- Badu izdziedināt es nespēju, sarija Lana. Izmēģināju uz sevis pašas, kad biju koijotu barā. Nekas nesanāca.
Edīlio atskrūvēja savu ūdens pudeli un uzmanīgi uzsmidzināja ūdeni meitenei uz sejas tā, lai dažas lāses ieslīdētu viņai mutē.
- Paskat, viņa to norija.
Tad viņš nolauza mazu gabaliņu enerģijas tāfelītes un saudzīgi ielika to gulētājai mutē. Pēc mirkļa meitenes mute sāka kustēties. Viņa košļāja.
- Kaut kur netālu ir ceļš, teica Sems. Man vismaz tā šķiet. Zemesceļš, tā es gribēju teikt.
- Kāds droši vien braucis garām un izgrūdis viņu, secināja Astrīda.
- Re! Sems norādīja uz zemi. Var redzēt, kā viņa vilkusi to kluci.
- Kaut kāds vājprāts! Edllio dusmīgi nomurmināja. Kas tas par riebekli, kurš spējīgs kaut ko tādu pastrādāt?
Mazais Pīts, pieliecis galvu, raudzījās uz gulošo meiteni. Astrīda to pamanīja. Parasti viņš uz cilvēkiem tā neskatās.
- Laikam nekad nav redzējis tādus šausmu darbus, noteica Edllio.
- Nē, Astrīda domīgi novilka. Pītijs parasti nebiedrojas ar cilvēkiem. Viņam tie pat nav īsti reāli. Reiz es ar virtuves nazi pārgriezu roku. Tas bija patiešām nelādzīgi, asinis plūda aumaļām, bet viņš pat acu nepamirkšķināja. Un es viņam šajā pasaulē esmu vistuvākais cilvēks.
- Sem, uzbilda Lana, vai tu nevari, nu, nodedzināt viņai to betonu no rokām?
- Nē. Man neizdosies tik precīzi notēmēt.
- Es pat nezinu, kas te darāms, Edllio, iebarodams meitenei kārtējo mikroskopisko pārtikas drupatiņu, prātoja. Ja mēģinātu pārsist šo kluci ar veseri vai ko tamlīdzīgu, vai pat ar āmuru un kaltu, tas būtu sāpīgi. Varbūt pat salauztu viņai visus sīkos plaukstu kauliņus.
- Kurš būtu varējis viņai to nodarīt? prātoja Lana.
- Viņai ir Koutsas Akadēmijas formas tērps, atbildēja Astrīda. Droši vien neesam tālu no turienes.
- Kuš! uzsauca Lana. Es kaut ko dzirdu.
Visi instinktīvi sarāvās. Klusumā bija skaidri saklausāma automašīnas motora rūkšana. Tā tika vadīta nevienmērīgi, vienu bridi uzraujot ātrumu, nākamo piebremzējot.
- Uz priekšu! Palūkosim, kas tur ir, teica Sems.
- Kā mēs pārvietosim šo meiteni? vaicāja Edīlio. Viņu pašu es varbūt panestu, taču ne jau ar visu to kluci.
- Es ņemšu viņu pašu, tu ņem kluci, ierosināja Sems.
- Smags gan tas krāms, noteica Edīlio. Labāk lai viņš negadās man ceļā tas pendejo\ kurš to sastrādāja. Tā izdarīties ar cilvēku! Kas tas par nezvēru, kurš uz to spējīgs?
1 Stulbenis (spāņu vai.).
Izrādījās, ka auto, kas viņiem tuvojās, bija džips. Tajā, cik Sems spēja saskatīt, brauca viens pats zēns.
- Es viņu pazīstu, sacīja Astrīda. Viņa pamāja, un džips grīļīgi apstājās. Astrīda pieliecās pie atvērtā loga. Datordžek?
Sems šo tehnoloģiju gudrīti gan bija redzējis, taču nekad nebija ar viņu runājies.
- Sveiki, sacīja zēns. Ak, labi. Jūs atradāt Teilori. Es tieši viņu meklēju.
- Tu viņu meklēji?
- Jā. Viņa ir slima. Nu, saproti, viņai nav kārtībā ar galvu. Viņa aizbēga no skolas, un es viņu tagad meklēju un…
Tajā mirklī Sems saprata, ka tās ir lamatas. Pussekundi par vēlu.
No trešās sēdekļu rindas uzslējās Dreiks. Viņa pistoles stobrs bija notēmēts pret Astrīdas galvu, bet skatiens pievērsts Semam. Pat neiedomājies! Lai ari cik ātrs tu pats sev liecies, man ir tik vien kā jānospiež mēlīte.
- Es nekustos, Sems padodoties pacēla rokas.
- Ai, ai, ai nē, nē, nē, Sem, puisīt! Tev ir spēks, un es no tā šo to sajēdzu. Turi rokas gar sāniem.
- Man jāpalīdz nest šo meiteni, sacīja Sems.
- Neviens viņu nekur nenesīs. Viņa ir atstiepusi kājas.
