- Tonijs nav nekāds nekrietnelis! Lana atcirta.
Opītis Lūks izslēdza radio un iedarbināja savu sprediķojamo balsi. Puisis, kurš šādi izmanto meiteni, sagādājot viņai kreņķus, nav nekas cits kā nekrietnelis.
-Ja es nebūtu viņam to sagādājusi, viņš būtu mēģinājis viltot identifikācijas karti un varbūt iekļūtu nepatikšanās.
- Tur nav nekādu “varbūt”. Piecpadsmitgadīgs puisis, kurš dzer grādīgos, pilnīgi noteikti iekulsies nepatikšanās. Es pats, vai zini, sāku dzerstīties, būdams tavā vecumā. Četrpadsmit. Trīsdesmit savas dzīves gadus esmu noslīcinājis pudelē. Bet nu jau trīsdesmit vienu gadu, sešus mēnešus un piecas dienas paldies Dievam debesīs un tavai vecaimātei, lai miers viņas dvēselei! esmu aizvadījis skaidrā prātā. Un viņš atkal ieslēdza radio.
- Nūja, turklāt tuvākais dzērienu veikals ir desmit jūdžu attālumā, Perdidobīčā.
Opītis Lūks iesmējās. Jā. Ari tas nāk par labu.
Vismaz viņam bija humora izjūta.
Mašīna, smagi gāzelēdamās, virzījās uz priekšu gar izžuvušas aizas malu, kura ietiecās simt pēdu dziļumā. Tur rēgojās vēl vairāk vībotņu, nīkulīgu priedīšu, kizila krūmu un sausas
zāles. Opltis Lūks tika stāstījis Lanai, ka dažas reizes gadā te mēdzot būt lietavas un tad ūdens straumēm vien plūstot pa aizas nogāzi, palaikam izraisot pēkšņus plūdus.
Patlaban, izklaidīgi lūkojoties lejup uz stāvo krauju, ko tādu bija grūti iztēloties.
Un tad pikaps bez jebkāda brīdinājuma nobrauca no ceļa.
Lana blenza uz tukšo sēdekli, kur vēl pirms sekundes bija atradies viņas vectēvs.
Vectēva tur nebija.
Pikaps traucās lejup. Lana sasvērās savā drošības jostā.
Auto uzņēma ātrumu. Tas smagi ietriecās kādā jaunā kokā un nolauza to.
Brāžoties lejup, pikaps iekļuva putekļu mākonī. Tas lēkāja tik mežonīgi, ka Lanas galva sitās pret griestiem un pleci atdūrās pret logu. Zobi klabēja. Meitene mēģināja ķerties pie stūres, bet tā neprātīgi raustījās. Pēkšņi auto apvēlās.
Tas vēlās un vēlās, un vēlās.
Lana bija izslīdējusi no drošības jostas un bezpalīdzīgi svaidījās kabīnē. Stūre viņu dauzīja kā maisītājs veļas mazgājamā mašīnā. Vējstikls ietriecās plecā, ātruma pārslēgs trāpīja pa seju kā runga, atpakaļskata spogulītis sašķīda pret pakausi.
Auto sāka buksēt.
Lana gulēja ar seju uz leju; viņas ķermenis šaušalīgi raus- |
tījās, rokas un kājas palika izplestas uz visām pusēm. Plaušas bija pilnas ar putekļiem. Mute ar asinīm. Viena acs, ar kaut ko piedzīta, neko neredzēja.
Tas, ko Lana ieraudzīja ar otru, neskarto aci, pirmajā brīdī šķita grūti aptverams. Viņa gulēja augšpēdus un skatījās uz zemu kaktusu lauciņu; tie likās augam taisnos leņķos.
Viņai bija jātiek ārā. Lana noorientējās, cik labi spēja, un pasniedzās pēc durvīm.
Labā roka nekustējās.
Viņa palūkojās uz to un iekliedzās. Labais apakšdelms no elkoņa līdz plaukstas locītavai vairs neveidoja taisnu līniju.
Tas bija izlocīts leņķi, kas atgādināja saplacinātu “V”. Tas bija tā savērpies, ka plauksta bija izvērsta uz āru. Lauzto kaulu asie gali draudēja izdurties cauri miesai.
Meitene mētājās panikā.
Sāpes bija tik šausmīgas, ka acis pārgriezās un viņa zaudēja samaņu.
Bet ne uz ilgu laiku. Ne pietiekami ilgu.
Kad Lana atguvās, no sāpēm rokā un kreisajā kājā, mugurā un skaustā, un galvā viņai uznāca nelabums. Viņa izvēmās pāri tam, kas kādreiz bija pikapa sadriskātais jumts.
- Palīgā! meitene noķērcās. Palīgā! Palīdziet kāds!
