Viņi turpināja ceļu Sems, Kvinns un Astrīda. Sema māja atradās pilsētiņas austrumu daļā. Viņi abi ar mammu mitinājās šaurā bēdīga paskata vienstāva namiņā ar mazītiņu iežogotu aizmugures pagalmu. Priekšējā pagalma nebija, tikai celiņš. Sema māte, strādādama par nakts medicīnas māsu Koutsas Akadēmijā, nekādu lielo naudu nepelnīja. Sema tētis atradās ārpus viņa pasaules ainas, un tā tas vienmēr bija bijis. Semam tēva tēls bija noslēpumā tīts. Un pagājušogad no viņiem aizgāja ari patēvs.
- Klāt esam, teica Sems. Mēs, redzi, neuzskatām par vajadzīgu plātīties ar lielu māju un tādā garā.
- Nu, toties tu dzīvo tuvu pilsētas pludmalei, Astrīda norādīja uz vienīgo priekšrocību, kas piemita Sema mājai un tās apkārtnei.
- Jā. Divu minūšu gājiens. Vēl mazāk, ja iet cauri tās mājas pagalmam, kurā iemitinājusies motociklistu banda.
- Motociklistu banda? pārjautāja Astrīda.
- Nu, patiesībā ne jau visa banda. Tikai Rīkļurāvējs un viņa draugaļa Garnadze. Astrīda sarauca uzacis, un Sems steidzās piebilst: Atvaino! Stulbs jociņš. Apkaime gluži vienkārši nav no patīkamajām.
Tagad, kad viņi bija klāt, Semam nemaz negribējās iet iekšā. Mātes tur noteikti nebija.
Turklāt viņa mājā bija kaut kas tāds, kas Kvinnam un jo sevišķi Astrīdai nebūtu jāredz.
Sems devās augšup pa saulē izbalējušajiem pelēki krāsotajiem koka pakāpieniem, kas brakšķēja, tiklīdz tiem uzmina.
Lievenis bija šaurs, un pirms pāris mēnešiem kāds bija nočiepis šūpuļkrēslu, ko mamma bija izlikusi ārā, lai vakaros pirms došanās uz darbu varētu pasēdēt un pašūpoties. Tagad viņiem nekas cits neatlika kā stiept ārā virtuves krēslus.
Viņiem abiem tas allaž bija pats labākais dienas laiks: mātes darbdiena vēl nebija sākusies, bet Semam tā jau bija beigusies. Sems atgriezās no skolas, un mamma, lielāko dienas daļu nogulējusi, tagad bija nomodā. Viņa iebaudīja tasi tējas, bet Sems malkoja minerālūdeni vai sulu. Viņa izjautāja dēlu, kā gājis skolā, un, lai ari viņš mammai necik daudz nestāstīja, bija patīkami apzināties, ka tad, ja gribētu, viņš varētu izstāstīt visu.
Sems atvēra durvis. Iekšā bija klusu, ja neskaita ledusskapja dūkoņu. Tā kompresors bija vecs un skaļš. Pēdējo reizi, kad viņi abi, pacēluši kājas uz treliņiem, sarunājās uz lieveņa, mamma prātoja, vai vajadzētu kompresoru salabot vai ari lētāk būtu nopirkt citu, lietotu ledusskapi. Un par to, kā viņi bez automašīnas nogādātu ledusskapi mājās.
- Mamm? Sems ierunājās dzīvojamās istabas tukšumā.
Atbildes nebija.
- Varbūt viņa ir kalnā, Kvinns minēja. “Kalns” bija apzīmējums, ko pilsētnieki bija devuši Koutsas Akadēmijai. Paugurs, kurā atradās šī privātā internātskola, patiešām vairāk atgādināja kalnu.
- Nē, attrauca Sems. Viņa ir prom tāpat kā visi pārējie.
Plīts bija ieslēgta. Cepamā panna sadegusi melna. Uz
pannas nekā nebija. Sems izslēdza plīts degli.
- Tā ķibele būs uzbrukusi visai pilsētai, viņš teica.
-Jā, Astrīda piekrita, plītis atstātas iedegtas, automašīnas iedarbinātas. Kādam vajadzētu veikt apgaitu un pārliecināties, vai viss izslēgts un mazi bērni palikuši kāda uzraudzībā. Ir taču ari tabletes un alkohols, un atsevišķiem cilvēkiem droši vien kaut kur glabājas šaujamieroči.
- Šajā apkaimē dažam labam ir vesela artilērija, piebilda Sems.
- To noteikti ir izdarījis Dievs, sludināja Kvinns. Jo kurš gan cits to spētu, pareizi? Neviens cits to nevarēja izdarīt.
Panākt, lai ne no šā, ne no tā pazūd visi pieaugušie.
- Visi, kam ir piecpadsmit vai vairāk, izlaboja Astrīda.
- Piecpadsmit gadu vecumā cilvēks vēl nav pieaudzis. Tici man, es mācos ar tādiem vienā klasē. Viņa lēnām izgāja cauri dzīvojamai istabai, kā kaut ko meklēdama. Vai drīkstu izmantot vannasistabu, Sem?
