Astrīdas mazais brālītis šķita skatāmies uz Džeka rokām, kuras tagad nervozi raustījās. Nebūdams Keina tuvumā, Džeks uztraucās. Pirms Koutsas Akadēmijas atstāšanas Dreiks Mervins bija visiem piekodinājis izvairīties no sarunām ar Perdidobīčas iemītniekiem, ierobežojot tās līdz minimumam.
Brīdinājums, ja reiz to tika izteicis Dreiks, bija nopietns.
- Nu tad es iešu, teica Džeks.
Astrīda viņu apturēja. Tātad tu kaut ko saproti no datoriem.
- Jā, esmu tehnisks puisis.
- Cik tev gadu?
- Divpadsmit.
- Visai jauns tādām prasmēm.
Džeks izgrūda nicīgu smiekliņu. Tas nav nekas sarežģīts.
Vairums cilvēku gan ar to nenodarbojas, taču man tas nesagādā nekādas grūtības.
Ja runa bija par viņa tehniskajām prasmēm, Džeks ar kautrību vis nesirga. Pirmo īsto datoru viņš iemantoja savos ceturtajos Ziemassvētkos. Vecāki vēl arvien mēdza atcerēties, ka todien viņš aizvadīja pie aparāta četrpadsmit stundas, atraujoties, tikai lai notiesātu kādu NutriGrain stienīti un izdzertu sulas paciņu.
Piecu gadu vecumā Džeks bez jebkādām grūtībām spēja instalēt programmas un pārvietoties timekli. Kad viņam apritēja seši, vecāki jau mēdza vērsties pie dēla pēc palīdzības datora jautājumos. Astoņos gados Džekam bija pašam sava mājaslapa un viņš darbojās kā savas skolas neoficiālais tehniskais instruktors.
Deviņu gadu vecumā Džeks uzlauza vietējās policijas nodaļas datorsistēmu, lai no turienes izdzēstu soda punktus, ko par ātruma pārsniegšanu bija sapelnījis viņa drauga tēvs.
Džeka vecāki, to uzzinājuši, krita panikā. Nākamajā pusgadā Džeks jau bija iekārtots Koutsas Akadēmijā, kas bija pazīstama kā vieta, kurp nosūta gudrus, bet grūti audzināmus bērnus.
Taču Džeks nebija no grūti audzināmajiem, un viņš to ņēma ļaunā. Lai vai kā, tas viņam nepalīdzēja izvairīties no |
nepatikšanām. Gluži pretēji, Koutsā bija bērni, kurus Džeka vecāki būtu nosaukuši par nelabvēlīgi ietekmējošiem. Daži no tiem ietekmēja sevišķi nelabvēlīgi.
Un bija arī tādi, kurus nevarēja nosaukt nekā citādi kā par ļauniem.
- Kas tad tev sagādātu grūtības, Džek? Astrīda turpināja viņu izjautāt.
- Gandrīz nekas, viņš godīgi atbildēja. Bet tas, ko es patiešām gribētu, ir panākt, lai te darbotos kaut kas līdzīgs internetam. Šeit, nu… kā to īsti nosauca?
- Mēs to laikam dēvējam par IBJZ.
-Jā. Šeit, IBJZ. Tas ir, pēc māju un biznesa uzņēmumu daudzuma es lēšu, ka te ir kādi divsimt divdesmit pieci lietojami datori. Zemes platība ir visnotaļ maza, tātad būtu itin viegli uzstādīt Wi-Fi. Tas ir vienkārši. Un, ja manā rīcībā būtu vēl pāris vecu G5, ar kuriem darboties, domāju, ka es varētu izveidot ierobežotu lokālu sistēmu.
ŠI doma izvilināja viņam laimīgu smaidu.
-Tas būtu vareni. Nu tad pasaki man, Dat… es tiešām drīkstu tevi uzrunāt par Datordžeku?
- Tā visi mani sauc. Vai reizēm vienkārši par Džeku.
- Labi, Džek. Kas šim jūsu Keinam padomā?
To nu Džeks nekādi nebija gaidījis. Ko?
- Kas viņam padomā? Tu esi gudrs zēns, tev noteikti ir kāda sajēga.
Džeks gribēja laisties prom, bet nespēja izdomāt, kā to izdarīt. Astrīda pienāca vēl tuvāk un uzlika roku viņam uz pleca. Viņš palūkojās lejup uz meitenes roku.
- Es zinu, ka viņš kaut ko perina, turpināja Astrīda. Viņas mazais brālītis pavērsa pret Džeku savas lielās un tukšās kā apakštases acis. Vai saproti, ko es ar to domāju?
Džeks lēnām papurināja galvu.
- Manuprāt, tu esi jauks cilvēks, Astrīda teica. Šķiet, tu esi izcili gudrs, tāpēc pret tevi ne vienmēr izturas labi. Cilvēki baidās no tava talanta. Un cenšas tevi izmantot.
Džeks juta, ka piekrītoši māj ar galvu.
