- Viņam taisnība, piekrita Keins. Mums jāatrod paņēmiens, kā noslēgt stumbeni.
- Tas jau tagad ir piededzināts, iebilda Diāna. Man tikai jānogriež tas, kas palicis zem dedzinājuma.
- Jā, labi, piekrita Keins.
- Tavs spēka lauks nelaiž mani viņam klāt, teica Diāna.
- Vai tu varētu pavilkt to atpakaļ tā, lai paralizēta paliktu tikai
viņa kreisā puse? Tad varbūt Panda ar vēl dažiem tā sauktajiem skarbajiem puišiem varētu pieturēt stumbeni.
- Ļauj man vismaz sameklēt dvieli. Es negribu tam pieskarties, pretīgumā viebdamies, noteica Panda.
- Neviens man roku nost negriezīs! ķērca Dreiks. Es nogalināšu katru, kurš man pieskarsies!
- Laid viņu vaļā, Kein! uzsauca Diāna.
Zilonis bija novēlies no krūtīm, un Dreiks atkal varēja pakustēties. Bet tagad Diānas seja atradās tikai dažu collu attālumā no viņējās, meičas tumšie mati karājās pār viņa asarām noplūdušo seju.
- Klausies, tu, stulbais slepkavniek, Diāna viņam teica.
- Mēs novērsīsim sāpes. Kamēr vien paliks klāt tas apdegušais stumbenis, tu jutīsies šādi. Tu kliegsi un bļausi, un slapināsi biksēs. Jā gan, tu esi apčurājies, Dreik.
Šis fakts šķita tik šokējošs, ka lika Dreikam apklust.
- Tev ir tikai viena cerība. Viena vienīga. Ka mēs nogriezīsim tavas rokas atmirušo daļu, un, kad tas būs izdarīts, tev no jauna nesāksies asiņošana.
- Kas man kaut ko griezīs, tas mirs, pavēstīja Dreiks.
Diāna pagāja sāņus tā, ka Dreiks viņu vairs nevarēja redzēt.
- Ķerieties klāt! pavēlēja Keins. Panda! Struņķi! Turiet to stumbeni!
Dreiks atkal juta spiedienu, kas padarīja viņu nekustīgu. Viņš nemanīja nedz dvieli, kas tika aptīts viņam ap roku, nedz arī to, kā roka tika satverta, jo tur vairs bija tikai pliks kauls miesa bija izkususi, nervi sadeguši, viss pagalam. Sāpes sākās augstāk, kur dzīvu nervu galu vēl bija pietiekami daudz, lai tie viņa drudžainajās smadzenēs citu pēc cita raidītu sāpju viļņus.
- Tā nav Diāna vai Panda, vai Struņķis, vai pat es, sacīja Keins. Tas nav neviens no mums, Dreik. Tas ir Sems. Tas, kurš tev to nodarīja, Dreik, ir Sems. Vai gribi, lai viņš pēc tā izsprūk sveikā? Vai arī tu vēlies izdzīvot, lai liktu viņam par to samaksāt?
Dreiks dzirdēja džinkstošu metālisku skaņu. Zāģis bija pārāk liels, lai Diāna varētu ar to viegli rīkoties. Asmens, kad viņa to nomērķēja, mazliet svārstījās.
- Labi, teica Diāna. Turiet viņu. Centīšos tikt galā, cik ātri vien iespējams.
Dreiks zaudēja samaņu, bet viņa sapņi bija tikpat mokoši kā nomods. Viņš krita no gaismas tumsā un no tumsas gaismā; nomodā viņš kliedza, aizmidzis raudāja.
Viņš dzirdēja tālu būkšķi, atdalītajai rokai nokrītot uz grīdas.
Un tad pēkšņi mežonīga jezga: skriešana un kliedzieni, pavēļu izbļaušana un apjukums. Un Diāna, kas asiņainiem pirkstiem ver adatā diegu. Rokas pār viņu, smagums, kas izspiež no plaušām gaisu.
Itin kā lūkodamies no dziļas aizas dibena, Dreiks redzēja pār sevi pārliekušās neprātīgas sejas. Mežonīgi kvēlojošām acīm un nošķiestas asinīm tās šķita kā briesmoņu viepļi.
- Manuprāt, viņš dzīvos, teica kāda balss.
- Lai Dievs stāv mums klāt, ja viņš izdzīvos! teica kāda cita balss.
- Nē. Lai Dievs stāv klāt Semam Templam!
Un tad vairs nebija nekā.
- Astrid, tev vajadzētu parunāt ar šiem bērniem, teica Sems. Izzināt viņu spējas. Noskaidrot, cik lielā mērā viņi tās pārvalda. Būtisks ir ikviens, kurš varētu palīdzēt mums cīnīties.
Astrīda izskatījās samulsusi. Es? Vai to nevarētu darīt Edīlio?
- Edīlio man paredzēts cits darbiņš.
