Zēni skatījās uz viņu, bet nekustējās.
- Nu! Ejiet! Rīkojieties! viņš uzkliedza, un zēni metās skriešus.
Sems norādīja uz diviem citiem. Tu un tu. Ejiet uz saimniecības preču veikalu un paņemiet garāko šļūteni, kādu varat atrast. Paņemiet ari strūklas uzgali. Man liekas, ka tajā ieliņā ir krāns. Sāciet laist ūdeni uz saimniecības preču veikala sienas un jumta.
Abi tikai truli blenza. Veči! Ne jau rīt. Tagad. Tūliņ. Uz priekšu! Kvinn? Ej jau nu labāk kopā ar viņiem. Mums jāsalaista veikals tur vējš aiznesīs liesmas vispirms.
Kvinns svārstījās.
Bērniem teiktais nepielēca. Kā gan viņi nesaprata, ka kaut kas jādara, nevis vienkārši jāslaistās?
Sems izlauzās pūļa priekšā un skaļā balsī visus uzrunāja:
- Ei, klausieties, šī nav nekāda Disneja programma. Mēs nevaram vienkārši vērot, kas notiek. Pieaugušo nav. Nav ugunsdzēsēju. Ugunsdzēsēji esam mēs.
Turpat bija ari Edīlio. Semam taisnība, viņš sacīja. Kas tev vajadzīgs, Sem? Esmu ar tevi.
- Labi. Kvinn? Šļūtenes no saimniecības preču veikala.
Edīlio? Atstiepsim lielās šļūtenes no ugunsdzēsēju depo un pievienosim tās hidrantam.
- Tās būs smagas. Man vajadzīgi vairāki stipri puiši.
- Tu, tu, tu, tu. Katru uzrunāto Sems pagrāba aiz pleciem, sapurināja un pagrūda vajadzīgajā virzienā. Ejiet. Tu. Tu.
Uz priekšu!
Un tad atskanēja raudāšana.
Sems sastinga.
- Tur, iekšā, kāds ir, novaidējās kāda meitene.
- Klusu! nošņācās Sems, un visi apklusa, ieklausīdamies uguns sprakšķos un dārdos, un attālajā auto signalizācijas gaudošanā. Tad atskanēja sauciens: Mammīt!
Un atkal. Mammīt!
Kāds, pārveidojis balsi falsetā, nomēdījās: Mammīt, man bail!
Tas bija Orks, kuram šī situācija acīmredzot šķita smieklīga.
Bērni atvirzījās no viņa.
- Kas ir? viņš noprasīja.
Hovards, kurš allaž grozījās viņa tuvumā, noņirdzās:
- Nebēdājiet, Busiņa Sems mūs visus izglābs. Vai ne, Sem?
- Edīlio, ej! Sems klusi sacīja. Stiep šurp visu, ko vari!
- Vecīt, neiedomājies iet tur iekšā, teica Edīlio. Uguns| dzēsēju depo ir gaisa cisternas un tamlīdzīgas lietas. Pagaidi,
es to visu atgādāšu šurp. Viņš jau skrēja, vezdams sev līdzi stipro puišu bariņu.
- Ei, tu, tur augšā! iesaucās Sems. Mazais! Vai tu vari tikt pie loga vai durvīm?
Brīdi viņš stāvēja, atgāzis galvu. Ēkas otrajam stāvam bija seši fasādes logi, un viens pavērās uz sānieliņu. Uguns pārņemts bija tālākais kreisais logs, bet nu jau dūmi vēlās arī no blakusloga. Ugunsgrēks pletās plašumā.
- Mammīt! sauca balstiņa. Tā bija skaidra, ne dūmu smacēta. Pagaidām.
-Ja tu domā iet tur iekšā, ietin seju, Astrīda sniedza viņam kaut kur sadabūtu slapju lupatu.
- Vai tad es teicu, ka uz turieni došos? Sems vaicāja.
- Sargi sevi, sacīja Astrīda.
- Padoms īsti vietā, Sems sausi noteica un aptina slapjo auduma gabalu ap galvu, aizsedzot muti un degunu.
Meitene satvēra viņa roku. Redzi, Sem, ne jau liesmas ir tās, kas nogalina, bet gan dūmi. Ja tu sarīsies pārāk daudz dūmu, tev pietūks plaušas tās piepildīsies ar šķidrumu.
- Cik tas ir pārāk daudz? viņš jautāja balsī, ko slāpēja lupata.
Astrīda pasmaidīja. Visu jau es nevaru zināt, Sem.
Sems gribēja saņemt meitenes roku. Viņu māca bailes. Zēnam vajadzēja kādu, no kura smelties drosmi. Viņam tik ļoti gribējās saņemt Astrīdas roku. Bet šī nebija īstā reize. Tā nu Sems, izmocījis greizu smaidu, sacīja: Tad nu es iešu.
- Uz priekšu, Sem! kāds iesaucās, un viņam piebalsoja vesels piekrišanas saucienu koris.
Ēkas ārdurvis nebija aizslēgtas. Iekšpusē atradās pastkastītes, puķu veikala personāla durvis un tumšas, šauras kāpnes, kas veda augšup.
