- Vakar vakarā es sastrīdējos ar tēti, atcerējās Kvinns.
- Nesāc tikai perināt šādas domas, Astrīda viņu pārtrauca. Būtiski ir zināt: tu to neizraisīji. To nav izraisījis neviens no mums.
Meitene uzlika roku Kvinnam uz pleca, un tas bija itin kā signāls, lai viņš beidzot ļautos žēlabām. Zēns jau atklāti šņukstēja un, norāvis sev saulesbrilles, nometa tās uz grīdas.
- Būs taču labi, mierināja Astrīda. Izklausījās, ka viņa cenšas pārliecināt ne tikai Kvinnu, bet arī sevi.
- Jā, novilka Sems, pats tam lāgā neticēdams. Protams, būs. Tas ir tikai… Taču teikuma beigas viņam neizdevās izdomāt.
- Varbūt to izdarīja Dievs, piepeši pavērsis augšup cerību pilnu skatienu, ieminējās Kvinns. Viņa acis bija sarkanas, un tajās jautās pēkšņas apsēstības pilna enerģija. Tas bija Dievs.
- Varbūt, noteica Sems.
- Kas gan cits tas varētu būt, vai ne? T-tātad… tā-tātad… Kvinns aprāvās, noslāpējot panikas izraisīto stostīšanos.
- Tātad viss būs labi. Doma par kaut kādu jebkādu, lai arī
cik vāju, izskaidrojumu šķita mierinoša. Ei, protams, viss būs labi. Totāli labi.
- Nākamā Astrīdas māja, ierosināja Sems. H ir tuvāk.
- Tu zini, kur es dzīvoju? brīnījās Astrīda.
Šī nebija īstā reize atzīties, ka viņš reiz pa ceļam no skolas bija viņai sekojis, nolēmis meiteni uzrunāt, varbūt uzaicināt uz kino, taču beigu beigās nebija varējis sadūšoties. Sems paraustīja plecus. Varbūt kādreiz esmu tevi tur redzējis.
Astrīdas māja atradās desmit minūšu gājiena attālumā.
Tā bija pajauna divstāvu ēka ar baseinu aizmugurē. Lai arī Astrīdas ģimene nebija bagāta, tomēr viņas māja bija daudzkārt jaukāka par Sema māju. Semam tā atgādināja māju, kurā viņi ar māti bija dzīvojuši, pirms no viņiem aizgāja patēvs.
Arī patēvs nebija necik bagāts, toties viņam bija labs darbs.
Astrīdas mājā Sems jutās kaut kā dīvaini. Tajā viss šķita skaists un pat mazliet izsmalcināts. Taču visas lietas bija paslēptas. Nebija nekā, ko būtu iespējams salauzt. Galdu stūros bija mazi plastmasas polsterīši. Elektrības rozetes aprīkotas ar nosedzošiem vāciņiem. Virtuves naži atradās skapītī ar aizslēdzamām stikla durtiņām. Plītij bija īpaši bērniem droši slēdži.
Astrīda pamanīja, ka viņš ir to ievērojis. Tas nav manis dēļ, viņa dzedri noteica. Tas ir Mazā Pīta dēļ.
- Zinu. Viņš… Sems nezināja pareizo vārdu. I
- Viņš sirgst ar autismu, Astrīda attrauca tik moži, it kā tas nebūtu nekas īpašs. la, te neviena nav, viņa konstatēja.
Meitenes tonis vēstīja, ka neko citu viņa arī nebija gaidījusi, un tiktāl viss bija labi.
- Kur tavs brālītis? apvaicājās Sems.
Tad viņa iekliedzās. Viņš nebija domājis, ka Astrīda uz ko tādu ir spējīga. Nezinu, vai saproti? Es nezinu, kur viņš ir. Un aizšāva roku priekšā mutei.
- Pasauc viņu, svešādā, sev neraksturīgā balsī, skaidri izrunājot katru skaņu, ierosināja Kvinns. Puisis kaunējās par savu asaru lēkmi. Tomēr viņš nebija tai ļāvies pilnīgi.
- Pasaukt? Viņš neatbildēs, Astrīda izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņam ir autisms. Smagā formā. Viņš ne… viņš ne ar vienu nebiedrojas. Pītijs neatbildēs, vai saprati? Pat ja cauru dienu klaigāšu viņa vārdu.
- Būs jau labi, Astrīd. Tūlīt mēs par visu pārliecināsimies, teica Sems. Ja Pīts ir šeit, es viņu atradīšu.
Astrīda, apvaldījusi asaras, pamāja ar galvu.
Viņi pārmeklēja māju collu pa collai. Izlūkoja pagultes un skapjus.
Pārgāja pāri ielai, kur dzīvoja kundze, kas reizēm mēdza pieskatīt Mazo Pītu. Ari tur neviena nebija. Viņi pārmeklēja visas telpas. Sems jutās kā kramplauzis.
