Keins tā rīkosies. Keinam bija vajadzīgs triumfs pār Semu. Šī vajadzība droši vien bija pat lielāka par vajadzību būt gatavam savam galam.
- Dzimšanas dienas man nekad nav patikušas, Sems nomurmināja.
Alberts Hilsboro, kurš tikko bija beidzis izdāļāt pateicīgajiem Koutsas bērniem burgerus, kāpa pa kāpnēm pie Sema.
- Priecājos, ka esi atpakaļ, teica Alberts.
Semam nez kāpēc uznāca vēlme piecelties un sniegt šim puisim roku. Alberts to svinīgi paspieda.
- Tas ir superīgi, ka tu uzturi Mikiju D.
Alberts izskatījās mazliet sapīcis. Mēs to nesaucam par Mikiju D. Tas ir makdonalds ir un vienmēr būs makdonalds. Lai gan, viņš jau pieļāvīgāk sacīja, jāteic, ka arī es pats šausmīgi grēkoju pret instrukcijām.
- Kā tad, redzēju tos tavus vafeļburgerus.
Albertam kaut kas bija padomā. Lai arī kas tas būtu, Semam to uzklausīt nebija ne laika, ne enerģijas, taču Alberts bija kļuvis par visnotaļ nozīmīgu cilvēku tādu, ko nevar vienkārši pasūtīt tālāk. Kas uz sirds, Albert?
- Nu, es veicu inventarizāciju pie Ralfa, un, ja vien man būtu pietiekami daudz palīgu, man šķiet, es varētu pagatavot itin brangas Pateicības dienas pusdienas.
Sems kādu brīdi blenza viņā. Tad viņš samirkšķināja acis. -Ko?
- Pateicības diena. Tā ir nākamnedēļ.
- Aha.
- Pie Ralfa ir plītis. Lielas. Un neviens nav aizticis saldētos tītarus. Ja ierodas visa Perdidobīča, tad lēšu, ka kopā ir apmēram divsimt piecdesmit bērnu, vai ne? Ar vienu tītaru var paēdināt kādus astoņus, tātad mums vajadzīgs trīsdesmit viens trīsdesmit divi tītari. Šajā ziņā nav problēmu, jo pie Ralfa ir veseli četrdesmit seši.
- Trīsdesmit viens tītars?
- Ari ar dzērveņu mērci nebūs problēmu, tāpat ar pildījumu to vēl neviens nav aizticis. Lai gan man būs jāizdomā, kā sajaukt kopā kādas septiņas dažādas šķirnes. Nez kā tas garšos?
- Pildījums, Sems tikpat nopietni atkārtoja.
- Mums nav pietiekami daudz konservētu saldo kartupeļu, tātad nāksies iztikt ar svaigi ceptiem parastajiem kartupeļiem. Lielākā problēma būs putukrējums un saldējums kūkām.
Semam gribējās skaļi smieties, bet tas, ka Alberts tik daudz prātojis par šo jautājumu, vienlaikus likās arī aizkustinoši un nomierinoši.
- Saldējums jau nu gan, visticamāk, ir notiesāts, sacīja Sems.
-Jā gan. Saldējuma mums palicis ļoti maz. Un bērni ir ņēmuši arī konservēto putukrējumu.
- Bet kūkas mums būs tik un tā?
- Mums ir saldēta mīkla. Un ir arī kūku veidnes, tātad varēsim izcept tās paši.
- Tas būtu jauki, noteica Sems.
- Man būs jāķeras klāt trīs dienas iepriekš. Palīgos vajadzēs, nu, vismaz desmit cilvēkus. Galdus iznesīsim no baznīcas pagraba un novietosim laukumā. Manuprāt, es tiktu ar to galā.
- Par to es nešaubos, Albert, Sems izjusti sacīja.
- Māte Marija kopā ar mazajiem izgatavos galda dekorus.
- Paklau, Albert…
Alberts pacēla roku, liekot Semam apklust. Zinu. Tas ir, es zinu, ka pirms tam būs liela kauja. Un dzirdēju arī, ka tev tuvojas piecpadsmitā dzimšanas diena. Var notikt daudz kas slikts. Bet, Sem…
Šoreiz Sems viņu pārtrauca. Albert? Ķeries vien pie tā lielā mielasta plānošanas.
-Jā?
- Jā. Tad cilvēkiem būs kaut kas, ko gaidīt.
Alberts aizgāja, un Sems, apspiedis žāvas, ar acīm sameklēja Astrīdu. Viņa bija iegrimusi sarunā ar trim Koutsas audzēkņiem. Astrīda ir piedzīvojusi visas iespējamās šausmas, viņš nodomāja. Bet pat netīrā blūzē, nosmulētu seju, gaišajiem matiem nokarājoties plānās un taukainās šķipsnās, šī meitene tik un tā izskatījās skaista.
Pacēlis acis pāri laukumam, Sems aiz tālākajām ēkām skaidri saskatīja okeānu. Pārlieku mierīgo okeānu.