- Mēs viņu šeit neatstāsim, teica Astrīda.
- Izlemj tas, kuram ir šaujamais, smīnēdams pavēstīja Dreiks. Un es tavā vietā, Astrid, jau nu gan pievaldītu mēli. Keins grib, lai es cenšos atstāt tevi un tavu sīko brālīti dzīvus. Bet, ja jūs abi pamanīsieties izgaist, es nošaušu Semu.
- Tu esi psihopāts, Dreik, noteica Astrīda.
- Oho! Kas par vārdu! Laikam jau tāpēc tu esi Astrīda Ģēnijs, ko? Vai zini, kāds vēl ir trakoti labs vārds? Plānprātiņš.
Astrīda sarāvās, it kā viņš būtu tai iesitis.
- Mans brālītis ir plānprātiņš, mēdījās Dreiks. Kaut es būtu varējis to ierakstīt! Nu labi. Tagad mēs cits pēc cita kāpsim mašīnā. Lēni un prātīgi.
- Ne jau bez tās meitenes, Sems neizteiksmīgi noteica.
- Tas tiesa, piekrita Edllio.
Dreiks teatrāli nopūtās. Labi. Paceliet viņu un iemetiet priekšējā sēdekli blakus Džekam.
Tas prasīja zināmas pūles. Meitene bija dzīva, taču pusnesamaņā un pārāk vārga, lai kustētos.
Kvinns savās bailēs un neizlēmībā bija kā pārakmeņojies. Sems redzēja iekšējo ciņu, kas atspoguļojās drauga sejā. Vai viņš paliks uzticams Semam? Vai tomēr mēģinās pieglaimoties Dreikam?
Sems prātoja, ko viņa draugs izlems. Kvinna acis bija plaši ieplestas, bālās lūpas drebēja un skatiens drudžaini šaudījās, meklējot atbildi.
- Būs labi, Kvinn, Sems čukstus sacīja.
Bet Kvinns to pat nedzirdēja.
Pirmā iekāpa Astrīda. Viņa apsēdās Džekam tieši aiz muguras. Man patiešām bija licies, ka tev, Džek, ir vēl kāda cerība.
- Kur nu! noteica Dreiks. Džeks mums ir tāds kā skrūvgriezis vai bidmērs. Viņš ir tikai rīks un dara to, ko mēs viņam liekam.
Mazais Pīts un Lana līdz ar Astrīdu ieņēma vidus sēdekli. Edllio un Sems apmetās pēdējā rindā. Dreiks piespieda pistoli pie Edllio pakauša.
- Tev ir problēmas ar mani, nevis kādu citu, Dreik, sacīja Sems.
- Ja uz spēles būs likta tikai tava paša dzīvība, tu vēl vari sasparoties un mēģināt kaut ko pasākt, sacīja Dreiks. Taču, redzot, ka varu nošaut tavu draudzeniti vai tavu piejaucēto meksikāni, tu neriskēsi.
Viņi brauca rāvieniem un grūdieniem, Džeks ik pa brīdim nobrauca no ceļa. Tomēr avārija Sema vienigā cerība nenotika. Automašīna apstājās pie Koutsas Akadēmijas.
Sems jau reiz šeit bija bijis atvests paskatīties, kur strādā viņa māte. Drūmā, vecā ēka izskatījās kā nolobīta. Viena no augšstāva telpām bija pilnīgi atklāta. Parādes durvis izgāztas.
- Izskatās pēc karadarbības zonas, komentēja Edīlio.
- IBJZ ir karadarbības zona, drūmi noteica Dreiks.
Uzlūkojot šo vietu, Semu pāršalca skumju atmiņu vilnis.
Māte, cik vien labi spēdama, attēloja savu darbu kā kaut ko aizraujošu un Koutsu kā vietu, kurā viņai ir prieks strādāt. Bet pat tad Sems saprata, ka viņa ir šeit tikai tāpēc, ka viņš ir izpostījis savas mātes laulību.
Viņā vēl arvien gruzdēja dusmas uz māti vai, pareizāk sakot, to atliekas. Tas bija bērnišķīgi. Nepamatoti. Pat apkaunojoši. Un tagad nebija īstais laiks par to domāt. Tagad. Šeit. Pēc visa, kas noticis un, visticamāk, vēl notiks.
Kāds bija tas Edīlio izteiciens? Cabeza de turco? Grēkāzis? Tātad Semam ir bijis vajadzīgs kāds, ko vainot, un dusmas uz māti bija krājušās vēl ilgi pirms IBJZ uzrašanās.
Bet, ja jau es esmu tik nikns, domāja Sems, iznāk, ka Keinam jājūtas vēl sliktāk. Es esmu dēls, kuru viņa tika paturējusi. Viņš ir tas, kuru aizdeva prom.
Kad auto apstājās, viņus jau gaidīja Panda un pāris puišu, kurus Sems nepazina. Visi bija bruņojušies ar beisbola nūjām.