- Sērfotāju metafora? apjautājās Astrīda.
Kvinns pārstāja spuroties pretī. Viņš izgrūda drebošu izelpu. Jā, labi. Tev taisnība. Kopā. Bet vispirms mana māja. Tas ir tik nejēdzīgi. Tik šausmīgi nejēdzīgi.
- Astrīda? Sems, nebūdams pārliecināts, nepavisam nebūdams pārliecināts, vai meitene grasās nākt kopā ar viņu un Kvinnu, uzbilda. Likās pārlieku iedomīgi viņai to jautāt, savukārt nejautāt likās nepareizi.
Meitene uzlūkoja Semu, kā cerēdama kaut ko izlasīt viņa sejā. Un Sems pēkšņi saprata, ka Astrīda Ģēnijs nezina, kurp iet vai ko darīt, ka viņa to nezina labāk par viņu pašu. Tas |
šķita neticami.
No gaiteņa skanēja arvien skaļāka balsu kakofonija. Tās bija skaļas un izbiedētas, daža mundri čalojoša, itin kā šie bērni domātu, ka viss būs labi, kamēr vien viņi nepārstās runāt. Atsevišķas balsis šķita vienkārši satracinātas.
Tās nebija lāga skaņas. Tās jau pašas par sevi bija biedējošas.
- Nāc kopā ar mums, Astrīda, labi? aicināja Sems. Kopā būs drošāk.
Dzirdot vārdu “drošāk”, Astrīda sarāvās. Tomēr piekrītoši pamāja ar galvu.
Atrasties skolā tagad bija bīstami. Pārbijušies cilvēki reizēm mēdz sastrādāt briesmu lietas, pat bērni. Sems to zināja pēc personiskās pieredzes. Bailes var būt bīstamas. Baiļu iespaidā var nodarīt citiem pāri. Un tas, kas patlaban mežonīgi brāzās cauri skolai, nebija nekas cits kā bailes.
Dzīve Perdidobīčā bija mainījusies. Bija noticis kaut kas varens un baiss.
Sems cerēja, ka pie tā nav vainojams viņš.
OTRĀ NODAĻA
298 STUNDAS, 38 MINŪTES
Bērni nāca ārā no skolas pa vienam vai mazās grupiņās. Dažas meitenes gāja pa trim, apkampušās, asarām noplūdušām sejām. Vairums zēnu negāja apkampušies, bet gan uzmetuši kūkumu un pieliekušies, it kā pār viņiem draudētu nogrūt debesis. Ari liela daļa no viņiem raudāja.
Semam ienāca prātā ziņu pārraižu videoieraksti, kuros bija redzama apšaude skolās. Sajūta bija līdzīga. Bērni bija apjukuši, nobijušies un histēriski vai ari centās šis izjūtas slēpt zem smiekliem un nekaunīgas uzvedības.
Brāļi un māsas turējās kopā. Draugi arī. Daži no mazākajiem bērnudārznieki, pirmklasnieki klīda apkārt, nemēģinādami nekur aiziet. Viņi bija pārāk mazi, lai zinātu ceļu uz mājām.
Vairums Perdidobīčas pirmsskolnieku apmeklēja Barbaras bērnudārzu; šīs ēkas fasādi rotāja izbalējuši animācijas filmu personāži. Bērnudārzs atradās iekšpilsētā, līdzās Ace saimniecības preču veikalam un iepretī makdonaldam.
Sems prātoja; kas notiek ar šiem Barbaras mazuļiem, vai ar viņiem viss ir kārtībā? Gan jau. Ne viņš par tiem atbildīgs. Tomēr kaut kas bija jāsaka.
- Ko iesāksim ar mazajiem bērniem? puisis ieminējās.
- Tie klīdīs pa ielām un var pakļūt zem auto.
Kvinns apstājās un pārlaida skatienu. Ne jau mazajiem bērniem, bet ielai. Vai tu redzi kādu braucošu mašīnu?
Luksofora sarkano gaismu nomainīja zaļā. Nebija nevienas mašīnas, kas gaidītu, kad varēs braukt. Automašīnu signalizācija tagad skanēja skaļāk signalizēja jau trīs vai četras mašīnas. Varbūt pat vairāk.
- Vispirms pameklēsim savus vecākus, ierosināja Astrīda.
- Kaut kur taču viņi ir, tie pieaugušie. Acīmredzot nebūdama pārliecināta par pašas vārdiem, viņa izlaboja: Es gribēju teikt: nevar būt, ka nekur vairs nav neviena pieaugušā.
- Jā, piekrita Sems. Pieaugušajiem ir jābūt. Vai ne?
- Mana mamma, visticamāk, vai nu ir mājās, vai spēlē tenisu, teica Astrīda. Ja nu vienīgi viņai nav norunāta kāda satikšanās vai kaut kas tamlīdzīgs. Un mans mazais brālītis ir vai nu pie mammas, vai tēta. lētis ir darbā. Viņš strādā PAES.