Gandrīz jau ticis līdz kāpņu augšgalam, Sems sastapās ar necaurredzamu mutuļojošu dūmu sienu. No slapjās lupatas nebija nekāda labuma. Viena ieelpa, un viņš jau rīstīdamies un klepodams sabruka uz ceļiem. Acis bija pilnas dzeļošām asarām.
Sems nolaidās pie pašas grīdas, kur bija vairāk gaisa.
- Mazais, vai tu mani dzirdi? viņš noķērcās. Atsaucies man jāzina, kur tu esi. “Mammīt” šoreiz skanēja vārgi; skaņa nāca no gaiteņa kreisās puses, pusceļā uz ēkas otru galu. Varbūt bērns varētu izlēkt pa logu un iekrist kādam rokās, Sems sev teica. Būtu stulbi pašam dabūt galu, ja sīkais varētu vienkārši izlēkt.
Dūmu smaka bija neizturama, šaušalīga, tā bija visur. Tajā bija arī tāds kā skāņums, it kā dūmiem jauktos klāt ieskābis piens.
Sems rāpus devās uz priekšu pa gaiteni. Tas viss bija tik dīvaini. Spokaini. Apskretušais grīdceliņš zem viņa likās tik normāls: izbalējis austrumniecisks raksts, nodriskātas malas, šādi tādi gruži un beigts prusaks. Spuldze virs galvas bija iedegta, cauri draudīgajam pelēkumam spiedās tās bālā gaisma.
Dūmi lēnām laidās aizvien zemāk, tie gūla virsū un spieda pie zemes. Lai tiktu pie gaisa, nācās pieplakt aizvien tuvāk pie grīdas.
Te varēja būt seši vai septiņi dzīvokļi. Nebija iespējas uzzināt, kurš ir īstais, jo bērns vairs nekliedza. Tomēr, visticamāk, degošais dzīvoklis bija tas, kurš atradās pa labi. Dūmi šāvās no durvju apakšas, biezi, aši un neganti kā kalnu strauts. Viņa rīcībā bija sekundes, ne minūtes.
Sems apvēlās uz muguras. Dūmi plūda no durvju apakšas, vāliem veļoties augšup kā no apvērsta ūdenskrituma. Viņš iespēra pa durvīm, bet no tā nebija nekāda labuma. Slēdzene atradās augstāk; no viņa spēriena durvis tik vien kā noklabēja.
Lai atrautu tās vaļā, vajadzēja piecelties kājās, tieši šajos nāvējošajos dūmos.
Sems bija nobijies. Un ari nikns. Kur palikuši cilvēki, kuriem tas būtu jādara? Kur palikuši pieaugušie? Kāpēc viss uzkrauts viņam? Viņš bija tikai zēns. Un kāpēc neviens cits nebija tik traks un stulbs, lai mestos iekšā degošā ēkā? j
Sems bija dusmīgs uz visiem, un, ja Kvinnam bija taisnība un to bija izdarījis Dievs, viņš bija dusmīgs arī uz Dievu.
Bet ja nu to izdarījis pats Sems… Ja tam visam par iemeslu bijis viņš pats… tad arī dusmoties atlika vienīgi uz sevi pašu.
Viņš, cik dziļi vien spēja, ievilka elpu, pielēca kājās un ar neprātīgu spēku triecās durvīs.
Nekā.
Viņš triecās vēlreiz.
Nekā.
Tad vēlreiz. Viņam vajadzēja ieelpot, viņam tas bija nepieciešams, taču visur bija dūmi degunā, acīs. Tie padarīja viņu
aklu. Vēlreiz, un durvis beidzot atvērās. Sems krita, atsitoties ar seju pret grīdu.
Telpā ieslēgtie dūmi izlauzās gaitenī, trakojot kā lauva, kas izkļuvis no būra. Uz dažām sekundēm bija pieejams elpojama gaisa slānis, un Sems ievilka elpu. Viņam bija jācīnās, lai to neizklepotu ārā. Ja tā notiktu, viņam būtu jāmirst zēns to zināja.
īsu mirkli dzīvoklī viss bija itin skaidri saskatāms. Kā sprauga mākoņos, kas paķircina tevi ar šauru zilas debess strēlīti, pirms atkal aizvelk tumšo priekškaru.
Bērns bija uz grīdas, tas rīstījās un klepoja pavisam maza meitenīte, ne vecāka par pieciem gadiem.
- Esmu klāt, Sems aizžņaugtā balsī pavēstīja.
Droši vien viņš izskatījās šausmīgi. Varens, dūmos ietīts stāvs, seja aizsegta, melni sodrēji matos un uz ādas.
Viņš noteikti izskatījās pēc briesmoņa. Tas bija vienīgais izskaidrojums. Jo mazā meitenīte, pārbiedētā, panikas pārņemtā mazā meitenīte, pacēla abas rociņas izvērstām plaukstām, un no šīm mazajām, tuklajām roķelēm izšāvās sprādziens, eksplozija, tīras uguns strūkla.