Viņa vārda pieminēšana izsita Džeku no transveida stāvokļa.
-Nāc!
Klusībā kaunēdamies par savu tūlītējo sunisko paklausību, Džeks teciņiem devās pakaļ Diānai.
Viņi kāpa augšup pa rātsnama ieejas kāpnēm. Keins bija ieņēmis pilsētas galvas kabinetu, un tas nebija pārsteigums nevienam, kas viņu pazina. Viņš sēdēja pārlieku lielā sarkanbrūnā ādas krēslā aiz masīva sarkankoka rakstāmgalda un lēni šūpojās no vienas puses uz otru.
- Kur tu biji? jautāja Keins.
- Aizgāju pakaļ Džekam.
Keina acis iezibējās. Un kur bija Datordžeks?
- Tepat vien jau bija, attrauca Diāna. Apmaldījies klimta apkārt.
Diāna viņu piesedz, Džeks satriekts atskārta.
- Man iznāca uzskriet virsū tai meitenei, turpināja Diāna.
- Blondīnei ar to pajocīgo brālīti.
-Jā?
- Viņu visi dēvē par Astrīdu Ģēniju. Domāju, ka viņa ir saistīta ar to puisi to ugunsgrēka varoni.
- Viņu sauc Sems, Keins viņai atgādināja.
- Manuprāt, Astrīda ir cilvēks, kurš mums būtu jāpatur
acīs.
- Vai tu viņu nolasīji? jautāja Keins.
- Tikai daļēji, neesmu īsti pārliecināta.
Keins saniknots izpleta rokas. Kāpēc man šī informācija ir jāizlūdzas? Vienkārši pasaki man!
- Viņai varētu būt divas strīpiņas.
- Vai ir kāda nojausma, kādas spējas viņai piemīt? Gaisma? Ātrums? Hameleona prasmes? Ceru, ka tā nav vēl viena Deka. Ar viņu bija grūti. Un es ceru, ka arī ne Nolasītāja kā tu, Diāna.
Diāna papurināja galvu. Nav ne jausmas. Neesmu ari pilnīgi droša par tām divām strīpiņām.
Keins pamāja ar galvu. Tad viņš nopūtās tā, it kā viņam uz pleciem gultos viss pasaules smagums. Ievieto viņu sarakstā, Džek! Astrīda Ģēnijs: divas strīpiņas. Ar jautājuma zīmi.
Džeks izvilka savu plaukstdatoru. Protams, interneta vairs nebija, taču pārējās funkcijas bija palikušas. Džeks uzspieda drošības kodu un atvēra failu.
Parādījās saraksts. Tajā bija divdesmit astoņi vārdi visi Koutsas audzēkņi. Ailē aiz katra vārda bija skaitlis: viens, divi, trīs. Četrinieks bija tikai aiz viena no vārdiem Keins Sorens.
Džeks koncentrējās uz informācijas ievadīšanu.
Astrīda. Divas strīpiņas. Jautājuma zīme.
To darīdams, viņš centās nedomāt, par ko tas glītajai, gaišmatainajai meitenei var izvērsties.
- Viss norisa labāk, nekā biju cerējis, Keins teica Diānai.
- To, ka te būs kāds vietējais huligāns, ar kuru jātiek galā, biju jau paredzējis. Un vēl es teicu, ka viņiem būs savs dabiskā ceļā izvirzījies vadonis. Mēs panākam, lai huligāns strādā mūsu labā. Vadoni paturam acis, līdz esam gatavi nolikt viņu pie vietas.
- Es paturēšu viņu acis, piedāvāja Diāna. Viņš ir smukiņš.
- Vai tu viņu nolasīji?
Džeks bija redzējis Diānu saņemam Sema roku. Tāpēc viņu izbrīnīja Diānas atbilde: Nē. Neradās iespēja.
Džeks sarauca uzacis, apsvērdams, vai neatgādināt to Diānai. Bet tas būtu stulbi. Protams, Diāna pati labāk zināja, vai ir nolasījusi Semu vai ne.
- Izdari to, cik drīz vien vari, teica Keins. Vai pamanīji, kādām acīm visi uz šo blenž? Un, kad es jautāju pēc kandidātiem, viņa vārds tika nosaukts pats pirmais. Man tas nepatīk. Viņš ir medmāsas Templas dēls. Tā ir nelāga sakritība. Nolasi gan viņu. Ja viņam piemīt spēks, mēs nedrīkstam vilcināties jātiek ar viņu galā nekavējoties.
Lana bija izdziedināta.
Taču viņa jutās novārgusi. Izsalkusi. Izslāpusi.
Visļaunākais bija slāpes. Viņa nezināja, vai spēs tās izciest.
Bet viņa bija izgājusi cauri ellei un palikusi dzīva. Un tas viesa meitenē cerības.
Saule bija uzlēkusi, bet Lanu ar saviem stariem vēl neskāra. Aiza atradās ēnā. Lana zināja, ka labāk doties atpakaļ uz rančo, pirms zeme kļuvusi tik karsta kā tikko no cepeškrāsns izvilkts pīrāgs.
