- Es gribu satikt Keinu, Sems, izkāpis no mašīnas, sacīja.
- Bez šaubām, attrauca Dreiks. Bet vispirms mums šis tas jānokārto. Nostājieties rindā! Ejiet pa vienam apkārt mājai!
- Pasaki Keinam, ka brālis ieradies, uzstāja Sems.
- Šobrīd tev nav darīšana ar Keinu, Semij. Tev ir darīšana ar mani, sacīja Dreiks. Es vienā mierā varu tevi nošaut. Es vienā mierā varu nošaut jūs visus. Tāpēc labāk nekaitini mani.
Sagūstīto pulciņš darīja, kā pavēlēts. Viņi pagriezās ap stūri un devās uz laukumu aiz galvenās ēkas. Tur atradās neliela skatuve, kas bija izveidota tā, lai izskatītos pēc lapenes.
Gar zemajiem treliņiem, kas apjoza lapeni, stāvēja vairāk nekā divi duči bērnu. Visi bija piesieti pie tās ar auklu, kas tiem
ļāva pārvietoties tikai dažas pēdas. Viņi bija salīkuši uz leju vilka smagie betona kluči, kuros bija ieslēgtas bērnu rokas.
Acis tiem bija tukšas, vaigi iekrituši.
Astrīda izgrūda vārdu, kādu Sems viņas mutē nemūžam nebūtu varējis iedomāties.
- Ak, kas par burvīgiem izteicieniem! nosmīkņāja Dreiks.
- Un vēl tam plānajam prātiņam dzirdot.
Katra gūstekņa priekšā bija nolikta kafetērijas paplāte. Piegādājums acīmredzot bija nesens, jo daži, pārliekušies pāri savām paplātēm, vēl arvien tās laizīja sejām uz leju, izkārtām mēlēm tie ēda kā suņi.
- Tas ir ķerto aplis, ar teatrālu rokas mājienu lepni paziņoja Dreiks.
Gabaliņu sāņus vecā, apķepušā ķerrā trīs bērni ar īskātainu lāpstu maisīja cementu. No tās nāca smagas, klunkšķošas skaņas. Iemetuši masā lāpstu grants, viņi turpināja to maisīt kā kunkuļainu biezputru.
- Ak nē! Lana, kāpdamās atpakaļ, izdvesa, bet viens no Koutsas kaušļiem ieblieza viņai ar beisbola nūju pa celi, un viņa sakņupa.
- Kaut kas taču ar tiem lecīgajiem ķertajiem bija jādara, pavēstīja Dreiks. Nevar pieļaut, ka jūs, ķēmi, brīvi skraidāt apkārt. Acīmredzot pamanījis, ka Sems sakustas, viņš piespieda pistoli pie Astrīdas galvas. Viss ir tavā ziņā, Sem. Ja 4 tu kaut sarausies, mums būs iespēja ieraudzīt, kādas izskatās
ģēnija smadzenes.
- Ei, vecīt, bet man taču nepiemīt spēks, sacīja Kvinns.
- Tas ir kaut kas perverss, Dreik. Tikpat perverss kā tu pats, sacīja Astrīda. Es pat nevaru ar tevi saprasties, jo tu esi pārāk samaitāts. Tu esi pilnīgi un neglābjami sačakarēts.
- Pieveries! uzbļāva Dreiks. Labi, Sem. Tu pirmais. Tas ir pavisam vienkārši. Tu tikai iebāz rokas, un viss, presto, vairs nekāda spēka.
- Sems ir ķertais, vecīt, ne es, gauduļoja Kvinns. Man nav nekāda spēka. Esmu parasts, normāls cilvēks.
Sems grīļīgiem soļiem piegāja pie ķerras. Bērni, kuri maisīja betonu, izskatījās gauži nelaimīgi par šo pienākumu, taču Sems sevi nemānīja: tie darīs, ko tiem liks.
Zemē bija izrakta bedre. Tā bija apmēram pēdu gara, uz pusi tik plata un varbūt kādas astoņas collas dziļa.
Cementa maisītāji iegāza liekšķeri iegūtās masas bedrē, piepildot to līdz trešdaļai.
- Bāz rokas iekšā, Sem! pavēlēja Dreiks. Dari, ko lieku, vai arī ģēnijs uzies gaisā.
Sems iemērca rokas cementā. Zēns ar liekšķeri iekrāva porciju slapja, smaga cementa un ar ķelli pieblietēja to. Vēl puse liekšķeres, un, pielīdzinājis ari to, pārpalikumu zēns iemeta atpakaļ ķerrā.
Sems tupēja uz ceļiem cementa masā ieslēgtām rokām, un viņa smadzenēs šaudījās izmisīgi plāni un mežonīgi aprēķini. Ja viņš sakustēsies, Astrīda ies bojā. Ja viņš nedarīs neko, viņi kļūs par vergiem.
- Tā, Astrīd, tava kārta! pavēlēja Dreiks.
Vēl viena bedre un tas pats process. Astrīda raudāja. Viss būs labi, Pītij, viss būs labi, viņa caur asarām mierināja brālīti.
