Keins pamāja ar galvu. Mazie ir mūsu lielākā atbildība. Marija un Džon, jums ir absolūtas tiesības izvēlēties cilvēkus, kuri jums vajadzīgi, un pieprasīt lietas, kas nepieciešamas. Ja kāds spītēsies, Dreiks un viņa cilvēki, ieskaitot kapteini Orku, parūpēsies, lai jums tiek viss vajadzīgais.
Marija izskatījās aizkustināta un pateicības pilna.
Hovārds ne.
- Kā tad tagad būs? No sākuma es to laidu gar ausīm, bet vai tu saki, ka Orks tagad strādās šī puiša pakļautībā? viņš ar īkšķi norādīja uz Dreiku, kurš smaidīja kā haizivs. Mēs nestrādājam neviena pakļautībā. Kapteinis Orks nestrādās neviena labā, nebūs neviena apakšnieks, nedz ari pakļausies kāda pavēlēm.
Sems ieraudzīja Keina sejā saltu niknumu, kas gan pazuda tikpat ātri, cik parādījies.
Gan jau to redzēja ari Orks, jo viņš uzsvempās kājās un līdz ar viņu ari Cepums. Abi bija sažņauguši rokās beisbola nūjas. Dreiks, vēl arvien smaidīdams, nostājās starp viņiem un Keinu. Brieda kautiņš, negaidīts kā tornādo.
Diāna Ledrisa, nelikdamās ne zinis par Orku, savādi cieši lūkojās Semā.
Keins nopūtās, pacēla rokas un ar abām plaukstām atglauda atpakaļ matus.
Cauri grīdai un solu rindām nogranda dārdi. Maza zemestrīce, pavisam niecīga nekas tāds, ar ko Sems, tāpat kā vairums Kalifornijas iedzīvotāju, nebūtu sastapušies jau iepriekš.
Visi pielēca kājās. Katram taču bija zināms, kā jārikojas zemestrīces laikā.
Bet tad atskanēja brakšķēšana: koks plīsa, metāls savērpās, un no sienas atdalījās krucifikss. Itin kā neredzama milža rauts, tas atbrīvojās no skrūvēm, kas to turēja vietā.
Visi sastinga.
Uz altāra sabira apmetuma un šķembu lietus.
Krucifikss gāzās uz priekšu. Tas krita kā nozāģēts koks.
Brīdī, kad tas krita, Keins nolaida rokas gar sāniem. Viņa seja bija drūma, cieta un nikna.
Vismaz divpadsmit pēdas augstais krucifikss ar šaušalīgu spēku triecās pret pirmo solu. Grāviens bija tik skaļš un pēkšņs kā autoavārijā.
Orks un Hovards atlēca sāņus. Cepums izrādījās pārāk gauss. Krusta horizontālais dēlis trāpīja viņam pa labo plecu.
Puisis gulēja uz grīdas, un ap viņu pletās sarkans traips.
Tas viss notika vienā elpas vilcienā. Tik ātri, ka bērniem, kuri bija pielēkuši kājās, nebija iespējas aizbēgt.
- Palīdziet! Palīdziet man! sauca Cepums.
Viņš aurodams gulēja uz grīdas. Asinis sūcās cauri viņa T kreklam, veidojot uz flīžu grīdas peļķi.
Elvuds atbrīvoja Cepumu no krusta, un Cepums sāpēs iekliedzās.
Keins nekustējās. Dreiks Mervins, vēl arvien šķietamā vienaldzībā turot rokas sakrustotas uz krūtīm, nenolaida savu salto skatienu no Orka.
Diāna Ledrisa savukārt nenolaida acis no Sema. Un no viņas sejas nepazuda zinošs smaidiņš.
Astrīda satvēra Sema roku un čukstus sacīja: Taisāmies, ka tiekam, no šejienes. Mums jāparunā.
Diāna pamanīja ari to.
- Ai, ai, palīdziet man! Ak vai, kā sāp! Cepums kliedza.
Orks un Hovards pat nepakustējās, lai palīdzētu savam
pakritušajam biedram.
Ierunājās Keins. Kādas šausmas, viņš absolūti mierīgā balsī sacīja. Vai kāds prot sniegt pirmo palīdzību? Sem? Tava māte ir medmāsa.
Mazais Pīts, kurš visu laiku bija sēdējis kluss un mierīgs kā koka gabals, sāka šūpoties. Viņš šūpojās aizvien ātrāk un ātrāk. Puisēna rokas plivinājās, it kā viņš atgaiņātos no bišu uzbrukuma.
- Man viņš jādabū ārā no šejienes, viņš uzvelkas. To teikdama, Astrīda bīdīja Mazo Pītu prom. Palodze, Pītij, palodze…
- Es neesmu nekāda medmāsa, izgrūda Sems. Es nezinu…
No visus pārņēmušā apjukuma pilnā stinguma izlauzās
Dāra Beidū un nometās uz ceļiem pie Cepuma, kurš, izmisīgi aurodams, mētājās sāpēs. Es protu sniegt pirmo palīdzību. Elvud, palīdzi man!