Zēns negribīgi pamāja ar galvu. Meitenei atrodoties šeit, viņa mājās, Sems jutās pazemots. Ar uzkopšanu īpaši neaizrāvās ne Sems pats, ne viņa māte. Telpas bija kaut cik tīras, taču nepavisam nevarēja līdzināties Astrīdas mājai.
Meitene aizvēra aiz sevis vannasistabas durvis. Sems dzirdēja tekoša ūdens skaņu.
- Ko mēs izdarījām? prātoja Kvinns. To es nekādi nevaru saprast. Ko mēs tādu izdarījām, ka tik briesmīgi nokaitinājām Dievu?
Sems atvēra ledusskapi un nopētīja tā saturu. Piens. Pāris gāzētā ūdens pudeļu. Neliela arbūza pusīte, novietota ar griezuma vietu uz leju šķīvī. Olas. Āboli. Un citroni mammas tējai. Viss kā parasti.
- Tas ir, vai mēs izdarījām kaut ko tādu, ar ko to izpelnījāmies? turpināja Kvinns. Dievs kaut ko tādu nedara bez 4 iemesla.
- Nedomāju vis, ka tas ir Dievs, iebilda Sems.
- Vecīt, tam ir jābūt Viņam!
Atgriezās Astrīda. Varbūt Kvinnam taisnība. Nav taču nekā, vai zini, kas normālā ceļā varētu to izraisīt, viņa teica.
- Vai tad ir? Tajā nav nekādas loģikas. Tas nav iespējams, un tomēr tas ir noticis.
- Dažkārt notiek arī neiespējamais, iebilda Sems.
- Nenotiek vis, Astrīda nebija ar viņu vienisprātis. Visumam ir savi likumi. Viss, ko mēs mācījāmies dabaszinību stundās. Tu taču zini piemēram, par kustības likumiem vai to,
ka nekas nevar pārspēt gaismas ātrumu. Vai par gravitāciju. Neiespējamais nemēdz notikt. Tāpēc jau tas ir neiespējams, Astrīda iekoda lūpā. Atvaino! Patlaban laikam nav īstais brīdis lekcijai, vai ne?
Sems vilcinājās. Ja nu viņš tiem abiem to parādītu, ja sadūšotos pārkāpt šo robežu? Un pēc tam? Viņš taču nevarēs piespiest viņus to atkal aizmirst. Tie neliksies mierā, iekams viņš būs izstāstījis visu.
Tad tie uz viņu raudzīsies citādi. Būs tādās pašās šausmās kā viņš pats.
- Iešu pārvilkšu kreklu, labi? Savā istabā. Pēc brīža būšu atpakaļ. Ledusskapī var atrast kaut ko dzeramu. Paņemiet!
Sems aizvēra aiz sevis istabas durvis.
Viņš ienīda savu istabu. Logs pavērās uz sānieliņu, un tā stikls bija tik “caurspīdīgs”, ka pa to pat īsti nevarēja redzēt ārā. Pat saulainā dienā istaba šķita krēslaina. Un naktī tā bija absolūti tumša.
Sems ienīda tumsu.
Vakaros, ejot uz darbu, mamma lika viņam aizslēgt māju.
- Tagad gan tu šeit esi saimnieks, viņa mēdza teikt, tomēr es jutīšos labāk, ja zināšu, ka esi aizslēdzis durvis.
Semam šīs runas nepatika. Apgalvojumi, ka viņš esot saimnieks. Ka viņš tagad esot saimnieks.
Tagad.
Varbūt viņa to nemaz nedomāja nopietni. Bet kā gan lai tas nebūtu teikts nopietni? Bija pagājuši astoņi mēneši, kopš patēvs bija atstājis viņu veco māju. Seši mēneši, kopš Sems kopā ar māti bija pārvācies uz šo noplukušo būdu šajā nožēlojamā apkaimē un māte bija spiesta strādāt slikti apmaksātu darbu draņķīgā diennakts laikā.
Aizpagājušo nakti plosījās pērkona negaiss un uz brīdi bija pazudusi elektrība. Semu apņēma pilnīga tumsa, ja neskaita vājos zibens uzliesmojumus, kas pazīstamās lietas viņa istabā padarīja svešādas un spokainas.
Uz kādu bridi Semam bija izdevies aizmigt, taču tad viņu pamodināja apdullinošs pērkona grāviens. Uztrūcies no šausmīga murga, viņš nokļuva absolūti tumšā un tukšā mājā.
Šis salikums bija par traku. Sems sauca māti. Liels, spēcīgs četrpadsmit, gandrīz jau piecpadsmit gadus vecs puisis tumsā sauca: “Mammu!” Viņš izstiepa roku, kā gribēdams atvairīt tumsu.
Un tad… gaisma.
Tā parādījās viņa drēbju skapī, neaizpildot gluži visu skapja tilpumu. Sems varēja gaismu paslēpt, aizverot skapja durvis.