Viņas naksnīgās acis sastapās ar Sema acīm, un zēns, sajuties neveikli, gribēja novērsties, tomēr nez kāpēc to nespēja.
- Ak! izdvesa Diāna, it kā kāds viņai būtu pavēstījis ko pārsteidzošu. Tad viņa atlaida zēna roku un pavīpsnāja.
- Jauki, jauki. Labāk iesim iekšā. Mēs taču negribēsim atstāt savu Bezbailīgo Vadoni bez sekotājiem.
Tā bija katoļu baznīca, ko pirms simt gadiem bija uzcēlis kāds bagātnieks, kuram bija piederējusi konservu fabrika, kas tagad, sarūsējusi un pamesta, rēgojās pie laivu piestātnēm kā skārda skabarga acī.
Ar augstajām arkām, pusduci skulpturālu svēto tēlu un brīnišķīgiem, nodeldētiem koka soliem baznīca bija daudz varenāka, nekā varbūt piederētos mazajai Perdidobīčas pilsētiņai. Trijos no sešiem augstajiem, smailajiem logiem bija saglabājušās vitrāžas, kas attēloja Jēzu dažādās evaņģēlija ainās. Pārējās trīs laika gaitā bija zudušas mainīgo klimatisko apstākļu, zemestrīču vai vandaļu vainas dēļ un aizstātas ar lētākām abstrakti ornamentālām vitrāžām.
Astrīda, iegājusi baznīcā, nometās uz viena ceļa un, lūkodamās uz biedējoši lielo krucifiksu virs altāra, pārmeta krustu.
- Vai tu apmeklē šo baznīcu? Sems viņai čukstus jautāja.
- Jā. Un tu?
Viņš papurināja galvu. Sems šeit, iekšā, bija pirmo reizi. Viņa māte bija tradīcijas atmetusi ebrejiete; par to, kas bija tēvs, netika runāts, un pašam viņam par reliģiju bija ļoti maza interese. Baznīcā Sems jutās nožēlojami sīks un iemaldījies nevietā.
Keins pašapzinīgi tuvojās altārim. Pats altāris nebija sevišķi iespaidīgs tikai gaišs marmora taisnstūris virs trim ar sarkanbrūnu tepiķi klātiem pakāpieniem. Keins nekāpa vecmodīgajā, augstajā kancelē, bet nostājās uz otrā no trim pakāpieniem.
Visi kopā viņi bija piecpadsmit, to skaitā Sems Tempis, Kvinns, Astrīda un Mazais Pīts, Alberts Hilsboro, Marija Terafino, labākais devītās klases sportists Elvuds Bukers un viņa draudzene Dāra Beidū, Orks, kura īstais vārds, kā melsa, bija Čārlzs Merimens, Hovards Besems un Cepums, kura īstais vārds bija Tonijs Gilders.
No Koutsas Akadēmijas bez Keina Sorena tur vēl bija Dreiks Mervins, draiski smaidošs puisis ar pinkainiem smilškrāsas matiem un ļaunām acīm, Diāna Ledrisa un kāds zēns ar biezām brillēm un gaišu, izspūrušu galvu, kurš izskatījās pēc nejauši ieklīduša piektklasnieka. Keins šo zēnu stādīja priekšā kā Datordžeku.
Visi Perdidoblčas bērni sasēdās solos, un Orks līdz ar savu bandu izpletās pa visu pirmo solu. Datordžeks nosēdās tik tālu no pārējiem, cik vien bija iespējams. Pa kreisi no Keina, sakrustojis rokas uz krūtīm, smīnēdams stāvēja Dreiks Mervins. Diāna Ledrisa vēroja sapulcējušos, stāvēdama pie Keina labā sāna.
Semam no jauna atausa, ka visu, kas šorīt notika, Koutsas audzēkņi ir izmēģinājuši, sākot ar organizēto autokolonnu daudzas stundas noteikti bija veltītas braukšanas prasmes spodrināšanai un beidzot ar publisko priekšāstādīšanos. Plānot un mēģināt viņi noteikti bija sākuši, līdzko parādījās IBJZ.
Tā bija visnotaļ satraucoša doma.
Kad iepazīšanās bija galā, Keins aši pārgāja pie sava plāna izklāsta.
- Mums jādarbojas kopīgi, viņš paziņoja. Domāju, ka mums viss jāorganizē tā, lai nekas netiktu izpostīts, tad ari būs iespējams atrisināt problēmas. Domāju, ka mūsu mērķis ir sasniedzams. Lai tad, kad izzudīs barjera un atgriezīsies pazudušie cilvēki, viņi redzētu, ka esam paveikuši sasodīti labu darbu, uzturot esošo kārtību.
- Kapteinis jau par visu ir parūpējies, pavēstīja Hovards.
- Viņš noteikti ir izcili pastrādājis, Keins atzina. Runādams viņš kāpa lejup pa pakāpieniem un devās pretī Orkam.