Ar saīsinājumu PAES tika apzīmēta Perdidobīčas atomelektrostacija. Spēkstacija atradās tikai desmit jūdžu attālumā no skolas. Pilsētā neviens par to vairs īpaši neprātoja, taču pirms krietna laika, deviņdesmitajos, tajā bija noticis kāds negadījums. Dīvainais negadījums tā to dēvēja. Sagadīšanās, kāda notiek reizi miljons gados. Katrā ziņā nekas tāds, par ko būtu vērts uztraukties.
Ļaudis mēļoja, ka tieši tādēļ Perdidobīča vēl arvien ir tikai sīks miests, ka tādēļ pilsēta nav izaugusi tik liela kā turpat netālu esošā Santabarbara. Perdidobīča bija iemantojusi palamu “Izmešu Bedre”. Nav jau daudz tādu, kuri gribētu pārcelties uz dzīvi vietā, ko visi dēvē par Izmešu Bedri. Par spīti tam, ka visi radioaktīvie izmeši sen bija aizvākti.
Visi trīs devās lejup pa Šeridana avēniju un nogriezās pa labi uz Alamedu. Kvinns, naski kātodams ar savām garajām kājām, par dažiem soļiem apsteidza pārējos.
Šeridana un Alamedas avēniju krustojumā stāvēja vieglais automobilis ar ieslēgtu motoru. Tas bija ietriecies stāvošā tojotas džipā. Tojotas signalizācija ik pa brīdim ieslēdzās un atkal izslēdzās; minūti tā gaudoja, minūti klusēja.
Tojotai bija izbīdījušies gaisa spilveni; kā ļengani, saplacināti, balti baloni tie nokarājās no stūres un priekšējā paneļa.
Mašīnā neviena nebija. No sabuktētā pārsega cēlās dūmi.
Sems kaut ko pamanīja, taču negribēja teikt skaļi.
Viņa vietā to pateica Astrīda: Durvis vēl arvien ir aizslēgtas. Vai redzat rokturus? Ja kāds būtu bijis iekšā un izkāpis, durvis būtu atslēgtas.
- Kāds braucis un tad izkūpējis gaisā, konstatēja Kvinns.
Viņš to neteica tā, lai tas izklausītos jocīgi. Joki vairs nebija prātā.
Kvinna māja atradās Alamedā, apmēram divu kvartālu attālumā. Kvinns visiem spēkiem centās turēties saglabāt sev raksturīgo bezrūpību. Turpināt izturēties kā jau superīgais Kvinns. Taču tad pēkšņi viņš metās skriešus.
Ari Sems un Astrīda pielika soli, taču Kvinns bija žiglāks.
Pa ceļam viņam no galvas nokrita platmale. Sems pieliecās un to pacēla.
Kad viņi panāca savu biedru, Kvinns jau bija atrāvis vaļā parādes durvis un iemeties mājā. Sems un Astrīda aizgāja līdz virtuvei un apstājās.
- Mamm! lēt! Mamm! Ei!
Kvinns klaigāja kaut kur otrajā stāvā. Ar katru kliedzienu viņa balss kļuva skaļāka. Skaļāka un nepacietīgāka, un aizvien skaidrāk tajā bija saklausāmi šņuksti. Un Semam ar Astrīdu |
aizvien grūtāk bija izlikties tos nedzirdam.
Vēl arvien saukdams savus ģimenes locekļus, Kvinns brāzās lejup pa kāpnēm. Pretī viņš saņēma vienīgi klusumu.
Kvinns vēl aizvien nebija noņēmis saulesbrilles, tāpēc Sems neredzēja drauga acis. Bet asaras plūda viņam pār vaigiem un skanēja viņa aizsmakušajā balsi, un Sems gluži fiziski sajuta kamolu Kvinna kaklā, jo tāds pats kamols kaklā bija ari viņam pašam. Viņš nezināja, ko darīt, kā palīdzēt.
Sems nolika uz letes Kvinna platmali.
Nonācis virtuvē, Kvinns apstājās. Viņš smagi elpoja.
- Viņas te nav, vecīt. Viņas te nav. Telefoni klusē. Varbūt
viņa atstājusi zīmīti vai ko tamlīdzīgu? Vai neko nepamanīji? Pameklē zīmīti!
Astrīda nospieda elektrības slēdzi. Strāva vēl arvien ir.
-Ja nu viņi ir pagalam? jautāja Kvinns. Tā taču nevar būt. Tas ir kaut kāds murgs vai sazin kas. Tas… tas pat nav iespējams. Kvinns paņēma telefonu, nospieda atbildēšanas taustiņu un ieklausījās. Viņš spieda to atkal un atkal un lika telefonu pie auss, tad, ar rādītājpirkstu bakstot taustiņus un visu laiku kaut ko vervelējot, uzspieda numuru.
Semam izmisīgi gribējās nokļūt savā mājā. Māca izmisums un bailes, vēlme zināt un bailes no tā, ko nāksies uzzināt. Taču viņš nedrīkstēja steidzināt Kvinnu. Ja viņš tagad liks draugam atstāt māju, tas būs kā vedināt Kvinnu atmest cerību, apgalvojot, ka viņa vecāki ir pazuduši.