Pēkšņi Sems atsprāga no lūramā cauruma. Uguns!
- Es negribu sadegt! raudāja Lana.
- Tie ir dūmi, kas nogalina, Sems, palūkojies uz Astrīdu, nočukstēja. Jābūt kādam ceļam uz āru.
- Tev šis ceļš ir zināms, teica Astrīda.
Pa aizmugures sienas spraugām un salaidumiem spraucās iekšā dūmi.
Lana dauzīja dēļus. Dūmi krājās zem spārēm. Būda dega ātri. Karstums jau kļuva neizturams.
- Palīgā! klaigāja Lana. Mums jātiek ārā.
Edīlio metās palīgā raut nost dēļus.
Sems pārliecās pāri Mazā Pīta galvai un noskūpstīja Astrīdu uz lūpām. Neļauj man pārvērsties par Keinu, viņš teica.
- Es tevi pieskatīšu, viņa apsolīja.
- Labi. Visi nost no durvīm! norīkoja Sems, taču viņa balss skanēja pārāk klusi, lai apkārt valdošajā panikā to kāds saklausītu.
Tad viņš satvēra Lanas roku, kurā meitene vicināja zelta ķieģeli. Ko tu dari? viņa iesaucās.
- Tu liki lietā savas spējas un izglābi man dzīvību, teica Sems. Tagad mana kārta.
Lana, Edīlio un Kvinns atkāpās no durvīm.
Sems aizvēra acis. Uzjundīt sevī dusmas bija viegli. Viņam bija tik daudz, uz ko dusmoties.
Taču nezin kāpēc, mēģinot koncentrēties uzbrukumam, viņa gara acu priekšā nenostājās Barveža un pat ne Keina tēls. Prātā bija viņa paša māte.
Muļķīgi. Nepareizi. Negodīgi un pat cietsirdīgi no viņa puses.
Tomēr, tiklīdz Sems centās izsaukt sevī dusmas, viņš redzēja savu māti.
- Tā nebija mana vaina, viņš čukstus sacīja domu tēlam.
Sems pacēla rokas. Plati izpleta pirkstus.
Bet tajā brīdī atsprāga vaļā pussadegušās durvis.
Liesmas un dūmi bija visur smacējošu dūmu straume.
Un no šīs pekles izlēca koijots dāņu doga lielumā.
Tas visu padara vienkāršāku, nodomāja Sems.
No viņa paceltajām rokām izšāvās zaļibaltas gaismas zibsnis, un koijots nogāzās uz grīdas. Dzīvnieka ķermenī bija izdedzināts astoņas collas plats caurums.
Nākamais zibsnis tūkstoš spuldžu spožumā, un sagāzās būdas priekšējā siena.
Pēkšņs vakuums aprija daļu liesmas ne visu, tā bija tikai īsa pauze šajā peklē -, un Sems, saķēris aiz rokas Astrīdu, metās uz priekšu. Astrīda vilka sev līdzi Mazo Pītu. Pārējie, pārvarējuši acumirkļa šoku, viņiem sekoja.
Bērni cits aiz cita atstāja būdu, un koijoti saltu, vērīgu acu un draudīgu zobu jūra metās viņiem virsū.
Sems palaida vaļā Astrīdu, pacēla rokas, un atkal eksplodēja gaisma. Kāds ducis koijotu, uguns ķerti, krita un locījās pa zemi vai kaukdami aizskrēja naktī, dzirksteļodami kā neprātīgas brīnumsvecītes zūdošajā tumsā.
- Barvedis, Lana brīdināja. Smacējošajos dūmos viņas balss bija sarukusi līdz ķērcienam. Viņa balstījās pret Edīlio plecu. Abi bija izglābušies no degošās būdas, taču zālienā viņus gaidīja jaunas briesmas.
Būda viņiem aiz muguras ar skaļu grāvienu sabruka un tūdaļ uzliesmoja kā ugunskurs. Oranžā gaisma apmirdzēja simt apjukušu sunisku pumu. Dzīvnieku acis un zobi spīdēja.
Barvedis stāvēja atstatu, lūkodamies Semā. Viņš bija sabozis spalvu, taču neizskatījās nobijies.
Barvedis izrēja pavēli, un koijotu bars, saplūdis vienotā rūcošā niknuma vilnī, gāzās virsū.
Sems turēja rokas augstu virs galvas. Iemirdzējās vistīrākās zaļibaltās gaismas stari. Pirmās koijotu rindas tūdaļ pat aizdegās. Dzīvnieki pagriezās un šausmās metās atpakaļ. Kāpdami pāri saviem brāļiem un māsām, tie sēja ap sevi visaptverošu paniku.
Viss bars pagriezās un metās prom naktī. Un Barvedis vairs nebija nekāds bezbailīgais vadonis tas sekoja pārējiem, steigdamies panākt savu sakauto armiju. Daži no degošajiem koijotiem skrienot aizdedzināja sausos krūmus.
