- Man vēl laiks līdz jūnijam, sacīja Struņķis. Vai zini, ko tas nozīmē? Esmu Vēzis.
- Man jau bija tādas aizdomas, nomurmināja Dreiks.
- Esmu dzimis Vēža zīmē, precizēja Struņķis.
- Man jāiziet, pavēstīja Dreiks. Viņš izkāpa no mašīnas un devās uz skatu laukuma malu. Piegājis pie treliņiem, viņš sāka čurāt pāri malai. Un tad kaut ko ieraudzīja. Izskatījās, it kā nakts tumsā pārvietotos sērkociņš. Attālumu bija grūti noteikt.
- Struņķi! Dod šurp binokli!
Struņķis sarosījās un jau pēc dažām sekundēm bija klāt. Dreiks pa to laiku ar acīm sekoja zigzagiem, ko tālu ielejā meta sīkā, zibošā gaisma.
- Te ir gandrīz kā Holivudas pakalnos, vai zini, teica Struņķis. Uz Malholandas ceļa, kur dzīvo visi tie slavenie aktieri. Reiz es biju ciemos pie viena tāda puiša, viņš laikam bija režisors nu, no tiem, kam mans tētis palīdzējis tikt uz augšu. Un…
Dreiks izrāva Struņķim no rokām binokli un, notvēris dzirksteli, centās to paturēt redzeslaukā. Gandrīz neiespējami. Tikko noķēris, viņš to atkal pazaudēja. Pat tad, kad Dreikam izdevās tai dažas sekundes sekot, viņš nespēja saskatīt neko vairāk par oranžu liesmiņu, kas klejoja pa vienmuļo līdzenumu. Tomēr bija skaidrs, ka tā pārvietojas par ātru, lai to nestu cilvēks, pat ļoti žigls cilvēks.
Tad liesmiņa apstājās. Un Dreiks pamazām atskārta, ka tā pieņemas spēkā.
Ielūkojoties labi cieši, viņam likās, ka pieaugošajā spožumā saskatāma kaut kāda būve māja vai kaut kas tamlīdzīgs.
Panda klibodams piebiedrojās Dreikam. Dreiks pastiepa viņam binokli. Kā tu domā, kas tas ir?
Panda ielūkojās binoklī brīdī, kad izšāvās gaismas zibsnis, un viņš, atrāvis binokli no acīm, iekliedzās.
Nākamais uzliesmojums bija samanāms vēl skaidrāk. Un tad agrā rīta tumsu izraibināja mežonīgi kustīgu brīnumsvecīšu spiets.
Panda palūkojās vēlreiz. Tur ir kaut kāda māja… un tornis vai kaut kas tamlīdzīgs. Un vēl tur ir… tādi kā suņi.
Trešais žilbinošas gaismas uzliesmojums, un mežonīgi lēkājošo brīnumsvecīšu kļuva vēl vairāk.
- Nezinu, vecīt, noteica Panda.
- Man toties liekas, ka mēs neesam atraduši akurāt to, ko meklējām, sacīja Dreiks.
- Domā, ka tas ir puisis, kuru tu mēģini notvert? izbijies jautāja Struņķis. Tam nu gan ir spēks, vecīt! Kā tajā filmā…
Piepeši Dreiks izrāva no jostas pistoli. Nē, Struņķi, viņš noskaldīja. Spēks ir šeit. Un man tas ir.
Tas lika Struņķim uz dažām sekundēm apklust.
- Uguns plešas plašumā, norādīja Luīze. Tur, lejā, droši vien ir sauss. Krūmi un viss kas cits viegli aizdegas.
Dreiks bija pamanījis to pašu. Cenzdamies izprast topogrāfiju, viņš pameta skatienu uz to pusi, no kurienes tie bija ieradušies. Koutsa ir tur, atpakaļ. Barjera ir tajā virzienā, viņš norādīja. Vēja nav, tātad uguns kāps kalnā. Tas nozīmē, ka viņi virzīsies uz šejieni, uz Koutsu. Viņi ies tieši zem mums.
- Ko tu domā darīt? Nošaut viņus, kad tie ies garām? Struņķa balsī juta gan dedzību, gan bailes.
-Jā, kā tad, trīstūkstoš pēdu lejup pa paugura nogāzi, un es taisos šaut uz viņiem ar pistoli, Dreiks sarkastiski noteica. Stulbenis!
- Tad ko mēs darīsim? vaicāja Panda. Nav brīnums, ka Keins no tā puiša tik ļoti baidās. Sazin, ko visu tas džeks var sadarīt?
- Viņam pilnīgi droši ir četras strīpiņas, varu saderēt, Struņķis izteica savas domas. Koutsā redzēju visu to, ko darīja Benno un Endrū, un Frederiko, bet kaut ko tādu neviens
no viņiem nevarēja dabūt gatavu. Kā tu domā vai viņš varētu uzveikt Keinu?
Dreiks apsviedās un ar brīvās rokas plaukstas virspusi iegāza Struņķim pa muti. Kad Struņķis grīļodamies atkāpās, Dreiks vēl iespēra viņam pa cirkšņiem.
