- Vai tas būtu kaut kāds elektriskais žogs? viņa vērsās pie Patrika. Kā tas šeit nokļuvis?
Tagad nebija citas izvēles kā vien rāpties pa aizas sienu. Nelaime tikai tāda, ka Lana bija pārliecināta: rančo atrodas pa kreisi. Bet pa šo malu nebija iespējams uzkāpt. Tad viņai būtu vajadzīga virve un āķi.
Lana prātoja, ka, rāpjoties pa klintsbluķiem, kas, drūpot aizas malai, veidoja krāvumus, viņa varētu tikt augšā pa labējo nogāzi. Bet ja nu vienīgi viņai nav galīgi sajukuši virzieni starp Lanu un rančo tad būtu aiza.
Atlikusī iespēja bija atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru abi bija nākuši. Lai nokļūtu līdz šejienei, bija aizgājusi puse dienas. Diena būs galā, pirms vēl viņa būs tikusi līdz vietai, no kuras uzsāka ceļu. Un tur, tajā pašā vietā, viņa ari nomirs.
- Nāc, Patrik! Mēģināsim tikt no šejienes ārā.
Rāpjoties pa labās puses nogāzi, šķiet, pagāja kāda stunda.
Un visu laiku zem sienas klusā, drūmā skatiena sienas, kura Lanai šķita kā dzīva būtne, milzīgs, naidīgs spēks, kas nolēmis viņu apturēt.
Beidzot sasniegusi augšu, Lana, mirkšķinādama un miegdama acis, pārlaida skatienu apkārtnei. Tad viņa gandrīz sabruka. No ceļa nebija ne miņas. Ne miņas arī no rančo. Tikai kāda jūdze līdzenas zemes, aiz kuras slējās stāva kore.
Un šī neiespējamā siena. Šī neiespējamā siena, kura te nekādi nevarēja būt.
Vienu ceļu aizšķērsoja aiza, otru kalni, trešo siena, kas pāršķēla ainavu un šķita kā nokritusi no debesīm.
Vienīgais pieejamais ceļš bija atpakaļ uz vietu, no kuras viņa bija nākusi, atpakaļ pa šauro līdzenās zemes joslu, kas stiepās gar aizas malu.
Lana aizlika roku priekšā acīm un samirkšķināja tās saulē.
- Pag, viņa sacīja Patrikam, te kaut kas ir.
Netālu no klints pakājes, pavisam tuvu barjerai. Vai tiešām tas bija tveicīgajā gaisā viegli virmojošs zaļš zāles laukumiņš? Gan jau tikai mirāža.
- Kā tev šķiet, Patrik?
Patrikam bija vienalga. Sunim bija saplakusi dūša. Viņš nebija labākā formā kā meitene.
- Gan jau tā ir tikai mirāža, teica Lana.
Abi devās uz priekšu. Tas vismaz bija vieglāk nekā rāpties ārā no aizas. Bet saule tagad kā āmurs blieza pa Lanas neapsegto galvu. Viņa juta, ka, garam mokoties šaubās, ķermenis atsakās klausīt. Pēdējiem spēkiem meitene dzinās pēc mirāžas. Tā, tiekdamās pretī stulbai mirāžai, viņa dabūs galu.
Bet zaļais laukums neizgaisa. Sarūkot attālumam, tas pletās aizvien lielāks. Lanas apziņa tagad bija kā dreboša sveces liesma, kas iemirdzas un atkal saplok. Dažas sekundes moža, tad iegrimusi bezveida sapni.
Grīļīgām kājām, pusakla no nerimstošās skatīšanās saulē, Lana vilkās uz priekšu, līdz pēkšņi atskārta, ka kājas skar nevis putekļus, bet zāli.
Kāju pirksti sajuta zāles čauganumu.
Tas bija mazītiņš mauriņš, divpadsmit reiz divpadsmit pēdas liels. Tā viducī atradās grozāms smidzinātājs, kas gan nebija iedarbināts. Taču no tā stiepās šļūtene. Šļūtene meta likumu ap mazu koka būdiņu bez logiem.
Tas pat nebija īsts namiņš diezin vai tajā varēja būt vairāk par vienu istabu. Aiz būdas atradās pussagruvis koka būcenis. Un vēl tādas kā vējdzirnavas, patiesībā pie pussabrukuša divdesmit pēdu augsta torņa piestiprināts lidmašīnas propellers.
Lana streipuļodama vilkās gar šļūteni, sekodama tās avotam. Tā stiepās no kādreiz krāsotas, bet tagad saules izdedzinātas tērauda cisternas. Cisterna bija pacelta uz platformas,
ko veidoja zem improvizētajām dzirnavām sakrauti dzelzceļa gulšņi. Tur vidēja ventiļi un savienojošas caurules. Šļūtene beidzās pie krāna, kas bija piemetināts pie cisternas gala.
- Tā ir aka, Patrik.
