Taču, kad viņš centās aizvērt durvis pilnīgi, gaisma gluži vienkārši izgāja tām cauri. It kā durvju nemaz nebūtu. Tāpēc durvis bija tikai pievērtas, nevis pilnīgi aizdarītas. Lai kaut cik nomaskētu gaismu, viņš pavirši pārmeta pār durvīm dažus kreklus, bet šī neveiklā blēdība nevarēja vilkties ilgi. Gan jau mamma to ieraudzīs… Nu tad, kad atgriezīsies…
Viņš atrāva vaļā skapi. Aizsegs nokrita.
Tā vēl arvien bija tur.
Gaismiņa bija maza, bet spoža. Tā tur nekustīgi karājās, nekam nepiestiprināta, bez jebkādām saitēm. Ne lampa vai spuldze tikai maza tīras gaismas lodīte.
Tas bija kaut kas neiespējams. Tas bija kaut kas tāds, kas nevar pastāvēt. Un tomēr tā tur bija. Gaisma bija parādījusies |
brīdī, kad Semam tā bija vajadzīga, un nebija pazudusi.
Viņš mēģināja tai pieskarties, taču tas īsti neizdevās. Pirksti izgāja tai cauri, sajūtot tikai siltu mirdzumu, ne karstāku par vannas ūdeni.
-Jā, Sem, viņš sev čukstus sacīja. Vēl arvien tepat.
Astrīda un Kvinns domāja, ka viss sācies šodien, bet Sems zināja, ka tā nav. Normālā dzīve bija sākusi brukt pirms astoņiem mēnešiem. Pēc tam gan viss atkal bija iegājis normālās sliedēs. Un nu šī gaisma.
Četrpadsmit gadus Sems bija nodzīvojis normāli. Tad viss normālais bija sācis ļodzīties.
Šodien tas bija sabrucis un sadedzis.
- Sem?
Tā bija Astrīda, kas sauca viņu no dzīvojamās istabas. Raizēdamies, ka viņa var ienākt un ieraudzīt gaismu, Sems pameta skatienu uz durvīm. Viņš centās paslēpt gaismu, cik vien labi tas steigā bija iespējams, un atgriezās pie draugiem.
- Tava mamma ir rakstījusi klēpjdatorā, pavēstīja Astrīda.
- Varbūt pārbaudīja e-pastu. Bet, kad Sems apsēdās pie galda un palūkojās ekrānā, tajā bija redzams nevis pārlūks, bet gan atvērts Word dokuments.
Tā bija dienasgrāmata. Tikai viena lapa, trīs rindkopas.
Pagājušonakt tas notika atkal. Man gribētos par to pastāstīt G. Bet viņa nospriestu, ka esmu jukusi. Es varētu zaudēt darbu. Viņa domātu, ka lietoju narkotikas. Ja man būtu iespēja visur izlikt kameras, varētu iegūt kādus pierādījumus. Bet pierādījumu man nav, un K. “māte” ir bagāta un visnotaļ devīga pretK. A. Man parādītu durvis. Pat ja es kādam izstāstītu visu patiesību, mani gluži vienkārši sāktu uzskatīt par psihiski nelīdzsvarotu.
Agrāk vai vēlāk K. vai kāds cits no viņiem pastrādās kaut ko nopietnu. Kāds tiks savainots. Kā tas notika arS. un T.
Varbūt man vajadzētu runāt aci pret aci arK. Nedomāju gan, ka viņš atzītos. Vai tad, ja viņš visu uzzinātu, kaut kas mainītos?
Sems blenza ekrānā. Teksts nebija saglabāts. Viņš pārlaida skatienu darbvirsmai un, atradis mapi ar nosaukumu “dienasgrāmata”, uzklikšķināja uz tās. Tā bija aizsargāta ar paroli. Ja māte būtu paguvusi saglabāt šo pēdējo lapu, ari tās atvēršanai būtu nepieciešama parole.
Atšifrēt saīsinājumu “K. A.” bija pavisam vienkārši. Koutsas Akadēmija. Un “G.” droši vien bija skolas direktore Greisa. Ari “S.” bija viegli atminams: Sems. Bet kas bija “K.”?
Viens teikums viņa acu priekšā šķita vibrējam: “Kā tas notika ar S. un T.”
Astrīda noteikti bija lasījusi viņam pār plecu. Viņa gan centās būt smalkjūtīga, tomēr noteikti bija lūrējusi. Sems aizvēra datoru.
- Ejam!
- Kur? vaicāja Kvinns.
- Vienalga kur, tikai ne šeit, atbildēja Sems.
CETURTĀ NODAĻA
297 STUNDAS, 40 MINŪTES
- Ejam uz laukumu, Sems ierosināja. Viņš aizvēra aiz sevis mājas durvis, aizslēdza tās un iebāza atslēgu džinsu kabatā.
- Kāpēc? vaicāja Kvinns.
