- Man ir labāka doma, teica Keins. Dreik, sagādā tai skuķenei kaut ko tādu, ko šī var izdziedināt.
Dreiks, skaļi un līksmi iesmējies, piespieda pistoles stobru Semam pie ceļgala.
- Nē! iekliedzās Diāna.
Sprādziens bija satriecošs. Sāpes gan pirmajā brīdī nejuta, taču Sems sabruka. Nokrita uz sāna kā nocirsts koks. Kāja, kļuvusi nelietojama, locījās un raustījās.
Un tad nāca sāpes.
Dreiks, nemitēdamies smaidīt, triumfējoši uzgavilēja:
- Jā-ā!
Pārsteigtā Astrīda trieca betona kluci tik smagi, ka izsita Gameboy Mazajam Pītam no rokām un viņam pašam lika sagrīļoties.
Diāna noraizējusies sarauca uzacis. Viņa tikai tagad bija pamanījusi Mazā Pīta klātbūtni.
Cauri sarkanai sāpju miglai Sems redzēja, kā ieplešas Diānas acis, kā viņa izstiepj pirkstu, norādot uz Mazo Pītu.
- Dreik, tu, idiots tāds! Tas sīkais! Tas sīkais!
Astrīda, nokritusi uz ceļiem, trieca betona kluci pret Gameboy.
Nebija ne gaismas zibšņa, ne skaņas.
Tikai betons, kas ieslēdza Astrīdas rokas, pēkšņi bija pazudis. Vienkārši pazudis.
Tas pats notika ar kluci, kurā bija iedzītas Sema rokas.
Un visu pārējo bērnu rokas.
Astrīda atradās četrrāpus; viņas pirkstu kauliņi bija iespiesti mīkstajā zemē.
Betona bluķi bija pazuduši tā, it kā to nekad nebūtu bijis, lai gan tiem, kuri bija iesprostoti visilgāk, rokas klāja bāla, nedzīva, pa pusei nolobījusies āda.
Keins bija žigls. Viņš atkāpās, pagriezās un skriešus metās uz skolas ēku. Diāna, šķiet, kādu bridi svārstījās, bet tad kā bulta metās Keinam pakaļ.
Mazais Pīts pacēla savu spēli. Bluķis bija pazudis kādu sekundes daļu, pirms krītot būtu to sašķaidījis. Spēle bija netīra, un tajā bija iestrēdzis zāles kumšķis, tomēr tā darbojās.
Dreiks stāvēja kā iemiets. Ierocis vēl arvien bija viņam rokā, stobrs dūmoja no Sema ceļgalā iešautās lodes.
Viņš mirkšķināja acis.
Tad pacēla ieroci un izšāva uz Mazo Pītu. Taču netrāpīja. Trāpīt viņam liedza žilbinošs zaļibalts gaismas uzliesmojums.
Dreika roka, kas turēja ieroci, visa roka līdz pat plecam uzliesmoja un aizdegās.
Dreiks kliedza. Pistole izkrita no viņa kūstošajiem pirkstiem.
Miesa pārogļojās melna. No tās cēlās brūni dūmi.
Mežonīgu šausmu pārņemts, Dreiks kliedza un blenza uz savu roku, ko ēda nost uguns. Pārvarējis sastingumu, viņš metās skriešus, taču vējš tikai uzpūta liesmas.
- Labs šāviens, Sem! uzslavēja Edīlio.
- Es gan mērķēju galvā, Sems, sāpēs griezdams zobus, noteica.
Lana notupās blakus Semam un uzlika rokas uz asiņainās putras vietā, kur bija zēna ceļgals.
- Mums jātiek prom no šejienes, Sems ar pūlēm izdvesa.
- Aizmirstiet par mani! Mums jābēg. Atpakaļ uz… Keins būs…
Bet līdz ar to viņa spēki bija galā. Sems krita, it kā viņu sevi iesūktu kaut kāds melns caurums. Viņš virpuļoja lejup un lejup aizvien dziļākā nemaņā.
TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
86 STUNDAS, 11 MINŪTES
- Kur mēs esam? atjēdzies no nemaņas, Sems apjucis atklāja, ka Edilio kopā ar kādu nepazīstamu zēnu viņu pa pusei stiepj, pa pusei velk pa ceļu.
Edīlio apstājās. Vai vari nostāvēt?
Sems mēģināja nostāties kājās. Lana viņa celi bija pilnīgi izdziedinājusi. Jā. Ir labi. Nudien jūtos pa pirmo.
Atskatījies Sems ieraudzīja aiz sevis visnotaļ ērmīgu procesiju. Astrīda ar Mazo Pītu, Lana, kas turēja kāda zēna roku, kamēr viņas suns skraidelēja pa mežu, trenkādams vāveri. Kvinns, sadudzis un nokaunējies, viens pats slāja gar ceļa malu. Un gandrīz ducis nepazīstamu bērnu atbrīvotie Koutsas ķertie.