Struņķis, sakampis sāpīgo vietu, sabruka uz ceļiem. Kāpēc tu tā, vecīt? viņš činkstēja.
- Tāpēc, ka man nelabi metas, tevī klausoties, atcirta Dreiks. Man piegriezušās visas šīs spēka padarīšanas. Tu redzēji, ko mēs izdarījām ar ķertajiem Koutsā? Kā tu domā, kurš par to parūpējās? Par visiem tiem zeņķiem un skuķiem par spīti viņu stulbajam tā sauktajam spēkam. Izsaukt uguni un pārvietot priekšmetus, un lasīt domas un tā tālāk? Kā tu domā, kurš tos citu pēc cita kampa ciet, kamēr tie gulēja, kurš tos apdullināja un parūpējās, lai pamostoties to rokas būtu iedzītas cementa klučos?
- Tas biji tu, Dreik, Panda samierinoši noteica. Tu ar viņiem visiem tiki galā.
- Pareizi. Un es pat nebiju apbruņots. Nav svarīgi, kuram ir spēks, jūs, stulbeņi. Svarīgi ir, kurš nebaidās. Un dara to, kas jādara.
Struņķis, pieturēdamies pie Pandas rokas, bija uzrausies kājās.
- Tas nav Sems Tempis vai pat Keins, par kuru jums, sīkie utis, būtu jāuztraucas. Tas esmu es, pasludināja Dreiks.
- Šim misteram Lāzerrokai tur, lejā, ar Keinu nemaz nebūs jācīnās. Es viņu novākšu, pirms viņam tāda iespēja radīsies.
TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA
87 STUNDAS, 46 MINŪTES
Tagad viņi bija seši. Sems, Edīlio, Kvinns, Lana, Astrīda un Mazais Pīts. Visi plāni doties mājās, sekojot IBJZ sienai, tagad bija atmesti. Ziemeļu pusē, nogriežot viņiem ceļu, kā mirdzoša, dzelteni oranža mozaīka pauguros rāpās ugunsgrēks. Nekas cits neatlika kā vien turpināt virzīties uz dienvidiem.
Beidzot bija klāt rītausma; nemīlīga un pelēka tā atņēma krāsu visam, pat liesmām.
Tagad varēja redzēt, kur likt kāju, tomēr no ķeršanās un klupšanas tas nepaglāba. Nogurums visus bija padarījis neveiklus.
Mazais Pīts nedzirdami saļima un bija jau palicis pārējiem tālu aiz muguras, kad Astrīda pamanīja viņa trūkumu. Pēc tam Edīlio un Sems pēc kārtas nesa puisēnu uz muguras, un līdz ar to viņu virzīšanās kļuva vēl lēnāka un nedrošāka.
Kādu laiku, varbūt stundas divas, Mazais Pīts šādi nogulēja, bet, kad puiši vairs nejaudāja paiet, viņš pamodās un nostājās uz savām kājām. Tagad viņi sekoja mazajam zēnam. Visi bija pārāk noguruši, lai strīdētos vai liktu viņam griezties uz citu pusi, sevišķi, ņemot vērā, ka virziens, ko ieturēja Mazais Pīts, bija puslīdz pareizs.
- Mums jāapstājas, vecīt, teica Edīlio. Meitenes ir nogurušas.
- Es ne, Lana iebilda. Esmu skrējusi kopā ar koijotiem. Iet ar jums, cilvēkiem, ir kā stāvēt uz vietas.
- Man gan pietiek, teica Sems un apstājās pie tuvākā krūma, kas īstenībā varbūt bija mazs kociņš.
- Pītij! uzsauca Astrīda. Nāc atpakaļ! Mēs apstājamies.
Mazais Pīts pārstāja iet, taču atpakaļ nenāca. Astrīda vārgi
pieslāja viņam klāt; katrs solis izraisīja sāpes.
- Sem! meitene piepeši iesaucās. Ātri šurp!
Semam likās, ka viņam nav spēka pat atbildēt, tomēr viņš kaut kā uzsvempās kājās un devās uz vietu, kur stāvēja Mazais Pīts. Astrīda turpat līdzās bija nometusies ceļos.
Dubļos gulēja meitene. Viņas apģērbs bija vienās skrandās, melnie mati saķepuši lēkšķēs. Viņa bija Āzijas izcelsmes, glīta, lai arī ne skaista, un šausmīgi izkāmējusi vieni vienīgi kauli un āda. Taču pirmais, ko viņi pamanīja, bija tas, ka meitenes apakšdelmi nobeidzās ar masīvu betona kluci.
Astrīda žigli pārmeta krustu un pielika divus pirkstus svešajai meitenei pie kakla. Lana! viņa pasauca.
Lana ātri aptvēra situāciju. Nekādus savainojumus es neredzu. Domāju, ka viņa ir novārgusi badā vai kā citādi slima.
- Kā viņa te gadījusies? brīnījās Edīlio. Ak mūžs, kas ir izdarīts ar viņas rokām?