- Taču tā ir smaga nasta. Kāpēc viss šis darbs būtu jāveic tieši kapteinim Orkam? Manuprāt, mums vajadzīga sistēma, un vēl mums ir vajadzīgs plāns. Kapteini Ork, viņš vērsās tieši pie huligāna, esmu pārliecināts, ka tev nav nekādas vēlēšanās izsniegt pārtiku un kopt slimniekus, un uzturēt kārtībā bērnudārzu, un izlasīt visu, kas jāizlasa, un uzrakstīt visu, kas jāuzraksta, lai nostiprinātu šeit, Perdidobīčā, sabiedrisko kārtību.
Astrīda čukstus sacīja: Viņš ir uzminējis, ka Orks ir gandrīz analfabēts.
Orks pablenza uz Hovardu, kuru Keins, šķiet, bija apbūris. Orks paraustīja plecus. Kā teica Astrīda, lasīšanas un rakstīšanas pieminēšana lika viņam justies neērti.
- Tieši tā, teica Keins, it kā Orka plecu paraustīšana būtu nozīmējusi piekrišanu. Atgriezies paaugstinājuma vidū, viņš vērsās pie visas grupas: Rādās, ka mums ir drošs elektroenerģijas avots. Toties sakari ir pārtraukti. Mans draugs Datordžeks domā, ka mums varētu izdoties atdzīvināt mobilos telefonus. Atskanēja jūsmīga murdoņa, un Keins pacēla rokas.
- Es nedomāju, ka mēs varētu sazināties ar kādu ārpus… kāds bija tas Hovarda piedāvātais lieliskais apzīmējums? IBJZ? Bet mēs vismaz varētu sazināties savā starpā.
Visu acis pievērsās Datordžekam, kurš norīstījās un piekrītoši pamāja ar galvu, tad sakārtoja brilles un visbeidzot nosarka.
- Tas prasīs laiku, bet kopīgiem spēkiem mēs to paveiksim, pavēstīja Keins. Savu pārliecību viņš uzsvēra, uzsitot ar labās rokas dūri pa kreisās sauju. Mums būs vajadzīgs šerifs, kuram būs jārūpējas, lai tiktu ievēroti likumi, šis darbs, manuprāt, būtu piemērots Dreikam Mervinam, jo viņa tēvs ir ceļu policijas leitnants, kā arī vajadzīgs ugunsdzēsēju priekšnieks, kurš tiktu galā ar neatliekamām situācijām, un šim amatam es iesaku Semu Tempļu. Atsaucoties uz to, kas pirms mirkļa tika teikts par viņa drošsirdību ugunsgrēkā, domāju, ka Sems tam būtu vispiemērotākais. Kā jums šķiet?
Galvas mājieni un piekrītoša murdoņa.
- Viņš tevi padara par savu apakšnieku, Astrīda čukstēja.
- Apzinās, ka esi viņa sāncensis.
- Tu viņam neuzticies, Sems tāpat čukstus atsaucās. Tas nebija jautājums.
- Viņš ir manipulators, attrauca Astrīda. Tas nenozīmē, ka viņš būtu ļauns. Varbūt viņam nav ne vainas.
- Sems izglāba no uguns saimniecības preču veikalu un bērnudārzu, teica Marija. Un gandrīz izglāba ari mazo meitenīti. Ja jau runājam par to, tad kādam viņa ir jāaprok.
- Akurāt, atsaucās Keins. Dieva dēļ, mēs negribam sastapties ar šādu nepieciešamību vēlreiz, taču kādam ir jāaprok mirušie. Gluži tāpat kā ir jābūt kādam, kurš palīdz tiem, kas ir slimi vai ievainoti. Un kādam jāparūpējas par mazajiem bērniem.
Ierunājās Dāra Beidū: Marija visu šo laiku superīgi rūpējās par sik… tas ir, par mazajiem. Kopā ar savu brāli Džonu.
- Taču mums ir vajadzīga palīdzība, Marija žigli iemeta starpā. Mēs nevaram izgulēties. Mums ir izbeigušies autiņi un pārtika un… Viņa nopūtās. -… viss. Mēs ar Džonu tagad pazīstam bērnus un varam ar viņiem nodarboties, taču mums nepieciešami palīgi. Daudz palīgu.
Keina skatiens šķita aizmiglojamies, gandrīz itin kā viņš taisītos notraust asaru. Ātriem soļiem piegājis pie Marijas, viņš uzrāva meiteni kājās un aplika roku viņai ap pleciem.
- Cik tu esi cēlsirdīga būtne, Marij! Tev un tavam brālim tiks piesūtīti papildspēki… Cik cilvēku būtu vajadzīgs, lai jūs varētu pienācīgi rūpēties par mazajiem?
Marija galvā parēķināja. Mēs divi un vēl varbūt kādi četri, viņa atbildēja. Tad, saņēmusi dūšu, viņa izlaboja: Patiesībā mums vajadzētu četrus no rita, četrus pēcpusdienā un četrus naktī. Un vēl mums vajadzīgi autiņi un piena maisījums. Un cilvēki, kuri mums šis lietas, kā, piemēram, ēdienu, sagādā.