- Ork, mosties, vecīt!
Nekādas atbildes.
- Ork! Celies! Ir mēsli! Hovards bakstīja viņa plecu.
Orks pavēra aci šaurā spraudziņā. Kāpēc tu mani traucē?
- Sems Tempis atgriežas.
Pagāja labs brīdis, līdz Orks to sagremoja. Tad viņš piecēlās sēdus un tūdaļ pieķēra sev pie pieres. Ak vai! Galva sāp.
- To mēdz dēvēt par paģirām, atcirta Hovards. Kad Orks uzmeta viņam slepkavīgu skatienu, viņš atmaiga un teica: -Virtuvē jābūt tailenolam. Piepildījis glāzi ar ūdeni un iemetis saujā divas tabletes, viņš aiznesa to visu Orkam.
- Kas tur tik sevišķs? vaicāja Orks. Viņš nekad nebija izcēlies ar apķērību, taču patlaban Orka grūtā galva Hovardam patiešām krita uz nerviem.
- Sevišķs? Sems atgriežas. Tas ir gan kaut kas sevišķs.
-Un?
- Atjēdzies, Ork! Pakustini smadzenes! Tu varbūt iedomājies, ka Sems ierodas pilsētā vienkārši tāpat, bez kaut kāda sasodīta plāna? Keina šeit nav, viņš ir tur, kalnā. Dreiks ari. Tas nozīmē, vecīt, ka pie vadības ruļļiem esam mēs ar tevi.
Orks pasniedzās pēc alus skārdenes un pagrabināja to. Izdzirdis, ka tajā klunkšķ kāda colla neizdzertā alus, viņš apmierināti nopūtās un ielēja to sev rīklē.
- Tātad mums jāsadod tam Semam pa mizu? jautāja Orks.
Hovards vēl nebija tik tālu aizdomājies. Ja Sems atgriezies, tas, protams, nebija labi. Sems atgriezies, bet Keins ne? To bija grūti sagremot.
- Mēs viņu izspiegosim, vecīt. Tad ari redzēsim, kas viņam aiz ādas.
Orks uz viņu pašķielēja. Ja es viņu ieraudzīšu, tad sadošu pa mizu.
- Mums vismaz jānoskaidro, kas viņam padomā, brīdināja Hovards. Jāsameklē kāds no mūsējiem, kas palicis te, pilsētā. Varbūt Krikets. Vai Čeizs. Kuru nu izdosies dabūt rokā.
Orks piecēlās, atraugājās un teica: Man jāiet pačurāt. Tad mēs paņemsim hammeru. Dosimies sadot kādam pa mizu.
Hovards purināja galvu. Ork, klausies, ko tev teikšu. Es zinu, ka tu to negribi dzirdēt, bet, paliekot Keina pusē, mēs varam attapties mēslos.
Orks viņā blenza ar savu neizteiksmīgo, stulbo skatienu.
- Ork, vecais, un ja nu tas, kurš uzvar, ir Sems? Ja Sems gūst virsroku pār Keinu? Kas tad notiks ar mums?
Orks neatbildēja tik ilgi, ka Hovardam jau sāka likties, ka viņš teikto nav sadzirdējis. Tad, izdvesis nopūtu, kas bija tik smaga, ka gandrīz izklausījās pēc vaida, Orks sagrāba Hovarda roku. Ko tādu viņš nekad netika darījis.
- Hovard, es nogalināju Betu.
- Tas tev sanāca netīšām, Ork, sacīja Hovards.
- Tu esi no gudreļiem, Orks skumji noteica. Un tomēr reizēm esi vēl stulbāks par mani. Vai tu to apzinies?
- Nu labi, pieņemsim.
- Es nogalināju kādu, kurš man nebija nodarījis neko ļaunu. Astrīda uz mani nemūžam vairs pat nepaskatīsies, ja nu vienīgi ar naidu.
- Nē, nē, nē, iebilda Hovards. Semam būs vajadzīga palīdzība. Viņam būs vajadzīgi īsti veči. Ja nu mēs ietu pie viņa tūlīt pat? Norītu to krupi, vai zini, un pateiktu: “Jā, tu tik esi vecis, Semij.”
- Kas nogalina, deg ellē. Orks nelikās viņu dzirdējis.
- Tā teica mana mamma. Reiz tēvs mani piekāva. Mēs bijām garāžā, un es paķēru āmuru. Orks centās ar žestiem atdarināt, kā paķer āmuru, paskatās uz to, atvēzējas. Tad viņš ļāva tam nokrist. Mamma teica: “Kas nogalina tēvu, deg ellē.”
- Kas notika pēc tam?
Orks pacēla kreiso roku un piegrūda to Hovardam pie paša deguna. Plaukstā bija rēta, gandrīz pilnīgi apaļa, kādu ceturtdaļcollu diametrā.
- Kas tas? vaicāja Hovards.