Dzimšanas diena. Pateicības diena. Pazušana. Un divcīņa ar Keinu. Nemaz nerunājot par parasto ikdienas dzīvi, ja viņiem visiem kaut kā laimēsies izdzīvot. Nemaz nerunājot par glābiņa atrašanu vai IBJZ beigām. Bet vienīgais, ko viņš gribēja, bija paņemt Astrīdu aiz rokas, aizvest viņu uz liedagu, izklāt karstajās smiltīs segu, apgulties viņai blakus un tā nogulēt kādu mēnesi.
- Tūlīt pēc lielajām Pateicības dienas pusdienām, Sems sev apsolīja. Tūlīt pēc apsolītās kūkas.
TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
79 STUNDAS, 0 MINŪTES
Cepums apvēlās uz sāna un uzslējās kājās. Tās vēl arvien bija vārgas un ļodzīgas, un viņam nācās pieturēties pie galda malas.
Toties viņš turējās ar roku, kura vēl nesen bija pilnīgi sadragāta.
Dāra Beidū un Elvuds skatījās uz viņu tā, it kā būtu brīnuma liecinieki.
- Laikam jau tā arī ir, Lana pati sev teica.
- Vairs nesāp, pavēstīja Cepums.
Viņš iesmējās. Smiekli bija neticīgi, šaubu pilni. Zēns pavēzēja roku, cik vien varēja, uz priekšu un, cik vien varēja, augšup. Viņš sažņaudza pirkstus dūrē.
- Nesāp.
- Nudien necerēju ko tādu pieredzēt, Elvuds lēnām grozīja galvu.
Cepuma asinīm pieplūdušās acis pildījās asarām. Nesāp. Vairs nemaz nesāp, viņš klusiņām čukstēja.
Cepums spēra izmēģinājuma soli. Tad vēl vienu. Zēns bija zaudējis daudz svara. Viņš bija bāls, vēl trakāk gandrīz zaļš. Viņš grīļojās kā lācis, kas staigā uz pakaļkājām un gatavs kuru katru brīdi nogāzties. Cepums izskatījās pēc tā, kas patiesībā arī bija: pēc cilvēka, kurš tikko atgriezies no elles.
- Paldies, viņš čukstus sacīja Lanai. Paldies.
- Tas nav mans nopelns, teica Lana. Tas ir tikai… nu, es nezinu, kas tas ir.
Viņa bija pārgurusi. Cepuma dziedināšana bija prasījusi daudz laika. Viņa sāpju kliedzienu pamodināta, meitene ieradās slimnīcā jau astoņos no rīta.
Cepuma ievainojums izrādījās vēl nelādzīgāks par viņas pašas lauzto roku. Dziedināšana bija aizņēmusi vairāk nekā sešas stundas, un viss labums, ko deva gulēšana parkā, bija izgaisis, un Lanas spēki atkal bija izsīkuši. Ārā noteikti spīdēja saule, bet vienīgais, ko viņa patlaban vēlējās, bija gulta.
- Tas ir darbs, kas man kaut kā padodas, cīnīdamās ar žāvām un staipīdama savilkto muguru, teica Lana. Vienkārši… darbs.
Cepums pamāja ar galvu. Tad viņš izdarīja ko tādu, ko neviens nebija gaidījis. Viņš piegāja pie Dāras un nometās viņas priekšā ceļos.
- Tu mani visu laiku kopi.
Pārsteigtā Dāra raustīja plecus un izskatījās ārkārtīgi samulsusi. Ir jau labi, Cepum.
- Nē. Viņš neveikli saņēma meitenes roku un piespieda to sev pie pieres. Visu, ko tu jelkad sagribēsi. Jebko. Jebkurā laikā. Vienmēr. Viņa balsi aizžņaudza asaras. Visu.
Dāra uzcēla Cepumu kājās. Kādreiz viņš bija gandrīz tikpat liels un smags kā Orks. Puisis vēl arvien bija gana liels, lai slietos pāri Dārai kā tornis. Tev jāatsāk ēst, viņa sacīja.
- Jā, ēst. Cepums pamāja ar galvu. Un ko pēc tam?
Dāra izskatījās mazliet aizkaitināta. Es nezinu, Cepum, -
viņa teica.
Toties Lana zināja. Ej uzmeklē Semu, viņa sacīja. Drīzumā gaidāma kauja.
- Es varēšu kauties, apliecināja Cepums. Tiklīdz būšu kaut ko apēdis un, nu, atkal ticis pie spēkiem.
- Makdonalds ir atvērts, teica Dāra. Pamēģini frančmaizes burgeru. Garšo labāk, nekā izklausās.
Cepums aizgāja.
- Lana, teica Dāra. Es zinu, ka tas galvenokārt saistīts ar Cepumu, bet jūtos tā, it kā tu būtu izglābusi arī manu dzīvību. Viņu kopdama, es nudien juku prātā.