Taču pat šādā agonijā Lana apzinājās, ka te nav neviena,
kurš varētu viņai palīdzēt. Viņi atradās jūdzēm tālu no Perdidobīčas, kur viņa bija dzīvojusi līdz pat pagājušajam gadam, kad ģimene pārcēlās uz Lasvegasu. Šis ceļš neveda nekur citur kā vien uz rančo. Varbūt reizi nedēļā pa to kāds nostaigāja kāds apmaldījies kājāmgājējs tūrists vai vecā sieva, kura mēdza ar Opīti Lūku spēlēt dambreti.
- Man jāmirst, Lana teica tukšumam.
Bet viņa vēl nebija mirusi, un sāpes nebija rimušās. Viņai bija jāizkļūst no mašīnas.
Patriks. Kas noticis ar Patriku?
Lana izķērca suņa vārdu, bet nekas nenotika.
Vējstikls bija saplīsis un sabuktēts, tomēr viņa to nekādi nespēja izspert, pat ar veselo kāju ne.
Vienīgais ceļš uz āru bija vadītāja puses logs, kas atradās aiz muguras. Meitene zināja, ka pat visniecīgākais mēģinājums pagriezties būs neizturami mokošs.
Tad pēkšņi parādījās Patriks. Satraukti elsodams un smilkstēdams, viņš bakstīja Lanu ar savu melno purnu.
- Labs suns, meitene sacīja.
Patriks paluncināja asti.
Patriks nebija nekāds pasaku suns, kurš pēkšņi būtu kļuvis gudrs un varonīgs. Viņš neizvilka Lanu no kūpošā vraka. Taču
viņš palika pie meitenes visu ellīgo mocību stundu, kuras laikā viņa rāpās ārā.
Lana atpūtās, gulēdama smiltis ar galvu vībotņu paēnā. Patriks laizīja viņai no sejas asinis.
Likdama lietā veselo roku, Lana izpētīja savus ievainojumus. Vienu aci klāja asinis, kas bija iztecējušas no dziļas brūces pierē. Viena kāja bija lauzta vai vismaz izmežģīta tā, ka nebija lietojama. Kaut kas sāpēja muguras lejasdaļā, vietā, kur varētu atrasties nieres. Virslūpa bija nejutīga. Viņa izspļāva asiņainu izlauzta zoba gabalu.
Taču daudzkārt ļaunāks par visu pārējo bija šaušalīgais labās rokas savainojums. Viņa pat nespēja uz to paskatīties. Mēģinājumi roku pacelt tūdaļ tika atmesti: sāpes bija neizturamas.
Lana atkal zaudēja samaņu un atguvās tikai pēc krietna laika. Saule nežēlīgi svilināja. Patriks saritinājies gulēja viņai līdzās. Un debesīs virs viņas, plati izpletuši melnos spārnus, gaidoši riņķoja kāds pusducis maitasputnu.
TREŠĀ NODAĻA
298 STUNDAS, 5 MINŪTES
- Paskatieties uz to kravas auto! norādīja Sems. Vēl viena avārija. Korporācijas FedEx mašīna bija izdrāzusies cauri dzīvžogam un ietriekusies kāda privāta pagalma gobā. Motors turpināja darboties tukšgaitā.
Viņi uzskrēja diviem bērniem, ceturtklasniekam un viņa mazajai māsiņai, kuri savas mājas mauriņā bez īpaša entuziasma spēlēja sunīšus. Mammas nav mājās, pavēstīja vecākais bērns. Man pēcpusdienā jāiet uz klavierstundu. Bet es nezinu, kā tur nokļūt.
- Un man ir steps. Mums iedos kostīmus, kuros uzstāties, piebalsoja mazā. Es būšu mārīte.
- Vai zināt, kā nokļūt uz laukumu? Zināt taču pilsētas centrā? vaicāja Sems.
- Laikam gan.
-Jums vajadzētu doties turp.
- Es nedrīkstu iet ārā no pagalma, atbildēja mazā.
- Mūsu vecmamma dzīvo Lagunabīčā, sacīja ceturtklasnieks. Viņa varētu atbraukt mums pakaļ. Bet mēs nevaram viņu sazvanīt. Telefons nedarbojas.
- Zinu. Varbūt tomēr ejiet pagaidīt laukumā, ko? Tā kā puika tikai blenza uz viņu, Sems piebilda: Ei, pārlieku nebēdājies, sarunāts? Vai jums mājās ir cepumi vai saldējums?
- Laikam ir.
- Nu, patlaban šeit nav neviena, kurš varētu jums aizliegt ēst cepumus, vai ne? Gan jau jūsējie drīz parādīsies, es vismaz tā domāju. Bet tagad notiesājiet pa cepumam un pēc tam dodieties uz laukumu.
- Tāds ir tavs risinājums? Notiesāt pa cepumam? noprasīja Astrīda.
- Nē, mans risinājums ir jozt, ko kājas nes, uz pludmali un paslēpties, līdz tas viss būs galā, atbildēja Sems. Bet cepums nekad nenāk par ļaunu.