tām plastmasas ķiverēm, ko Perdidobīčas kārtībnieki mēdza lietot, patrulēdami ar divriteņiem.
Keins ar caururbjošu skatienu nomēroja kausli. Tu droši vien esi kapteinis Orks.
- Aha. Es tas esmu.
Keins pastiepa roku. Jūtos pagodināts iepazīties ar tevi, kapteini.
Orkam pavērās mute. Viņš vilcinājās. Sems nodomāja, ka Orka vētrainajā dzīvē šī varbūt ir pirmā reize, kad kāds, iepazīstoties ar viņu, jūtas pagodināts. Un varbūt pirmā reize, kad kāds vēlas paspiest viņam roku. Orks bija acīm redzami apjucis. Viņš pablenza uz Hovardu.
Hovards, novērtēdams situāciju, palūkojās vispirms uz Orku, tad uz Keinu. Viņš piedāvā tev palīdzību, kapteini, beidzot teica Hovards.
Orks ieņurdējās, pārlika nūju no labās rokas kreisajā un pastiepa savu resno ķetnu. Keins satvēra to ar abām rokām un svinīgi ielūkojās Orkam acīs. Abi sarokojās.
- Spoži, Astrīda tikko dzirdami noteica.
Vēl arvien turot Orka roku, Keins aicināja: Nu, kurš vēl runās Perdidobīčas vārdā?
Ierunājās Lecīgā Beta. Sems Tempis devās degošā ēkā, lai izglābtu mazu meitenīti. Viņš pilnīgi noteikti var runāt manā vārdā, viņa teica.
Atskanēja piekrītoša murdoņa.
- Jā, Sems ir īsts varonis, teica kāda balss.
- Viņš varēja aiziet bojā, pievienojās kāda cita.
- Kā tad, Sems ir īstais vecis.
Smaids Keina sejā uzradās un izgaisa tik ātri, ka Sems pat nebija pārliecināts, vai tas tur bija. Kādu sekundes simtdaļu viņa acīs bija lasāms triumfs. Tad Keins, atklāts un tiešs, sveicienam izstieptu roku, devās tieši pie Sema.
- Varbūt ir kāds labāks par mani, Sems, kāpdamies atpakaļ, teica.
Bet Keins jau bija satvēris viņa elkoni un vedināja sarokoties. Vai tiešām, Sem? Izklausās, ka tu patiesi esi varonis. Vai esi rados ar mūsu skolas medmāsu Koniju Tempļu?
- Viņa ir mana māte.
- Nepavisam neesmu pārsteigts, ka viņai ir tāds drosmīgs dēls, Keins dziļi izjusti pavēstīja. Viņa ir ļoti laba sieviete. Redzu, ka tu esi ne vien drosmīgs, bet arī kautrīgs, Sem, bet es… Es gribētu lūgt tavu palīdzību. Man patiesi ir vajadzīga tava palīdzība.
Līdzko tika pieminēta māte, viss nostājās savās vietās. Keins. “K”. Cik ticama bija iespēja, ka “K” ir kāds cits no Koutsas audzēkņiem?
Agri vai vēlu K. vai kāds cits no viņiem pastrādās ko nopietnu. Kāds tiks savainots. Kā tas notika ar S. un T.
- Labi, noteica Sems. Ja jau ļaudis tā grib.
Tika minēti vēl daži vārdi, un Sems bez īpašas pārliecības, drīzāk gan tīras draudzības vārdā nosauca Kvinnu.
Keina acu skatiens pārsviedās no Sema uz Kvinnu, un tikai kādu sekundes tūkstošdaļu tajās pazibēja ciniska, zinoša izteiksme. Bet jau pēc mirkļa tā bija izgaisusi, dodot vietu Keina iestudētajam lēnprātīgi izlēmīgajam skatienam.
- Nu tad visi kopā iesim iekšā, aicināja Keins. Pagriezies viņš mērķtiecīgi devās uz baznīcas kāpnēm. Pārējie izredzētie sekoja viņam pa pēdām.
Viena no Koutsas audzēknēm, tumšacaina, neparasti skaista meitene, noskatīja Semu un pastiepa viņam pretī roku. Sems to saņēma.
- Esmu Diāna, viņa, vēl arvien nelaizdama vaļā Sema roku, sacīja. Diāna Ledrisa.
- Sems Tempis.