Vārgajiem pirkstiem izmisīgi pinoties, Lana ķērās pie šļūtenes savienojuma.
Tas atdalījās.
Viņa parāva kloķi, un tas pagriezās. Ūdens aumaļām gāzās ārā. Tas bija karsts un smirdēja pēc rūsas un minerāliem. Taču tas bija ūdens.
Lana dzēra. Patriks dzēra.
Viņa ļāva ūdenim plūst pār seju. Ļāva tam noskalot asinis. Ļāva izmērcēt apkaltušos matus.
Taču meitene nebija mērojusi tik garu ceļu, lai mirkļa baudas dēļ ļautu savam glābiņam izsīkt. Viņa aizgrieza kloķi. Misiņa caurules galā nodrebēja pēdējā lāse, un, ļāvusi tai nopilēt uz pirkstgala, meitene ar to notīrīja asins garozu, kas klāja plakstiņu.
Tad Lana pirmo reizi visā šajā laikā iesmējās. Mēs vēl neesam pagalam, vai ne, Patrik? viņa teica. Vēl ne.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
171 STUNDA, 12 MINŪTES
-Vispirms jāuzvāra ūdens. Un tikai tad jāiemet makaroni, pamācīja Kvinns.
- Kā tu to zini? Sems rauca uzacis, grozīdams zilo makaronu paciņu un cenzdamies atrast uz tās pagatavošanas instrukciju.
- Esmu redzējis, kā to dara mamma. Miljons reižu. Vispirms jāsāk vārīties ūdenim.
Sems un Kvinns blenza uz pamatīgo ūdens katlu, ko viņi bija novietojuši uz plīts.
- Kamēr uz katlu skatās, tas neuzvārās, pavēstīja Edīlio.
Sems un Kvinns tūdaļ novērsās. Edīlio iesmējās. Tas ir
tikai tāds teiciens. Patiesībā jau tā nav.
- Biju to dzirdējis.’Sems iesmējās. Nu labi, patiesībā es to nezināju.
- Varbūt tu vari likt tam uzburbuļot ar savām maģiskajām rokām, sacīja Kvinns.
Sems izlikās nedzirdam. Kvinna ķircināšanās par šo tematu viņu tracināja.
Ugunsdzēsēju depo ēka bija divstāvīgs betona kubs. Lejā atradās garāža, kurā bija novietotas ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas.
Otrajā stāvā bija dzīvojamā zona liela telpa, kurā atradās virtuve ar garu ēdamgaldu un diviem nesaskaņotiem dīvāniem. Aiz durvīm atradās atsevišķa šaura telpa, kurā bija sarindotas gultas, paredzētas sešiem cilvēkiem.
Galveno telpu gandrīz vai varēja saukt par omulīgu. Te bija ugunsdzēsēju fotogrāfijas, kurās tie bija redzami gan stīvās, oficiālās pozās, gan smaidoši draugu pulkā. Bija ari dažādu cilvēku sūtītas pateicības vēstules, ieskaitot pirmklasnieku ekskursijas atstātās bilžainās zīmītes ar brīžiem visnotaļ dīvainu pareizrakstību, kuras visas sākās ar vārdiem: “Mīļo tēvoci ugunsdzēsēj!”
Telpā stāvēja liels, apaļš galds, kas tad, kad viņi te trijatā ieradās, liecināja par pēkšņi pārtrauktu pokera spēli: tur bija izklaidus izbirušas kārtis, čipsi, cigāri un pelnu trauki. Tagad tas bija nokopts.
Un vēl te bija pārsteidzoši labi apgādāts pieliekamais: tomātu mērces burkas, zupas kārbas, makaronu pakas. Un sarkana, lakota kaste ar mājas cepumiem, kas jau bija krietni nostāvējušies, tomēr nebija neēdami, sevišķi ja tos piecpadsmit sekundes paturēja mikroviļņu krāsnī.
Sems labprāt bija uzņēmies ugunsdzēsēju priekšnieka pienākumus. Ne tāpēc, ka pats būtu gribējis šo amatu, bet tāpēc, ka daudzi, šķiet, vēlējās tajā redzēt tieši viņu. Viņš klusībā cerēja, ka neviens viņam nezvanīs un neliks kaut ko darīt, jo pēc trim ugunsdzēsēju depo pavadītajām dienām trijotne tik tikko bija iemanījusies iedarbināt ugunsdzēsēju mašīnu, kur nu vēl ar to braukt vai darboties.
Vienīgo reizi, kad kāds bērns ieskrēja pie viņiem, kliegdams “Deg!”, Sems, Kvinns un Edīlio sešus kvartālus pa pusei vilka, pa pusei stiepa šļūteni un hidranta uzgriežņatslēgu, taču beigu beigās atklāja, ka šā puikas brālis ielicis mikroviļņu krāsnī konservu kārbu. Dūmu avots bija tikai izdegusī mikroviļņu krāsns.