Sems nolaida rokas gar sāniem.
Astrīda bija viņam līdzās.
- Nu vai zini, vecīt! Kvinns godbijīgi izdvesa.
- Nedomāju, ka viņi atgriezīsies, sacīja Sems.
- Uz kurieni tagad, draugs? Edllio viņam jautāja.
Sems stāvēja, vērdamies tuksnesi, kas vēl arvien bija tik
tumšs, ka aprija visu degošās būdas gaismu. Zēnam gribējās raudāt. Viņš nebija zinājis, ka viņā mīt tik daudz dusmu. Viņam no tā metās nelabi. Māte bija darījusi, ko spējusi, Sems nevarēja viņu vainot. Zēnam gribējās izvemties.
Astrīda redzēja, ka Semam ir grūti runāt, tāpēc teica: Mēs dosimies atpakaļ uz Perdidoblču. Atgriezīsimies un ieviesīsim tur kārtību.
- Un Keins mierīgi noies maliņā, atsaucās Kvinns. Nekādu problēmu, trallallā!
- Es jau nesaku, ka tas būs viegli, sašuta Astrīda. Mums tas noteikti būs pārbaudījums.
Edllio papurināja galvu. Tas nebūs pārbaudījums. Tas būs karš.
- Drīz uzlēks saule. Tad mēs kaut ko saredzēsim, sacīja Dreiks.
- Ko tad mēs ieraudzīsim? īdēja Panda. Te nav nekā cita kā vien tuksnesis.
- Keins apgalvo, ka Sems, gribēdams atrast atpakaļceļu, visticamāk, turēsies tuvu barjerai.
- Keins domā, ka Sems atgriezīsies? Pandas balss skanēja nervozi.
Panda vēl arvien īgņojās par sastiepto potīti un bija gandrīz nekam nederīgs, tāpēc Dreiks bija paņēmis līdzi divus citus Koutsas audzēkņus. Pirmais bija resns ķiniešu izcelsmes zēns, ko saukāja par Struņķi. Struņķis bija zema līmeņa huligāns, ne no tiem, ar ko Dreiks citkārt no laba prāta būtu biedrojies. Turklāt viņš ne bridi neaizvēra muti. Struņķa tarkšķēšana izpaudās galvenokārt kā plātīšanās ar to, kādu grupu koncertus viņš apmeklējis un ar kādām kinozvaigznēm iepazinies. Struņķa tēvs bija angažementu aģents Holivudā.
Ja vien tāda Holivuda vēl pastāvēja.
Otra bija meitene sīka melnādainā meitene, vārdā Luīze, viena no tām, kas mācēja vadīt auto. Tā kā Panda bija gandrīz nelietojams, Dreikam bija vajadzīgs šoferis.
Pēc Endrū izgaišanas Keins un Diāna līdz ar sīko, pretīgo gudreli Džeku bija aizgājuši izrēķināties ar Frederiko un patlaban bija aizņemti ar kārtības atjaunošanu Koutsā. Keins bija aizsūtījis Dreiku palūkot, vai nevar atrast Semu.
Dreiks par šo pavēli nepavisam nebija sajūsmā. Briesmīgi nāca miegs, un, kā jau viņš bija aizrādījis Keinam, šeit bija tādi plašumi, ka diez vai bija kādas izredzes atrast Semu pat tad, ja tas turpina uzturēties barjeras tuvumā. Kur nu vēl nakts laikā.
- Tur ir ceļš, kas ved Cūkmuguras kalnā, sacīja Keins.
- Atceries skolas ekskursiju? To var redzēt no vairāku jūdžu attāluma.
71 nu par spīti tumsai un par spīti tam, ka Luīze bija daudz trakulīgāka braucēja nekā piesardzīgais Panda, kā arī par spīti Pandas činkstēšanai un Struņķa vāvuļošanai, viņi bija uzbraukuši Cūkmuguras kalnā un pēc kāda laika atraduši ari skatu laukumu.
Viņi te bija jau labu brīdi. No ielejas atplūda koijotu gaudas, un Dreiks draudēja Struņķim, ka nogrūdīs viņu lejā, ja tas nebeigs ļerināt par savu sastapšanos ar Kristīņu Agileru.
Kvemēdams šajā pasaules kaktā bez ēdiena un dzēriena, un vispār bez nekā, tikai ar ūdens pudeli un šiem trim idiotiem, Dreiks vai plīsa aiz dusmām.
- Kas tad galu galā notika ar Endrū? vienā no retajām Struņķa pauzēm apjautājās Luīze.
- Viņš izčibēja, vai zini. Izkūpēja gaisā, atbildēja Panda.
- Man vēl atlicis vairāk nekā gads. Man ir tikai trīspadsmit, pavēstīja Luīze, it kā kādu tas interesētu. Gada laikā taču kāds atnāks mūs izglābt, vai ne?
- Jo ātrāk, jo labāk, norūca Dreiks. Man atlicis vairs tikai mēnesis.