- Varbūt viņš ir kopā ar mammu vai ari tētis paņēmis viņu līdzi uz spēkstaciju. Tā viņš dara, ja nav neviena cita, kurš varētu manu brāli pieskatīt. Meitenes balsī Sems saklausīja izmisumu.
Kopš pēkšņās visu pieaugušo pazušanas bija pagājusi kāda pusstunda. Kvinns vēl arvien izturējās ērmoti. Arī Astrīda izskatījās tā, ka teju varētu sabrukt. Vēl nebija pusdienlaiks, bet Semam jau prātā bija nakts. Dienas tagad bija īsas, kā nekā 10. novembris, gandrīz jau Pateicības diena. īsas dienas, garas naktis.
- Dosimies tālāk, vedināja Sems. Par Mazo Pītu neraizējies. Mēs viņu atradīsim.
- Vai tas domāts kā formāls mierinājums vai kā konkrētas saistības? noprasīja Astrīda.
- Kā, lūdzu?
- Es gribēju jautāt: vai tu patiešām palīdzēsi man sameklēt Pītu? vaicāja Astrīda.
- Protams. Sems būtu gribējis piebilst, ka palīdzētu viņai vienmēr, visur, mūžīgi, bet tā runāja tikai viņa paša bailes, radot vēlmi pļāpāt. Tāpēc Sems tikai uzņēma gaitu savas mājas virzienā, nu jau nešaubīgi zinot, ko tur ieraudzīs. Tomēr tas bija jāpārbauda un bija jāpārliecinās vēl ari par ko citu. Jānoskaidro, vai viņš nav jucis.
Jānoskaidro, vai tā vēl arvien ir tur.
Tas bija kaut kāds ārprāts. Taču pašam Semam šis ārprāts bija sācies jau pirms laba laika.
Teju vai simto reizi Lana, staipīdama kaklu, raudzījās pār plecu, lai palūkotos uz savu suni.
- Ar viņu viss ir kārtībā. Beidz raizēties, Opītis Lūks viņu apsauca.
- Viņš var izlēkt ārā.
- Nu labi, viņš ir pastulbs. Bet nedomāju gan, ka viņš lēks ārā.
- Viņš nepavisam nav stulbs. Viņš ir ļoti gudrs suns. Lana Ārvena Lācara sēdēja vectēva nobružātā, reiz sarkanā pikapa priekšējā sēdeklī. Patriks, viņas iedzeltenais labradors, tupēja aizmugurē; suņa ausis plīvoja vējā un mēle bija izkārta.
Patriks tā bija nosaukts Patrika Stāra, kāda ne visai gudra animācijas seriāla “Sūklis Bobs” personāža, vārdā. Meitenei gribējās, lai suns būtu priekšā kopā ar viņu. Opitis Lūks nebija ar mieru.
Vectēvs ieslēdza radio. Kantrimūzika.
Viņš bija vecs, viņas Opitis Lūks. Daudziem bērniem bija itin jauni vecvecāki. Ari otri Lanas vecvecāki tie, kuri dzīvoja Lasvegasā, bija daudz jaunāki. Bet Opitis Lūks bija vecs un izskatījās kā saburzīta vēršāda. Viņa seja un rokas bija tumšbrūnā krāsā daļēji no saules un daļēji tāpēc, ka viņš bija čumašu indiānis. Vecais virs nēsāja sviedriem piesūkušos salmu krāsas kovboju cepuri un tumšas saulesbrilles.
- Kas man būtu jādara atlikušo dienas daļu? jautāja Lana.
Opītis Lūks pastūrēja sāņus, lai apbrauktu grambu. Dari,
ko vēlies.
- Tev nav ne televizora, ne DVD, ne interneta nekā.
Opīša Lūka tā sauktais rančo bija tik nomaļš un pats vecais
virs tik skops, ka vienīgā tehniskā ierīce tur bija vecs radio, kas, šķiet, spēja uztvert tikai kādu vietējo reliģisko raidstaciju.
- Tu taču paņēmi līdzi kaut kādas grāmatas, vai ne? Vai arī vari izmēzt stalli. Vai kāpt kalnos. Viņš ar zodu norādīja uz pauguriem. No turienes paveras skaisti skati.
- Es kalnā redzēju koijotu.
- Koijoti nav bīstami. Pa lielākai daļai. Vecais zēns koijots ir pārāk gudrs, lai biedrotos ar cilvēkiem. Vārdu “koijots” vectēvs izrunāja kā “ko-jots”.
- Es jau tā biju šeit iespundēta veselu nedēļu, žēlojās Lana. Vai ar to vēl nepietiek? Cik ilgi man vēl būs šeit jākvern? Es gribu mājās.
Vecais vīrs nepagodināja viņu pat ne ar skatienu. Tavs tēvs pieķēra tevi nočiepjam no mājas šņabi, lai aiznestu kaut kādam nekrietnelim.