- Mēs visi esam piedzīvojuši daudz ļauna, teica Sems.
- Pat ļoti ļauna. Mēs esam satriekti, esam noguruši. Mēs nezinām, kas notiek. Pasaule ap mums kļuvusi dīvaina un nesaprotama. Izmaiņas, kas notikušas mūsu prātā un ķermenī, ir pat dīvainākas par pubertāti.
Teiktais izpelnījās dažus smaidus un vienu nīgru smiekliņu.
-Jā. Es zinu, mēs visi esam satraukti. Esam nobijušies. Apzinos, ka tā notiek arī ar mani pašu, viņš, skumji pasmaidījis, atzinās. Tad nu nemēģināsim izlikties, ka nekas briesmīgs nav noticis. Ir gan. Bet reizēm pats ļaunākais ir tieši bailes. Vai zināt? Sema skatiens slīdēja pār bērnu sejām, un viņš saprata, ka tas, kas viņus nomoka, ir pat varenāks par bailēm.
- Un ari izsalkums nav nekāds joks. Mēs atrodamies dažas jūdzes no pārtikas veikala. Tur mēs jūs visus paēdināsim. Es zinu, ka daži no jums ir pabijuši ellē, un labprāt pavēstītu, ka nu tā ir beigusies. Taču tas tā diemžēl nav.
Drūmas sejas.
Sems bija pateicis visu, kas viņam bija padomā, taču viņiem vajadzēja ko vairāk. Viņš uzmeta skatienu Astrīdai. Viņa bija tikpat nopietna kā pārējie, taču pamāja, iedrošinādama turpināt.
- Nu labi. Labi, Sems klusi teica tik klusi, ka dažiem, lai sadzirdētu, nācās pievirzīties tuvāk. Lieta tāda, ka mēs netaisāmies padoties. Mēs cīnīsimies.
- Mums uz to ir visas tiesības! izsaucās kāda balss.
- Pirmais, par ko mums jātiek skaidrībā: šeit nav robežas starp normālo un tā saukto ķerto. Ja jums piemīt spēks, jūs esat mums vajadzīgi. Ja jums tāda nav, ari tad jūs esat mums vajadzīgi.
Galvas mājieni un saskatīšanās.
- Koutsas bērni, Perdidobīčas bērni mēs visi tagad esam kopā. Mēs esam kopā. Lai izdzīvotu, jūs varbūt darījāt kaut ko ne visai slavējamu. Varbūt ne vienmēr bijāt drosmīgi. Varbūt bijāt atmetuši cerību.
Kāda meitene piepeši iešņukstējās.
- Nu, vismaz tas tagad ir beidzies, Sems maigi sacīja.
- Viss sākas no jauna. Tieši šeit, tieši tagad. Mēs tagad esam brāļi un māsas. Nav nozīmes tam, ka nezinām cits cita vārdu, mēs tik un tā esam brāļi un māsas. Mēs izdzīvosim, mēs uzvarēsim un atradīsim iespēju atkal būt laimīgiem.
Iestājās ilgs, dziļš klusums.
- Tātad, viņš turpināja, mans vārds ir Sems. Esmu kopā ar jums. Pilnīgi un galīgi. Viņš pagriezās pret Astrīdu.
- Es esmu Astrīda. Ari es esmu kopā ar jums.
- Mans vārds ir Edilio. Kā jau tika teikts. Brāļi un māsas. Hermaņos.
- Čuans Vongs, sacīja kalsns zēns, kura pagaidām vēl neizdziedinātās rokas izskatījās kā beigtas zivis. Esmu kopā ar visiem.
- Deka, sacīja dūšīga, plecīga meitene ar deguna riņķi un neskaitāmām bizītēm. Esmu ar visiem. Un es šo to pieprotu.
- Es arī, atsaucās trausla meitenīte ar iesarkanām peļastēm. Mans vārds ir Braiena. Es… nu, es protu ļoti ātri skriet.
Cits pēc cita viņi paziņoja par savu apņēmību. Balsis, kas no sākuma bija klusas, pamazām pieņēmās spēkā. Katra nākamā balss skaļāka, stingrāka, apņēmīgāka par iepriekšējo.
Vienīgi Kvinns nebilda ne vārda. Viņš stāvēja nokārtu galvu, un asaras bira viņam pār vaigiem.
- Kvinn! Sems viņu pasauca.
Kvinns neatbildēja, tikai urbās ar skatienu zemē.
- Kvinn! Sems pasauca vēlreiz. Tagad viss sākas no jauna. Nekas no tā, kas reiz bijis, netiek ņemts vērā. Itin nekas.
Nu ko, vecīt? Brāļi?
Kvinns cīnījās ar kamolu kaklā. Klusi, tikko dzirdami viņš | atsaucās: Jā. Brāļi.
- Labi. Tagad sadabūsim visiem kaut ko ēdamu, teica Sems.
Kad viņi atsāka virzīties uz priekšu, tas vairs nebija juceklīgs, uz visām pusēm izklīdis bars. Lai arī viņi nemaršēja kā armija, tomēr gāja cieši cits citam līdzās. Tik cieši, cik vien to spēj pulciņš traumētu bērnu. Viņu gaita šķita kļuvusi brašāka, galvas paceltas mazliet augstāk.