- Visi droši vien dosies uz turieni, Astrīda teica. Citur jau nav, kur iet, vai ne? Ja nu vienīgi atpakaļ uz skolu. Ja kāds kaut ko zina vai arī ja ir kādi pieaugušie, tie varētu būt tur.
Perdidobīča aizņēma zemesragu dienvidrietumos no piekrastes šosejas. Šosejas ziemeļu pusē slējās stāvi pakalni; sausi, brūni un ielāpaini zaļi, tie veidoja grēdas, kas ziemeļrietumos un dienvidaustrumos no pilsētas ietiecās jūrā, šādi norobežojot pilsētiņu no pārējās pasaules.
Perdidobīčā bija mazliet vairāk nekā trīstūkstoš iedzīvotāju tagad gan daudz mazāk. Tuvākais lielveikals atradās Sentluisā. Tuvākais lielais tirdzniecības centrs divdesmit jūdžu lejup pa piekrasti. Uz ziemeļiem gar piekrasti kalni piegūla pie pašas jūras, neatstājot vietu nekādai būvniecībai, ja neskaita šauro joslu, kurā atradās atomelektrostacija. Aiz tās pletās nacionālā parka teritorija, sens sekvoju mežs.
Perdidobīča bija saglabājusies kā maza, miegaina pilsētiņa ar taisnām, kokiem apstādītām ielām un vecām spāņu stila ēkām ar slīpiem oranžu dakstiņu jumtiem. Bija ari celtnes ar tikpat vecmodīgiem plakaniem jumtiem. Vairumam iedzīvotāju bija mauriņi, kurus tie uzturēja labi apcirptus un zaļus.
Vairumam bija arī iežogoti aizmugures pagalmi. Nelielajā platībā, kas apjoza laukumu un tika uzskatīta par pilsētas centru, auga palfnas un bija daudz ieslīpos leņķos izvietotu autostāvvietu.
Perdidobīčas dienvidos atradās pludmales viesnīca, kalnos Koutsas Akadēmija, kā ari spēkstacija, bet pārējos uzņēmumus gandrīz varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tie bija: Асе saimniecības preču veikals, makdonalds, kafetērija ar nosaukumu Bean There, sviestmaižu tirgotava, pāris sīkbodīšu, viens pārtikas veikals un Chevron degvielas uzpildes stacija pašā šosejas malā.
Tuvojoties centram, Sems, Astrīda un Kvinns sastapa aizvien vairāk bērnu, kuri, tāpat kā viņi paši, devās uz laukumu.
It kā visi mazie pilsētnieki būtu nolēmuši, ka grib būt kopā.
Gūt spēku daudzskaitlīgumā. Vai varbūt viņi pulcējās tikai tāpēc, lai kliedētu vientulību, kas valdīja mājās, kuras piepeši vairs nebija mājīgas.
Puskvartāla attālumā Sems sajuta dūmu smaku un ieraudzīja skrienošus bērnus.
Pilsētas laukums bija neliela atklāta vieta tāds kā parks ar zālieniem un strūklaku, kura gandrīz nekad nedarbojās.
Tur bija soli un bruģēti celiņi, un atkritumu urnas. Laukuma galā viena otrai cieši līdzās slējās divas ēkas: necila paskata I
rātsnams un baznīca. Laukumu apjoza veikali, daži no tiem mūždien bija slēgti. Virs dažām tirgotavām atradās dzīvokli.
No otrā stāva logiem virs izputējuša ziedu veikala un noplukušas apdrošināšanas aģentūras gāzās dūmi. Kad Sems aizelsies apstājās, no augstā loga izšāvās oranžas liesmas.
Vairāki desmiti bērnu stāvēja un skatījās. Šis pūlis Semam šķita ļoti dīvains, un tikai pēc brīža viņš saprata, kāpēc tas tā: te nebija pieaugušo vieni vienīgi bērni.
- Vai kāds ir tur iekšā? iesaucās Astrīda. Neviens neatbildēja.
- Uguns var izplesties, bilda Sems.
- 911 neatbild, kāds atzīmēja.
-Ja uguns izplatīsies, var nodegt puse pilsētas.
- Vai tu tuvumā redzi kādu ugunsdzēsēju? Bezpalīdzīga plecu raustīšana.
Bērnudārzam un saimniecības preču veikalam bija kopīga siena, un no degošās ēkas abus šķīra tikai šaura šķērsieliņa. Sems sprieda, ka, ātri rīkojoties, viņi pagūtu izvest mazuļus no bērnudārza telpām, taču ari saimniecības preču veikalu viņi nevarēja atļauties zaudēt.
Kādi četrdesmit bērni vienkārši stāvēja un blenza. Neviens neizrādīja vēlmi kaut ko darīt.
- Vareni, noteica Sems. Viņš nogrāba divus puišus, kurus kaut cik pazina. Jūs, čaļi, ejiet uz bērnudārzu. Pasakiet šiem, lai izved no turienes mazos.