-Tikai nesāc domāt par ēdienu, viņa sev piekodināja ķērcošā balsī. Atklājums, ka viņai vēl arvien ir balss, meiteni uzmundrināja.
Lana centās nokļūt atpakaļ uz ceļa, bet pēc tam, kad rāpjoties bija nobrāzti abi ceļgali un noberztas abas plaukstas, viņai nācās atzīt, ka tas nav iespējams. Tur uzrāpties nespēja pat Patriks. Nogāze bija pārlieku stāva.
Atlika vien doties uz priekšu pa gravu, līdz tā, jācer, kaut kur aizvedīs. Gājiens nebija no vieglajiem. Pamats zem kājām pārsvarā bija ciets, taču dažviet zeme bija staigna un slidena, un brīžiem Lanai gadījās novelties četrrāpus.
Pēc katra nākamā kritiena bija aizvien grūtāk piecelties. Patriks smagi elsoja un drīzāk vilkās nekā lēkšoja; arī viņš bija tikpat noguris un noberztām kājām kā meitene.
- Mēs abi esam vienā ķezā, vai ne, draudziņ? Lana viņam teica.
Dzelkšņainie krūmi skrāpēja stilbus, akmeņi apdauzīja pēdas. Vietās, kur ērkšķu krūmu biezokņus nebija iespējams apiet, viņai nācās lauzties tiem cauri, iemantojot aizvien jaunus skrāpējumus, kas dedzināja kailos stilbus kā uguns.
Bet, tiklīdz Lana pārlaida skrāpējumiem ar roku, sāpes pierima. Pēc minūtēm desmit no skrambām vairs nebija ne miņas.
Tas bija brīnums. Lana par to bija pārliecināta. Meitene apzinājās, ka viņai nepiemīt spējas dziedināt suņus vai cilvēkus. Vismaz līdz šim viņa to nebija darījusi. No kurienes radies šis brīnums, viņa nezināja. Lanas prāts bija piesaistīts spiedīgākām problēmām: kā pārvarēt pēkšņo stāvumu vai izlauzties cauri kazenāju brikšņiem, vai kur, kur, kur šajā kalnainajā apvidū tikt pie ūdens un barības.
Kaut viņa, braucot uz rančo un no tā, būtu pievērsusi vairāk uzmanības ainavai! Vai šī aiza virzījās uz rančo pusi vai meta tam līkumu? Vai viņi jau bija gandrīz klāt? Vai ari akli virzījās pretī īstam tuksnesim? Vai kāds viņu patlaban meklē?
Aizas sienas vairs nebija tik augstas, tomēr tikpat stāvas un šķita pievirzījušās tuvāk. Aiza sašaurinājās. Tas droši vien bija labi. Ja jau aiza sašaurinājās un kļuva seklāka, vai tas nenozīmēja, ka viņi tuvojas tās galam?
Lanas acis bija pievērstas zemei, lai izvairītos no čūskām; pēkšņi Patriks sastinga uz vietas.
- Kas ir, draudziņ? Bet viņa jau pati redzēja, kas tas ir. Pāri aizai stiepās siena. Tā bija neiespējami augsta, daudz augstāka par aizas sienām barjera, kas veidota no… no kaut kā tāda, ko viņa nekad iepriekš nebija redzējusi.
Augstā, stāvā siena, turklāt tās dīvainā atrašanās šajā vietā iedvesa meitenē bailes. Bet, šķiet, tur neko nevarēja izdarīt. Tā tik tiešām bija siena. Puscaurspīdīga kā ūdeņains piens. Un viegli ņirbēja kā kaut kāds videoefekts. Tas bija absurdi. Neiespējami. Siena vietā, kur nebija jābūt nekādai sienai.
Lana piegāja tai tuvāk. Patriks gan tuvoties nevēlējās.
- Mums jāapskatās, kas tas ir, draudziņ, viņa mudināja.
Taču Patriks bija citās domās. Viņu nepavisam neinteresēja,
kas tas ir.
Tuvumā meitene redzēja blāvu sevis pašas atspulgu.
- Varbūt ir pat labi, ka nevaru sevi saskatīt labāk, viņa nomurmināja. Lanas mati vēl arvien bija stīvi no sakaltušām asinīm. Viņa zināja, ka ir netīra, un redzēja, ka apģērbs ir saplēsts, turklāt ne jau mākslinieciski un stilīgi, bet vienkārši sadriskāts skrandās.
Lana pārvarēja pēdējās pāris pēdas, kas viņu šķīra no barjeras, un pieskārās tai ar pirkstu.
-Ai!
Viņa iekliedzās un atrāva pirkstu. Pirms avārijas Lana šis sāpes būtu nosaukusi par dedzinošām. Tagad viņas priekšstati par īstām sāpēm bija krietni mainījušies. Tomēr Lanai nebija nekādas vēlēšanās pieskarties barjerai vēlreiz.