- Toties tas puisis, vārdā Dreiks, gan man necik jauks neliekas. Tā taču ir, vai ne?
Džeks kļuva pavisam kluss. Viņš negribēja izpļāpāties. Attiecībās ar cilvēkiem viņš nebija ne tuvu tik nadzīgs kā ar aparātiem. Galu galā cilvēki, vismaz lielais vairums, nebija tik interesanti.
- Viņš ir kauslis, vai ne? Nu, es domāju Dreiks.
Džeks paraustīja plecus.
- Man tā šķiet. Un Keins?
Tā kā Džeks neatbildēja, Astrīda ļāva šim jautājumam palikt atklātam. Džeks norīstījās un centās skatīties sāņus, taču tas nenācās viegli.
- Keins, atkārtoja Astrīda. Ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā, vai ne?
Datordžeka pretestība ruka, taču ne viņa piesardzība. Viņš pieklusināja balsi līdz čukstam. Viņš spēj izdarīt kaut ko tādu, teica Džeks. Viņš spēj…
- Tad redz, kur tu esi, Džek!
Gan Džeks, gan Astrīda salēcās. Tā bija Diāna Ledrisa. Viņa draudzīgi pamāja Astrīdai. Ceru, ka tavam mazajam brālītim nekas nekaiš. Redzot, kā tu meties no turienes ārā, es nodomāju, ka varbūt viņš ir slims.
- Nē. Nē, viņam nekas nekaiš.
- Labi gan, ka viņam esi tu, sacīja Diāna. To teikdama, viņa saņēma Astrīdas roku, kā gribēdama to paspiest. Džekam gan bija skaidrs, ko tas nozīmē.
Astrīda atrāva roku.
Diānai bija jauks smaids, bet patlaban viņa to nelika lietā. Džeks prātoja, vai Diāna paguvusi īstenot savu nolūku attiecībā pret Astrīdu. Varbūt arī ne: lai nolasītu cilvēka spēka līmeni, viņai parasti bija vajadzīgs mazliet garāks laika sprīdis.
Nepatīkamo konfrontācijas gaisotni pārtrauca dīzeļmotora skaņa. Pa ielu brauca ekskavators; to vadīja zēns, kurš izskatījās pēc meksikāņa.
- Kas tas? vaicāja Diāna.
- Edīlio, atbildēja Astrīda.
- Ko viņš dara?
Zēns ar ekskavatora kausu raka grāvi tieši laukuma zālienā, netālu no celiņa, kur zem segas gulēja mazās meitenītes līķis, kam visi meta līkumu.
- Ko viņš dara? nerimās Diāna.
- Manuprāt, viņš grasās aprakt mirušo, Astrīda klusi sacīja.
Diāna sarauca uzacis. Keins nelika viņam to darīt.
- Nu un tad? atcirta Astrīda. Kādam tas jāizdara. Labāk iešu lūkot, vai varu kaut kā palīdzēt. Ceru, ka Keinam pret to nebūs nekas iebilstams. Kā tev šķiet?
Diāna nepasmaidīja. Viņa ari neatbildēja ar rupjību, lai gan Džeks to no viņas bija pieredzējis ne vienu reizi vien. Tu man liecies jauka meitene, Astrīd, Diāna sacīja. Varu saderēt, ka esi no smadzeņotajām tādām kā Liza Simpsone, allaž lielisku ideju pārpilna, norūpējusies par planētas glābšanu un tādā garā. Bet apstākļi ir mainījušies. Šī vairs nav tava līdzšinējā dzīve. Tagad ir… vai zini, kā tagad ir? It kā tu būtu radusi dzīvot kādā jaukā rajonā un nu tev piepeši būtu jāpārceļas uz apšaubāmu kaktu. Necik sīksta tu neizskaties, Astrīd.
- Kas to izraisīja? IBJZ. Vai tu to zini? Astrīda, neļaudamās iebiedēšanai, jautāja.
Diāna iesmējās. Citplanētieši. Dievs. Pēkšņs telplaika nepārtrauktības pārrāvums. Dzirdēju, ka daži tevi dēvē par Astrīdu Ģēniju; tad jau varbūt tu esi sagudrojusi izskaidrojumus, kādus es pat nespēju iedomāties. Taču tam nav nozīmes. Tas ir noticis, un te nu mēs esam.
- Ko grib Keins? jautāja Astrīda.
Džekam likās neticami, ka Astrīda Diānas pašpārliecinātības priekšā nav sarāvusies melna un maziņa. Ar vairumu cilvēku tā notika. Maz bija tādu, kuri spēja noturēties viņai pretī. Un tiem, kas spēja, vēlāk nācās to nožēlot.
Džekam likās, ka viņš ir redzējis Diānas tumšajās acīs pazibam atzinību.
- Ko grib Keins? Ko nu viņš grib, to grib. Un to viņš arī dabūs, pavēstīja Diāna. Bet tagad tinies uz tām bērēm. No manis gan labāk turies pa gabalu. Un pieskati savu sīko brālīti. Džek?