Viens no maisītājiem jau steidzās rakt trešo bedri. Lāpsta viņa rokās ar ātrām, ietrenētām kustībām šķēla melnzemi.
- Tas prasa apmēram desmit minūtes, Sem, teica Dreiks.
- Pēc tam viss. Ja grasies paveikt ko varonīgu, tev vairs ir atlikušas kādas astoņas minūtes. Tik-tak!
- Kaut kā jau jums ar tiem ķertajiem galā jātiek, noteica Kvinns. Nekas cits neatliek, Dreik.
Sems juta betonu sacietējam. Jau tagad, mēģinot pakustināt pirkstus, viņš manīja, ka tie ir iesprostoti. Astrīda bija satriekta. Tādu Sems viņu nekad nebija redzējis. Viņa atklāti raudāja. Astrīdas bailes pielipa ari viņam. Tas nebija izturams. Jau sevis paša dēļ bija gana slikti, bet redzēt meitenes ciešanas…
Tomēr Astrīda uz viņa skatienu neatbildēja, viņa bija koncentrējusies tikai uz Mazo Pītu. Gandrīz izskatījās, it kā meitene raudātu viņa dēļ, censtos pārraidīt brālītim savas šausmas.
Protams, tā arī bija. Taču tas neiedarbojās. Mazais Pīts bija iegrimis savā spēlē, viņš atradās citā pasaulē.
- Domāju, ka tavs laiks ir cauri, Sem, Dreiks smiedamies pavēstīja. Pamēģini izvilkt rokas. Nevari, vai ne?
Dreiks piegāja viņam no aizmugures un spēcīgi iebelza pa pakausi.
- Nu ko, Sem? No tevis baidās pat Keins, tātad tu noteikti esi baigi skarbais. Nu, parādi man, ko tu spēj! Viņš vēlreiz iebelza Semam, šoreiz ar ieroča stobru. Sems sabruka ar seju dubļos.
Tad viņš uzslējās kājās. Sems vilka, cik spēka, taču rokas bija ieslodzītas. Āda kniesa. Zēns centās apslāpēt sevī paniku. Viņam gribējās skaļā balsī lamāties, bet Dreiku tas tikai uzjautrinātu.
- Kā tad, turies kā vīrs! Dreiks klaigāja. Galu galā tev ir četrpadsmit, vai ne? Tātad cik vēl atlicis līdz tavai izkūpēšanai? IBJZ jau ir tikai tāda pārejas fāze, vai ne?
Maisītāji izraka betona kluci no zemes, un tagad, cenšoties nostāties taisni, Sems sajuta šī sloga šausmīgo svaru. Viņš varēja nostāvēt, bet ne bez pūlēm.
Dreiks pienāca pavisam tuvu. Nu, kurš tad šeit ir īstais vīrs? Kurš nolika pie vietas tevi un pārējos ķertos? Es. Un bez sazin kāda tur spēka.
Sems izdzirda aizcērtamies durvis. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja pār mauriņu nākam Keinu un Diānu.
Keins gāja nesteidzīgā soli, un, jo tuvāk viņš nāca, jo platāks pletās viņa smaids.
- Lai es izputu, ja tas nav dumpīgais Sems Tempis! viņš teica. Ļauj man paspiest tavu roku. Ak, atvaino, piemirsu! Viņš izgrūda smiekliņu, kas liecināja ne tik daudz par jautrību, cik par atbrīvošanos no sasprindzinājuma.
- Es viņu notvēru, pavēstīja Dreiks. Es notvēru viņus visus.
- Patiešām. Keins pamāja ar galvu. Labi pastrādāts, Dreik. Ļoti labi. Redz, Sema drauģeļi ari ir pie vietas.
- Kāpēc tu nepaieskā Dreikam aiz auss, Kein? Viņš taču ir tik paklausīgs suns, teica Diāna.
Maisītāji bija izcēluši no bedres Astrīdas iebetonētās rokas. Nespēdama piecelties kājās, viņa histēriski raudāja. Pie viņas piegāja Mazais Pīts. Pārliecis galvu pār savu Gameboy, viņš pārvietojās kā sapni.
Astrīda iebukņīja brālītim ar savu betona kluci.
Un piepeši Sems saprata, kas Astrīdai padomā. Saprata, ka viņam jānovērš gūstītāju uzmanība. Jāparūpējas, lai tie uz kādu bridi aizmirstu gan par Astrīdu, gan Mazo Pītu.
- Šai meitenei gan tev nevajadzētu darīt pāri, Sems pamāja ar zodu Lanas virzienā. Viņas vārds ir Lana. Viņa ir dziedniece.
Keina uzacis uzšāvās pierē. Ko? Dziedniece?
- Viņa spēj izārstēt visu, jebkuru ievainojumu, turpināja Sems. Astrīda, pat lāgā nespēdama paiet, lēni un ritmiski šūpoja savu kluci uz priekšu un atpakaļ, ik pa brīdim trāpot ar to pa Mazā Pīta Gameboy.
- Viņa mani izārstēja, teica Sems. Mani sakoda koijots. Gribi apskatīties?