Kāds pat iesmējās. Tas patiešām skanēja jauki.
Astrīda klusā balsī teica: Vienīgais, no kā jābaidās, ir pašas bailes.
- Nez vai es to pateicu tik labi.
Edīlio paklapēja viņam pa muguru. Tu pateici gana labi, vecīt.
- Sems atgriezies.
-Ko?
- Sems. Viņš ir atgriezies. Nāk šurp pa šoseju.
Hovards juta, kā viņam krūtīs viss saspringst. Viņš bija
ticis rātsnama kāpnēm līdz pusei, dodoties uz makdonaldu pie Alberta pēc kārtējā vafeļu burgera.
Šo ziņu atnesa Elvuds, Dāras Beidū puisis. Viņš izskatījās atvieglots, tas nekādi nebija noliedzams. Viņa balsī skanēja prieks. Hovards klusībā secināja, ka Elvuds bijis neuzticams, bet vienlaikus saprata, ka ne jau par Elvudu un tā neuzticamību viņam patlaban jāuztraucas. Bija citas, krietni vien svarīgākas problēmas.
- Ja jau Sems atgriezies, tad droši vien pavadā, kuras galu tur Dreiks Mervins, izgrūda Hovards.
Bet Elvuds, steigdamies pastāstīt jaunumus Dārai, bija jau gabalā un viņu vairs nedzirdēja.
Hovards pameta skatienu apkārt. Viņš jutās kā apmaldījies un īsti nezināja, ko iesākt. Puisis pamanīja Mariju Terafino stumjam pāri laukumam uz bērnudārza pusi iepirkumu ratus, kas bija piekrauti ar sulas pakām, A&D ziediem un mazliet saspaidītiem āboliem. Hovards rikšiem vien noskrēja pa kāpnēm un panāca meiteni.
- Kā sviežas, Marij? viņš jautāja.
- Hm, ja kādu kaut kur sviež, vai tikai tas nebūsi tu? Marija, iesmējusies pati par savu asprātību, noteica.
- Ja? Tu tā domā? Ka es tikšu izsviests?
- Sems nāk šurpu.
- Tu viņu redzēji?
- Trīs cilvēki man teica, ka viņš nākot pa šoseju. Labāk jau pasteidzies un apturi viņu, Hovard, Marija smējās.
- Viņš ir viens, un gan jau mēs sadosim viņam pa kaklu.
- Labu veiksmi! noteica Marija.
Ak, kaut šeit būtu Orks, nodomāja Hovards. Ja Orks būtu līdzās, viņam tiktu aiztaupītas šis Marijas zobgalības. Bet viens pret vienu tas bija cits stāsts.
- Vai gribi, lai es pasaku Keinam, ka tu esi Sema pusē? noprasīja Hovards.
- Es neesmu neviena pusē. Tikai to mazuļu, par kuriem rūpējos. Bet, klau, ko es pamanīju, Hovard: tiklīdz tu izdzirdēji Sema vārdu, tā biji gatavs apslapināties. Tātad vai zini ko? Varbūt tu pats esi neuzticams. Ja jau tas Keins ir tik varens, tad kāpēc tev būtu jābaidās no Sema? Pareizi? To pateikusi, viņa pārliecās pār iepirkumu ratiem un atsāka tos stumt.
Hovards, apspiezdams bailes, smagi norīstījās. Tas nekas, viņš sev teica. Mums ir Keins un Dreiks, un Orks. Mēs esam vareni. Mēs esam vareni.
Viņš ticēja tam savas divdesmit sekundes, pirms ļāvās panikai un skriešus metās pie Orka.
Orks uzturējās mājā, ko bija ieņēmis kopīgi ar Hovardu. Tā atradās tieši pretī mājai, kurā mitinājās Dreiks. īsā ieliņa atdūrās pret rātsnamu, un bērni to bija nodēvējuši par Kaušļu bulvāri.
Orks bija aizmidzis pie DVD ar kungfu filmu grandošā skaļumā. Orks bija pasācis naktis pavadīt nomodā, bet dienās gulēt.
Pēc Hovarda domām, tā bija draņķīga, bezgaumīgi iekārtota māja, kur piedevām vēl oda pēc ķiplokiem, taču Orks par to nebēdāja. Viņš gribēja būt tuvu visam, kas notika pilsētā. Un vēl viņš gribēja paturēt acīs Dreiku otrpus ielai.
Hovards pasniedzās pēc pults un izslēdza televizoru. Uz kafijas galdiņa stikla virsas mētājās tukšas alus skārdenes, pelnu traukā cigarešu gali. Orks tagad ik dienas izdzēra pāris mēriņu alus.
Kopš Betas nāves. Tad dzeršana sākās nopietni. Lai ari Hovardu pašu tas nesajūsmināja, taču viņa liktenis bija saistīts ar Orku, un pasaules aina, kāda tā pavērtos, ja Orks viņu patriektu, Hovardam nepavisam nepatika.