- Varam uzskatīt, ka mums ir jauna medmāsa, pasludināja Keins. Satraukums vai raizes viņa balsī nebija lielākas kā skolas direktoram, paziņojot tā abiturienta vārdu, kurš izlaidumā teiks apsveikuma runu.
Diāna novērsās, paslīdēja garām Keinam un kaut ko iečukstēja viņam ausi. Keins tumšās acis pārlaida pār satriektajiem bērniem, katru no tiem šķietami novērtējot. Izveidojis lūpās vieglu smaidu, viņš nemanāmi pamāja Diānai.
- ŠI sapulce tiek atlikta, līdz mēs būsim palīdzējuši savam ievainotajam draugam… Kāds ir viņa vārds? Cepums?
Cepuma balss, pieprasot palīdzību, bija kļuvusi vēl uzstājīgāka, tā jau robežojās ar histēriju. Patiešām sāp! Ai, cik briesmīgi sāp! Ak Dievs!
Keins, sekojot Astrīdai un Mazajam Pītam, aizvadīja Dreiku un Diānu pa aiļu garām Semam un ārā no baznīcas.
Pusceļā Dreiks apstājās, pagriezās un pirmo reizi ierunājās.
- Ei, ē, kapteini Ork? viņš uzjautrinātā toni sacīja. Lai tavi cilvēki tie, kuri nav ievainoti, ārā sastājas ierindā. Mums jānoskaidro jūsu… mm, pienākumi.
Un ar smaidu, kas vairāk atgādināja zobu atņirgšanu, viņš mundri piebilda: Vēlāk.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
251 STUNDA, 32 MINŪTES
Pirmajā bridi Džeks pat neattapa, ka būtu jāseko Keinam un pārējiem un jāatstāj baznīca. Sapratis to, viņš pielēca kājās tik strauji, ka atsitās pret solu, izraisot troksni, kas pievērsa klusā zēna uzmanību, kuru Keins bija nodēvējis par varoni.
- Atvaino, noteica Sems.
Džeks strauji metās ārā. Nevienu no Koutsas audzēkņiem tur nemanīja. Ārā pie baznīcas bija daudz ļaužu; tie grozījās apkārt un runāja par to, kas noticis iekšpusē. Cepuma sāpju kliedzieni bija kļuvuši tikai par kādu nieku klusāki.
Džeks pamanīja slaiko, gaišmataino meiteni, kuru bija redzējis iekšā, un viņas mazo brālīti.
- Atvaino, vai nezini, kurp aizgāja Keins un pārējie?
Meitene, kuras vārdu Džeks nebija iegaumējis, ielūkojās
viņam acis. Viņš ir rātsnamā. Kur gan citur varētu atrasties mūsu jaunais vadonis?
Džeks reti kad pievērsa uzmanību cilvēku balss niansēm, bieži vien atstājot tās neievērotas. Taču saltais sarkasms nepazīstamās meitenes vārdos viņam nepaslldēja garām.
- Piedod, ka apgrūtinu tevi. Džeks sakārtoja brilles uz deguna un vienlaikus centās pasmaidīt. Grozīdams galvu, viņš lūkojās pēc rātsnama.
- Tas ir tepat, norādīja meitene. Tad viņa teica: Mans vārds ir Astrīda. Vai tiešām tu domā, ka spēsi atdzīvināt mobilos telefonus?
- Protams. Tas gan paņems laiku. Patlaban signāls no tava telefona iet uz torni, vai ne? Zēna tonis bija augstprātīgi labvēlīgs, un viņš salika rokas, shematiski attēlojot torni, uz kuru virzās stari. Tad tas tiek aizraidīts uz satelītu un pēc tam lejup, uz rūteri. Taču mēs vairs nevaram nosūtīt signālus uz satelītu, tāpēc…
Viņu pārtrauca šausminoši skaļš sāpju kliedziens no baznīcas iekšienes. Tas lika Džekam sarauties.
- Kā tu zini, ka mēs nevaram sasniegt satelītu? jautāja Astrīda.
Džeks pārsteigts samirkšķināja acis, un viņa sejā iegūla pašapmierināta izteiksme, kāda tajā parādījās ikreiz, kad kāds apšaubīja viņa kompetenci tehnoloģiju sfērā. Šaubos, vai tu sapratīsi.
- Tomēr pamēģini, mudināja Astrīda.
Džekam par pārsteigumu, meitene, šķiet, sekoja katram viņa teiktajam vārdam. Tā nu zēns ņēmās skaidrot, kā varētu pārprogrammēt dažus pietiekami labus klēpjdatorus, lai tie kalpotu par primitīvu telefonu sistēmas rūteri. Tas nebūs nekāds ātrais. Tātad tas nevares apkalpot vairāk par kādiem divpadsmit zvaniem vienlaikus, taču pašos pamatos tas darbosies.