- Elektriskais urbis. Trīs sešpadsmitdaļu kalibra. Orks rūgti iesmējās. Laikam jau man paveicās, ka tas nebija trīs ceturtdaļcollas, vai ne?
- Kaut kāds sviests, vecīt, noteica Hovards. Viņš vienmēr bija zinājis, ka Orks nāk no nelabvēlīgas ģimenes. Bet elektriskais urbis tas nu bija par traku! Viņš pats nāca no vidusmēra ģimenes, un neviens no viņa vecākiem nebija dzērājs vai varmāka, vai sazin kas. Hovards, būdams sīks, vārgs un ne visai populārs, darīja, kas darāms, lai izdzīvotu. Viņam patika izrīkot, patika, ka cilvēki no viņa baidās, tāpēc īstais risinājums viņam šķita izvēlēties sev par draugu Orku.
Bet piepeši Hovards attapa, ka Orks, lai arī cik stulbs, šoreiz nekļūdās. Orks un lielais varonis Busiņa Sems nemūžam nesapratīsies.
Un tagad Hovards bija iedzīts stūrī līdz ar Orku.
Iedzīts stūri.
- Nu labi, noteica Hovards. Tad jau dosimies pie Keina.
Orks skaļi atraugājās. Keins uz mums dusmosies.
-Jā, attrauca Hovards. Bet mēs viņam tik un tā esam vajadzīgi.
TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA
84 STUNDAS, 41 MINŪTE
- Turi viņu pie zemes! kliedza Diāna.
Viņas balss šķita skanam kā no tāluma. Dreiks Mervins to dzirdēja burzguļojam caur asiņaini sarkanajiem kliedzieniem, kas plēsa pušu viņa smadzenes.
Kliedzieni, kliedzieni, kliedzieni visur, no miljons mutēm brāzās cauri viņa smadzenēm, cēlās un krita, cīnījās pēc elpas.
- Es varēšu viņu noturēt, teica kāda balss. Tas bija Keins.
- Skaitu līdz trīs. Viens… divi…
Dreiks svaidījās un vicinājās, mežonīgi kliegdams un savainodams sevi, bet nespēdams apstāties. Sāpes… Kaut ko līdzīgu viņš nekad nebija sajutis, nebija pat iztēlojies, ka kaut kas tāds var pastāvēt.
Spēks spieda lejup. It kā tūkstoš roku turētu viņu ciešā tvērienā.
- Vai tev ir zāģis? vaicāja Diānas balss. Ne vairs vīzdegunīga nepavisam ne -, bet spalga un pārbiedēta.
Dreiks izmisīgi cīnījās pret neredzamo varu, bet Keins ar savu telekinētisko spēku bija piespiedis viņu pie zemes. Grūtības sagādāja pat kliegšana un lamāšanās, jo Dreiks tik tikko spēja šim nolūkam pakustināt sejas muskuļus.
- Es to nedarīšu, Panda raudādams atgaiņājās. Es nezāģēšu viņam nost to roku.
To dzirdot, sāpēm pievienojās baiļu šoks. Viņa roku? Tie gribēja…
-Ja es to izdarīšu, viņš mani nogalinās, īdēja Panda.
- Es arī to nedarīšu, pievienojās vēl citas balsis. Neparko.
- Nu tad to izdarīšu es, Diāna ar riebumu balsī paziņoja.
- Paskat tik, kādi jūs visi vareni veči! Padodiet man zāģi.
- Nē, nē, nē! spiedza Dreiks.
- Tas ir vienīgais veids, kā noņemt sāpes, Keina balsī ieskanējās kaut kas līdzīgs jūtām, gandrīz vai žēlums. Tava roka, Dreik, vecīt, ir pagalam.
-Tā skuķene… tā ķertā… elsoja Dreiks. Viņa var to salabot.
- Viņas te nav, Keins drūmi noteica. Viņa aizgāja kopā ar Semu un pārējiem.
- Negrieziet man nost roku! kliedza Dreiks. Labāk ļaujiet man nomirt! Vienkārši ļaujiet nomirt! Nošaujiet mani!
- Piedod, noteica Keins, bet tu man vēl arvien esi vajadzīgs, Dreik. Pat ar vienu roku.
Bija dzirdams, ka kāds iebrāžas telpā. Vienīgais, ko varēju atrast, ir tailenols un advils, pavēstīja Datordžeks.
- Tiksim ātrāk ar to galā, noskaldīja Diāna.
Nepacietībā degdama, kad varēs viņu sakropļot. Nevarēdama vien to sagaidīt.
-Ja tu to izdarīsi, viņš tevi nogalinās, biedēja Panda.
- Ak, Dreiks to grib izdarīt tik un tā, sacīja Diāna. Savelciet žņaugu.
- Viņš noasiņos līdz nāvei, brīdināja Džeks. Rokā ir lielās artērijas.