Viņi bija laukumā un patlaban gurdeni sēdēja uz rātsnama pakāpieniem: Sems, Astrīda, Mazais Pīts un Edīlio. Kvinns bija pazudis, un neviens nezināja, kur. Atbrīvotie Koutsas bērni Koutsas ķertie, kā viņi tagad sevi lepni dēvēja, bija paēdināti Ralfa veikalā un pēc tam vēlreiz pie Alberta, kurš staigāja starp viņiem, izdalīdams burgerus. Daži bija apēduši par daudz un izvēmās. Bet vairumam vēl aizvien atradās vieta hamburgeram pat ja tā pamatne bija grauzdēta vafele ar šokolādes skaidiņām.
Lana, gandrīz jau izdziedinājusi bēgļu rokas, tagad pati grīļojās aiz pārguruma. Beidzot Sems redzēja, ka kājas meiteni vairs netur un viņa saļimst zālē. Viņš nepaguva piecelties, lai palīdzētu, kad daži Koutsas bērni jau bija Lanu apguldijuši. Ar maigumu, kas robežojās ar pielūgsmi, tie salocīja jakas, lai izveidotu viņai spilvenu, un apsedza viņu ar apdriskātu segu, ko bija aizņēmušies no improvizētas telts.
- Lai notiek, es parunāšu ar viņiem, Astrīda negribīgi piekrita. Tikai ņem vērā, ka man nav tādu cilvēku nolasīšanas spēju, kādas ir Diānai.
- Vai tas tevi uztrauc? Tu jau neesi Diāna. Un es ceru, ka es arī neesmu nekāds Keins.
- Laikam jau klusībā biju cerējusi, ka nu viss būs galā. Vismaz uz kādu laiku.
- Gan jau tā ari būs. Un tik tiešām uz kādu laiku. Bet vispirms mums viss jāizplāno un jāparūpējas, lai tad, kad atgriezīsies Keins, mēs būtu tam gatavi.
- Tev taisnība, meitene vārgi pasmaidīja. Lai vai kā, es nesapņoju ne par kārtīgu maltīti, ne karstu dušu. Kur nu vēl par ilgām, ilgām miega stundām.
- Nūja. Pagaidām patiešām vēl ir par agru sākt atslābināties, vai ne? Tad viņam kaut kas ienāca prātā. Bet, klau, parūpējies, lai M. P. justos laimīgs, ja? Es negribu, lai tu pēkšņi pazustu.
- Tā nu gan būtu skāde, vai ne? Astrīda sausi noteica.
- Varbūt es pamēģināšu Kvinna triku: Havajas, Pītij, Havajas.
Piegājusi pie brālīša un pārliecinājusies, ka ar viņu viss ir labi, meitene iejuka pūlī.
Sems paaicināja sev klāt Edīlio. Paklau, Edīlio, man vajag, lai tu kaut ko izdarītu.
- Ko vien tu vēlies.
- Tam ir sakars ar auto vadīšanu. Un noslēpuma glabāšanu.
- Noslēpums nav problēma. Vadīšana? Viņš izteiksmīgi norīstījās kā iztrūcināts multenes personāžs.
- Man vajag, lai tu dabūtu kravas auto un aizbrauktu uz spēkstaciju. Sems paskaidroja, ko vēlas, un Edīlio sejas izteiksme ar katru uzklausīto vārdu kļuva drūmāka. Beidzis klāstīt, Sems pajautāja: Vai tiksi ar to galā? Tev vajadzētu paņemt līdzi vismaz vienu puisi.
- Gan jau tikšu, apsolīja Edīlio. Mani tas, protams, nesajūsmina, bet to jau tu pats zini.
- Kuru tu ņemsi līdzi?
- Laikam jau Elvudu, ja vien Dāra būs ar mieru man viņu aizlienēt.
- Labi. Pirms tam varbūt pāris stundu patrenējies braukšanā.
- Labāk gan būtu pāris dienu, novilka Edīlio. Bet tad viņš, pacēlis roku jocīgā, parodētā salūtā, noskandēja: Tiks izdarīts, ģenerāli!
Beidzot Sems bija palicis viens. Viņa pleci saguma, galva dūca no miega bada un pārciestajām sāpēm un bailēm. Jāpadomā, viņš sev teica, jāsagatavojas. Keins noteikti kaļ plānus.
Keins. Viņa brālis.
Viņa brālis.
Cik viņam vēl atlicis? Trīs dienas.
Pēc trim dienām viņš… pazudīs.
Un tas pats notiks ar Keinu.
Varbūt viņš nomirs. Varbūt kaut kā pārvērtīsies. Varbūt pavisam gludi un glīti ielidos atpakaļ vecajā Visumā, nesdams sev līdzi veselu lēveni neticamu stāstu, ko varēs tur izstāstīt.
Bet Astrīda paliks šeit.
Ja Keins būtu normāls, saprātīgs cilvēks, savas pēdējās dienas viņš aizvadītu, gatavojoties šai pazušanai, lai ari ko tā nozīmētu nāvi, pārvērtību, glābiņu. Bet Sems šaubījās, vai