Edīlio ievēroja Sema sejas izteiksmi. Tu esi iemantojis sev sekotāju pulku, Sem.
- Keins mums pakaļ nedzenas?
- Pagaidām vēl ne.
Bērnu bariņš virzījās pa ceļu pa vienam vai sīkās grupiņās izklīduši, apjukuši, nedisciplinēti.
Redzot Koutsas bērnu rokas, Sems sarāvās. Betons bija izsūcis no tām visu mitrumu. Āda bija balta un ļengana un vietvietām pat nokarājās lēveros kā šausmu filmu mūmiju sadriskātie apsēji. Ap plaukstu locītavām, kur betons bija noberzis miesu līdz asinīm, rēgojās sarkani loki. Viņus visus klāja netīrumu kārta.
- Jā, Edilio, saprazdams Sema izjūtas, noteica. Lana pa vienam vien ņem viņus priekšā. Dakterē viņus. Tā meitene ir satriecoša.
Sems nodomāja, ka ir saklausījis Edilio balsī ko neparastu.
- Viņa ir arī glīta, vai ne, Edīlio?
Edīlio acis plati iepletās, un viņš lēnām pietvīka. Viņa ir vienkārši… Tu jau saproti…
Sems uzsita viņam pa plecu. Lai tev izdodas!
-Tu domā, ka viņa… Tas ir, tu jau mani pazīsti, esmu tikai… Edīlio stostījās, līdz apklusa.
- Redzēsim vēl, vecīt, vai mēs dzīvi no tā visa izkulsimies. Pēc tam tu varēsi uzaicināt viņu kaut kur aiziet vai kā tamlīdzīgi.
Sems nopētīja apkārtni. Viņi atradās uz Koutsas ceļa, jaulabu gabalu no dzelzs vārtiem, tomēr vēl daudzu jūdžu attālumā no Perdidobīčas.
Astrīda, pamanījusi, ka Sems atžilbis, pielika soli. Ak tad beidzot pamodies, viņa noteica.
- Kā tad, Sems tūdaļ pieskaņojās meitenes zobgalīgajam tonim. Pēc tam kad tieku sašauts un palaižu no rokām lāzerus, man parasti patīk mazliet nosnausties. Notvēris sev pievērsto Lanas skatienu, viņš ar lūpām izveidoja vārdu “paldies”.
Lana paraustīja plecus, kā teikdama: “Kas tur liels?”
- Keins to tā neatstās, Astrīda, pēkšņi kļuvusi nopietna, sacīja.
-Jā. Viņš mums uzbruks, piekrita Sems. Bet vēl ne. Keins neko nepasāks, iekams nebūs izstrādājis plānu. Viņš ir zaudējis Dreiku. Un viņš noteikti kreņķēsies, ka visi šie ar spēku apveltītie bērni, kuri viņu ienīst līdz sirds dziļumiem, tagad ir mūsu pusē.
- Kas tev liek domāt, ka viņš jau tagad nedzenas mums pakaļ?
- Atceries pirmo reizi, kas viņš ierullēja Perdidobīčā, atgādināja Sems. Viņam bija plāns. Keins savus ļaudis bija izdresējis ne pa jokam, viņi to visu bija pamatīgi iestudējuši.
- Tātad mēs dodamies atpakaļ uz Perdidobīču? vaicāja Astrīda.
- Tur vēl arvien ir Orks un daži citi. Viņi var sagādāt mums nepatikšanas.
- Mums jāsarūpē tiem bērniem kaut kāda pārtika, teica Edllio. Tas ir pats pirmais.
- Līdz Ralfam ir trīs vai četras jūdzes, Sems sprieda. Vai viņi tās pārvarēs?
- Domāju, ka viņiem nekas cits neatliks, sacīja Edīlio.
- Bet viņi ir arī pārbijušies. Gandrīz vai jukuši. Galu galā iedomājies, kam viņi gājuši cauri.
- Nobijušies esam mēs visi. Un neko tur nevaram padarīt, secināja Sems. Taču viņam nepatika, kā tas izklausījās. TS bija atruna. Tā bija tukša frāze. Protams, viņi visi bija nobijušies, bet kaut ko taču šajā sakarā varēja darīt.
Patiesībā pat bija jādara.
Sems nostājās ceļa vidū un pagaidīja, līdz pienāk pārējie.
- Klausieties! Viņš pacēla rokas, lai pievērstu svešo bērnu uzmanību un nomierinātu viņus, taču viņi bija redzējuši, kas notiek, kad Sems paceļ rokas. Daudzi sarāvās un šķita gatavi mesties ceļmalas krūmos.
Sems steigšus nolaida rokas. Atvainojiet! Ļaujiet man sākt no jauna: vai es drīkstu lūgt jūsu uzmanību? Sems centās runāt cik vien iespējams laipni. Rokas viņš turēja, nolaistas gar sāniem. Zēns pacietīgi gaidīja, līdz bija pārliecināts, ka visi uzmanīgi klausās. Kvinns vēl arvien turējās atstatu no pārējiem.